Bet tad ari Egvēna sāka mācīties deju. Viņu skoloja tās pašas divas meitenes, kas bija dejojušas pirmajā vakarā. Abas sita plaukstas ritmā, un Egvēna atkārtoja dejas soļus, lakatam aiz muguras plīvojot. Perins tā kā gribēja kaut ko teikt, bet nosprieda, ka labāk turēt mēli aiz zobiem. Kad meitenes sāka mācīt gurnu grozīšanu, Egvēna izplūda smieklos, un visas trīs ķiķinot saķērās rokās. Taču Egvēna neatlaidās un dejoja, acīm mirdzot, vietumis tumši pietvīkušiem vaigiem.
Arams kaislīgām, alkainām acīm vēroja, kā viņa dejo. Izskatīgais tuathanu jauneklis bija uzdāvinājis Egvēnai zilas krelles, un no tām viņa nešķīrās. Smaidu Ilas sejā, viņai ievērojot mazdēla interesi par Egvēnu, vēlāk nomainīja bažās savilkta piere. Perins apņēmās nenolaist no jaunā Arama ne acu.
Reiz pie zaļdzelteni krāsotiem ratiem viņam izdevās palikt ar Egvēnu divatā.
- Priecājies par dzīvi, vai ne? Perins jautāja.
- Bet kāpēc lai es to nedarītu? Egvēna pieskārās zilajām krellēm pie kakla un smaidot skatījās uz rotu. Visiem taču nav jābūt tādiem rūgumpodiem kā tu. Vai tad neesam pelnījuši izmantot iespēju papriecāties?
Turpat netālu viņš vienmēr atradās Egvēnas tuvumā uz krūtīm sakrustotām rokām stāvēja Arams; jaunekļa sejā vīdēja daļēji apmierināts, daļēji izaicinošs smaidiņš. Perins pieklusināja balsi.
- Man šķita, ka gribēji doties uz Tarvalonu. Šeit tu Aesu Sedaju mākslu neapgūsi.
Egvēna pameta ar galvu.
- Bet man šķita, ka tu nemaz negribi, lai es kļūstu par Aesu Sedaju, viņa pārlieku mīļi atbildēja.
- Pelni un asinis! Vai tiešām tu domā, ka šeit esam drošībā? Un tāpat šie ļaudis, kas ir kopā ar mums? Jebkurā bridi mūs var atrast Izdzisušais.
Egvēnas pirksti uz krellēm notrīcēja. Nolaidusi roku, viņa dziļi ieelpoja.
- Notiks tas, kam jānotiek, vienalga, vai dosimies projām rīt vai nākamnedēļ. Tā es šobrīd domāju. Priecājies par dzīvi, Perin! Varbūt citas izdevības mums vairs nebūs.
Egvēna skumji noglāstīja Perina vaigu. Arams pasniedza viņai roku, un Egvēna metās pie jaunekļa, jau atkal smiedamās. Abiem skrienot turp, kur dziedāja vijoles, Arams pār plecu uzvaroši pasmīnēja, it kā sacīdams: Viņa nav tava, bet būs mana.
Perins nodomāja, ka viņi visi par daudz ļaujas tuathanu burvībai. Eliasam taisnība! Lapu dzīves gājumam nav jāpievēršas. Tas pats tevī iesūcas.
Pietika Ilai ieraudzīt, ka Perins sarāvies stāv vējā, un viņa atnesa no ratiem biezu vilnas apmetni. Tumšzaļā krāsa pēc visiem sarkanajiem un dzeltenajiem toņiem priecēja jaunekļa acis. Apmetis ģērbu ap pleciem, Perins nobrīnījās, ka apmetnis ir viņam gana liels, bet Ila stīvi noteica:
- īsti pa kauliem nav. Paraudzījusies uz cirvi puisim pie jostas, sieviete pacēla skatienu, un acis viņas smaidošajā sejā bija skumjas. Nepavisam nav pa kauliem.
Tā bija ar visiem Meistarotājiem. Vienmēr smaida, tūliņ aicina kopā iedzert vai klausīties mūziku, bet acis vienādiņ līp pie cirvja; un Perins
zināja, ko viņi domā. Vardarbības rīks. Un vardarbībai pret citu cilvēcisku būtni nav attaisnojuma. Lapu dzīves gājums.
Dažbrīd Perins gribēja viņiem uzkliegt. Pasaulē bija trolloki un Izdzisušie! Tādi, kas nocirstu katru lapu. Kaut kur klīda Melnais, un Lapu dzīves gājums sadegtu Bālzamona acīs. Tāpēc Perins stūrgalvīgi turpināja nēsāt pie jostas cirvi. Viņš pasāka raut vaļā apmetni arī vējainā laikā, lai pusmēness asmens nekad nebūtu paslēpts. Šad un tad Eliass vaicājoši uzlūkoja smago cirvi Perinām pie sāna un uzsmaidīja, it kā dzeltenās acis lasītu viņa domas. Tādos brīžos Perinām gandrīz vai gribējās cirvi paslēpt. Gandrīz.
Tuathanu apmetnē Perinu viss kaitināja, toties vismaz sapņi šeit bija normāli. Dažreiz viņš gan pamodās nosvīdis, jo bija redzējis sapni par trollokiem un Izdzisušajiem, kas plosīja apmetni, metot uz daudzkrāsainajiem ratiem lāpas un pārvēršot tos milzu sārtos. Sapnī cilvēki krita asiņu peļķēs, vīrieši, sievietes un bērni skrēja, kliedza un mira, taču pat nemēģināja aizstāvēties pret sirpjveida zobenu cirtieniem. Nakti pēc nakts Perins rāvās augšā tumsā, elsodams un taustīdamies pēc cirvja, līdz beigās attapās, ka rati neliesmo un zemē nemudž asiņaini purni, ņurdēdami virs saplosītiem un izkropļotiem augumiem. Tie bija parasti murgi un savā ziņā pat dīvaini nomierināja. Ja Melnajam bija vieta viņa sapņos, tad tieši tādos, tomēr viņa tur nebija. Nebija arī Bālzamona. Tikai parasti nakts murgi.
Taču nomodā Perins pastāvīgi juta vilku klātbūtni. Pelēči turējās zināmā attālumā no apmetnes, tāpat arī no ratu karavānas ceļā, tomēr jauneklis zināja, ka viņi tepat vien ir. Viņš juta vilku nicinājumu pret suņiem tuathanu sargiem. Trokšņainajiem nezvēriem, kuri bija aizmirsuši, kam paredzēti viņu žokļi, bija aizmirsuši siltu asiņu garšu. Viņi varēja nobiedēt cilvēkus, taču, ja parādītos vilku bars, lavītos projām ar asti kājstarpē. Jo diena, jo skaidrāk un noteiktāk Perins to juta.
Lāsumainā ar katru saulrietu kļuva arvien nepacietīgāka. Ja jau Eliass gribēja vest šos ļaudis uz dienvidiem, tad droši vien tā vajadzēja; kas jādara, jādara. Reiz šim gausajam ceļojumam pienāks gals. Vilki bija klaiņotāji, tomēr Lāsumainā negribēja tik ilgi būt prom no bara. Arī Vējš nepacietībā vai dega. Medībās šeit nepavisam neveicās, un viņam riebās pārtikt no lauka pelēm, kam sekot piedien tikai mazuļiem, kuri mācās medīt, un kas noder par barību vecajiem, kuri vairs nespēj nogāzt briedi
vai pārkost cīpslas savvaļas vērsim. Dažreiz Vējš iedomājās, ka Apdedzinātajam bija taisnība: cilvēku uztraukumi jāatstāj pašu cilvēku ziņā. Tomēr Lāsumainās tuvumā viņš no tādām domām vairījās un vēl vairāk uzmanījās, ja tuvumā grozījās Lēkātājs. Lēkātājs bija sirms, rētains cīnītājs, gadu gaitā iemantotās pieredzes dēļ kļuvis bezkaislīgs, taču viņa viltība pārpārēm aizstāja to, ko varbūt bija laupījis vecums. Par cilvēkiem Lēkātājam bija viens pīpis, tomēr Lāsumainā gribēja, lai uzdevums tiek izpildīts, un, ja viņa gaida, arī viņš gaidīs; ja viņa skrēja, arī viņš skries. Ja kāds uzbruktu Lāsumainajai vilks vai cilvēks, vērsis vai lācis -, tad uzreiz nokļūtu Lēkātāja žokļos, kas to aizmidzinātu uz mūžu. Tāda, lūk, bija Lēkātāja dzīves sūtība, un tieši tāpēc Vējš bija piesardzīgs. Tikmēr Lāsumainā nelikās zinis nedz par viena, nedz otra domām.
Perina prāts to visu skaidri apzinājās. Viņš kvēli ilgojās pēc Kēmlīnas, Moirainas un Tarvalonas. Pat ja viss nekļūtu skaidrs, vismaz pienāktu beigas. Eliass uz viņu paskatījās, un Perins nešaubījās: vīrs ar dzeltenajām acīm visu zina. Lūdzu, kaut tam būtu beigas!
Perina sapnis iesākās daudz patīkamāk nekā citi pēdējā laikā redzētie. Viņš pie Alsbetas Luhanas virtuves galda ar akmeni asināja savu cirvi. Luhana kundze parasti neļāva mājās ņemties ar smēdes darbiem. Pat Luhana kungam vajadzēja asināt nažus kaut kur citur. Bet sapnī, darbodamās pie plīts, viņa par cirvi nebilda ne vārda. Luhana kundze klusēja arī tad, kad vilks iegāja dziļāk mājā un kamolā apgūlās starp Perinu un sētas durvīm. Perins turpināja asināt cirvi, jo tas drīzumā būs jāizmanto.
Piepeši vilks piecēlās un dziļi ierūcās, biezā spalva uz pelēča kakla sacēlās stāvus. Virtuvē pa sētas durvīm ienāca Bālzamons. Luhana kundze vēl aizvien rosījās ap maltīti.
Perins pielēca kājās, pacēla cirvi, taču Bālzamons nelikās to redzam, viņš visu uzmanību veltīja vilkam. Tukšajos acu dobumos dejoja liesmas.