- Vai tas būtu tavs aizstāvis? Nu, esmu jau tādu redzējis. Ne vienu reizi vien.
Bālzamons salieca pirkstu, un vilks iegaudojās, kad no viņa acīm, ausīm, mutes un ādas izlauzās uguns. Virtuvi pildīja svilstošas gaļas un spalvas smaka. Alsbeta Luhana pacēla katla vāciņu un ar koka karoti apmaisīja virumu.
Perins nometa cirvi un lēca uz priekšu, mēģinādams ar rokām apslāpēt liesmas. Vilks viņa plaukstās sačervelējās melnās pelnu plēksnēs.
Raudzīdamies bezveidīgajā ogļu kaudzē uz Luhana kundzes tīri izmēztās grīdas, Perins atkāpās. Puisis gribēja notīrīt taukainos sodrējus no rokām, taču, iedomājoties sevi tās beržam pret drēbēm, viņam sametās šķērmi. Pagrābis cirvi, Perins satvēra to tik cieši, ka pirkstu kauliņi noknakšķēja.
- Lieciet man mieru! puisis iesaucās.
Luhana kundze dungodama piesita ar karoti pie katla malas un nocēla vāku.
- Nekur tu neaizbēgsi! Bālzamons sacīja. No manis tu nevari paslēpties. Ja esi īstais, tad piederi man.
No Bālzamona liesmainās sejas virda versme, kas piespieda Perinu atkāpties pār visu virtuvi, līdz beigās viņa mugura atspiedās pret sienu. Luhana kundze atvēra krāsni, lai pārbaudītu, kā cepas maize.
- Pasaules acs tevi aprīs, Bālzamons teica. Es tevi iezīmēju kā savējo!
Viņš pameta uz priekšu sažņaugtu dūri, it kā kaut ko sviestu, un tad atlieca pirkstus. Perinām sejā iesitās krauklis.
Melnais knābis iecirtās jaunekļa kreisajā acī, viņš iekliedzās…
…un piecēlās sēdus, saķēris seju, Pārceļotāju dusošo ratu ielenkts. Perins lēnām nolaida rokas. Nekas nesāpēja, nekas neasiņoja. Tomēr viņš vēl aizvien juta neciešami sāpīgo dūrienu.
Puisis paraustīja plecus un gaismiņā pēkšņi ievēroja, ka viņam blakus ir notupies Eliass pastieptu roku, it kā gribēdams viņu sapurināt un pamodināt. Aiz kokiem, kur stāvēja rati, spalgi gaudoja vilki no trim rīklēm vienbalsīgi. Tieši tādas bija arī Perina izjūtas. Uguns. Sāpes. Uguns. Naids. Naids! Nogalināt!
- Jā, Eliass klusi sacīja. Ir laiks. Celies, puis! Mums jādodas.
Perins izkūņojās no guļvietas. Kamēr viņš tina rullī segu, no saviem
ratiem izkāpa Raens, berzēdams no acīm miegu. Paskatījies debesīs, vīrs sastinga pusceļā uz kāpnēm, vēl pacēlis rokas pie sejas. Kustējās tikai Raena acis, uzmanīgi pētot debesis, lai gan Perins nesaprata, ko viņš tajās redz. Austrumos peldēja daži mākoņi ar rītausmas ievilktām sārtām svītrām apakšmalā. Nekā cita, ko redzēt, nebija. Šķita, ka Raens ieklausās un ošņā gaisu, lai gan nebija citu trokšņu kā tikai vēja šalkoņa kokos, un gaisā virmoja vien tik tikko jaušams dūmu smārds no iepriekšējā vakara ugunskuriem.
Kad atgriezās Eliass ar savu trūcīgo mantību, Raens nokāpa pa kāpnītēm līdz galam.
- Mums jāmaina ceļošanas virziens, mans vecais draugs.
Raens atkal satraukti palūkojās debesīs.
- Šodien nogriezīsimies uz cita ceļa. Vai jūs mums piebiedrosieties?
Eliass papurināja galvu, un Raens pamāja, it kā jau pašā sākumā būtu to zinājis.
- Nu, esi piesardzīgs, mans vecais draugs, šī diena ir tāda savāda…
Raens jau atkal grasījās pacelt skatienu, taču beigās nolaida acis,
nemaz neticis līdz ratu augšmalai.
- Domāju, karavāna dosies uz austrumiem. Varbūt līdz pašai Pasaules korei. Iespējams, atradīsim stēdingu un tad kādu laiku tur paliksim.
- Stēdingā nepazīst ļaunumu, Eliass piekrita. Vienīgi ogēri nav pārāk viesmīlīgi pret svešiniekiem.
- Pārceļotājiem visas durvis vaļā! Raens atbildēja un pasmaidīja.
- Turklāt pat ogēriem ir katli un šis tas labojams. Bet tagad nāciet brokastīs, un tad mazliet par to parunāsim.
- Nav laika, Eliass sacīja, arī mēs šodien dodamies prom. Pēc iespējas ātrāk. Šķiet, šī ir tā diena, kad jādodas ceļā.
Raens centās pierunāt Eliasu, lai viņi vismaz paēd; tāpat arī Ila, iznākusi no ratiem kopā ar Egvēnu, teica savu vārdu, taču ne tik dedzīgi kā viņas vīrs. Un it kā izvēlējās īstos vārdus, tomēr pieklājībā jautās stīvums. Bija pilnīgi skaidrs, ka Ila ar atvieglojumu atvadās ne tikai no Eliasa, bet varbūt arī no Egvēnas.
Nemanīdama, ka Ila slepus met uz viņu nožēlas pilnu skatienu, Egvēna jautāja, kas notiek. Perins jau gaidīja, ka meitene gribēs palikt pie tuathaniem, taču, kad Eliass visu izskaidroja, Egvēna tikai domīgi pamāja un aizsteidzās uz ratiem pēc savām mantām.
Raens beigās pasvieda augšup rokas.
- Lai notiek! Nezinu gan, vai esmu kādreiz palaidis viesi no apmetnes bez atvadu mielasta, taču… Viņš atkal kā šaubīdamies pacēla skatienu uz debesīm. Nu, domāju, arī mums pašiem tūlīt jābrauc. Varbūt ēdīsim pa ceļam. Bet vismaz ļaujiet no jums kārtīgi atvadīties!
Eliass gribēja iebilst, taču Raens jau steidzās no ratiem uz ratiem, klauvēdams pie durvīm, aiz kurām visi vēl gulēja. Kad tika atvesta Bela,
apmetne jau bija uzplaukusi visā krāšņumā un spožumā, tik daudzkrāsaina, ka Raena un Ilas sarkandzeltenā mājiņa uz riteņiem šķita gandrīz vai necila. Lielie suņi pūlī pastaigājās, izkāruši mēles, gaidīdami, lai kāds pakasa tiem aiz auss, bet Perins un pārējie tikmēr pacietīgi sarokojās un apskāvās ar visiem pēc kārtas. Ikvakara dejotājām nepietika ar rokasspiedienu vien, un meiteņu apskāvienos Perinām pēkšņi nepavisam negribējās doties prom, līdz beidzot viņš iedomājās, cik daudz ļaužu skatās. Perina seja kļuva gandrīz tikpat sarkana kā viskošākie rati.
Arams mazliet pavilka malā Egvēnu. Perins atvadu troksnī nedzirdēja, ko jaunais tuathans saka, taču redzēja, ka viņa purina galvu, sākumā lēni, bet, kad Arams sāka lūdzoši žestikulēt, jau noteiktāk. Jaunekļa sejā lūdzošo izteiksmi nomainīja centieni pārliecināt, taču Egvēna stūrgalvīgi purināja galvu, līdz beigās viņu izglāba Ila, pateikdama mazdēlam dažus skarbus vārdus. Dusmās saviebies, Arams lauzās projām cauri drūzmai, vairs ne no viena neatvadījies. Ila pavadīja mazdēlu ar skatienu, it kā gribēdama saukt viņu atpakaļ. Ari viņa ir atvieglota, Perins nodomāja. Atvieglota, jo viņš negrib doties kopā ar mums ar Egvēnu.
Kad Perins vismaz vienreiz bija paspiedis ikkatram nometnē roku un vismaz divreiz samīļojis ik meiteni, drūzma atkāpās, izbrīvējot laukumiņu ap Raenu, Ilu un trim viesiem.
- Jūs ieradāties ar mieru, Raens izteiksmīgi vēstīja, formāli noliecis galvu, piespiedis rokas pie krūtīm. Un tagad ar mieru aizejat. Vienmēr laipni gaidīti pie mūsu uguns, ar mieru! Lapu dzīves gājums ir miers.
- Lai miers ar jums visiem, Eliass teica, visiem Pārceļotājiem! Brīdi vilcinājies, viņš piebilda: Es atradīšu dziesmu, vai arī atradīs kāds cits, bet dziesma tiks dziedāta vai nu šogad, vai nākamgad. Kā tas reiz ir bijis, tā būs, pasaule bez gala un malas.
Raens pārsteigts samirkšķināja acis, arī Ila izskatījās kā no debesīm nokritusi. Visi tuathani murminot atbildēja:
- Pasaule bez gala un malas. Pasaule un laiks bez gala un malas.
Raens un viņa sieva steigšus piebalsoja pārējiem.
Un tad patiešām jau bija laiks doties prom. Pēdējie atvadu vārdi, pāris beidzamo brīdinājumu, daži pēdējie smaidi un acu piemiegšana, un apmetne palika aiz muguras. Raens viņus pavadīja līdz pat pēdējai koku rindai; suņi lēkāja viņam pie sāna.
- Nudien, mans vecais draugs, jums ļoti jāuzmanās. Mūsu laikos… Baidos, ka pasaulē netraucēti klīst ļaunums, un, lai arī par ko uzdodaties, jūs neesat tik ļauni, lai tas jūs neaprītu.