- Lai miers ar jums! Eliass sacīja.
- Un ar jums! Raens skumji atbildēja.
Kad Raens bija projām, Eliass sadrūma, juzdams abu ceļabiedru skatienus.
- Muļķībām par to viņu dziesmu es neticu, viņš norūca, tomēr nebija nekādas vajadzības ļaudis apbēdināt, izjaucot viņu ceremoniju, vai ne? Es jau teicu, ka dažkārt viņi ar savām ceremonijām pārspīlē.
- Protams, Egvēna klusi sacīja, ne vismazākās vajadzības.
Eliass novērsās, kaut ko murminādams zem deguna.
Parādījās Lāsumainā, Vējš un Lēkātājs, lai sasveicinātos ar Eliasu; vilki neluncinājās kā suņi, bet apsveicinājās ar viņu kā līdzīgs ar līdzīgu. Perins uztvēra viņu sarunu. Uguns acis. Sāpes. Sirdi plosošas. Nāve. Sirdi plosoša. Perins saprata, ko vilki vēsta. Melnais. Viņi stāstīja par Perina sapni. Par savu sapni.
Jauneklis notrīsēja, kad vilki izrāvās uz priekšu, lai izlūkotu ceļu. Bija Egvēnas kārta sēdēt Belas mugurā, un Perins gāja viņām blakus. Eliass, kā parasti, bija priekšā, sperdams ašus, vienmērīgus soļus.
Par sapni Perinām negribējās ne domāt. Šķita kopā ar vilkiem viņi ir drošībā. Ne līdz galam. Atzīsti! Ar visu sirdi. Ar visu dvēseli. Tu vēl aizvien pretojies. Drošībā būsi vien tad, kad atzīsi.
Izmetis vilkus no prāta, Perins pārsteigti samirkšķināja acis. Viņš pat nebija zinājis, ka to spēj. Perins apņēmās vilkus domās vairs neielaist. Pat sapņos? Jauneklis nezināja, kas jautā viņš vai vilki.
Egvēna ap kaklu vēl nēsāja Arama dotās zilās krelles, bet matos sprauda citu jaunā tuathana dāvanu zariņu ar spilgti sarkanām lapiņām. Perins nešaubījās, ka Arams bija mēģinājis pierunāt Egvēnu, lai viņa paliek pie Pārceļotājiem. Labi gan, ka viņa nepadevās, tikai varēja gan tik mīļi neglāstīt krelles.
Beidzot Perins ierunājās:
- Tu gandrīz visu laiku biji kopā ar Ilu. Par ko jūs abas runājāt? Kad nedejoji ar to garkājaino, tu runāji ar Ilu, it kā jums būtu savi noslēpumi.
- Ila man deva padomus, kādai jābūt sievietei, Egvēna izklaidīgi atbildēja.
Perins sāka smieties. Viņa no kapuces apakšas uz puisi draudīgi paskatījās, bet viņš to neredzēja.
- Deva padomus! Mums gan neviens nestāsta, kādiem jābūt vīriešiem. Mēs esam, un viss.
- Varbūt tieši tāpēc, Egvēna atbildēja, jūs nekam nederat.
Eliass viņiem priekšā skaļi smējās.
Divdesmit astota nodala
Pēdu nospiedumi gaisā
N
īnēva pārsteigta raudzījās ainavā pie upes, kas pavērās viņas
skatienam. Pienaini baltais tilts spoži mirdzēja saulē. Kārtējā
leģenda, viņa nodomāja, skatīdamās uz Sargātāju un Aesu
Sedaju, kas jāja pa priekšu. Kārtējā leģenda, un viņi to pat neievēro. Viedā
nolēma, ka vairs neskatīsies. Viņi smiesies, ja pamanīs, ka bolos kā lauku
skuķis. Visi trīs klusēdami devās uz teiksmaino Balto tiltu.
Kopš tā rīta Šadarlogotā, kad Nīnēva viņus atrada Arinelles krastā, viņai vēl nebija izdevies kārtīgi parunāt ar Aesu Sedaju. Protams, sievietes sarunājās, bet Nīnēva uzskatīja, ka par maznozīmīgām lietām. Piemēram, Moiraina centās pierunāt Viedo doties uz Tarvalonu. Ja vajadzētu, Nīnēva to darītu un apgūtu visas vajadzīgās iemaņas, taču citam mērķim, nekā domāja Aesu Sedaja. Ja Moirainas dēļ būs cietusi Egvēna un zēni…
Dažreiz Nīnēva pret savu gribu sāka domāt, ko viņa varētu paveikt ar Vienspēka palīdzību, kā varētu to izmantot. Pieķērusi sevi šādi prātuļojam, Nīnēva allaž saniknojās, un domas pagaisa. Spēks bija netīrs. Viņai tas nav vajadzīgs. Ja nu vienīgi nebūtu citas izejas.
Nolādētā sieviete gribēja ar Nīnēvu runāt tikai par vienu: proti, ir jādodas uz Tarvalonu un jāmācās. Nē, Moiraina viņu nemācīs! Turklāt Nīnēva nemaz arī negribēja pārāk daudz zināt.
- Kā jūs domājat viņus atrast? Viedā nepagurdama jautāja.
- Es taču teicu, Moiraina atbildēja, pat nevīžodama pagriezt galvu. Es zināšu, kad tie abi, kas pazaudēja monētas, būs tuvumā.
Neba pirmoreiz Nīnēva to vaicāja, taču Aesu Sedajas balss bija rāma kā dīķis, kas negrib viļņoties, lai arī cik oļu tajā mestu. Jūtot tādu
pretestību, Viedās asinis vienmēr sāka vārīties. Moiraina mierīgi jāja uz priekšu, it kā nemaz nejustu sev mugurā viņas skatienu. Taču just viņa juta to Viedā zināja, jo skatījās ļoti neatlaidīgi.
- Jo vairāk laika būs pagājis, jo tuvāk viņiem man jāpienāk, tomēr es zināšu. Un tam, kura rokās vēl ir monēta, varu sekot kaut līdz pasaules malai, ja būs vajadzīgs.
- Un tad? Ko jūs, Aesu Sedaja, darīsiet, viņus atradusi?
Nīnēva bija pārliecināta, ka Aesu Sedaja nemaz tik dedzīgi puišus nemeklētu, ja tas neietilptu viņas plānā.
- Tarvalona, Viedā.
- Tarvalona, Tarvalona! Neko citu no jums nedzird, un man jau…
- Mācībās, kuras apgūsiet Tarvalonā, iekļauta arī pašsavaldīšanās. Ja prāts pakļaujas emocijām, ar Vienspēku neko nevar iesākt.
Nīnēva jau vēra muti, lai atbildētu, taču Aesu Sedaja turpināja:
- Lan, man ar tevi mazliet jāparunā.
Abi sabāza kopā galvas, un Nīnēvai atlika vien ar niknumu īgni noskatīties. Viņu ikreiz pārņēma dusmas, apzinoties, ka sejā ir šī derdzīgā izteiksme. Diemžēl tā gadījās itin bieži: katru reizi, kad Aesu Sedaja veikli izvairījās no Viedās jautājumiem, mainīdama sarunas tematu, mierīgi aizslīdēdama gar sarunā izliktajiem slazdiem vai izlikdamās, ka neko nedzird, līdz beidzot Nīnēva apklusa. īgņošanās Viedajai lika justies kā meitenei, kuru kāda no Sievu loka pieķērusi muļķīgās izdarībās. Tā justies viņa nebija radusi, un rāmais smaids Moirainas sejā visu vērta vēl ļaunāku.
Ja vien varētu tikt vaļā no tās sievietes! Ar Lanu vien būtu vienkāršāk Sargātājam būtu jāspēj tikt galā ar visu, kas nepieciešams, Viedā aši iedomājās un juta, ka nosarkst. Bet tā taču būtu!
Tomēr Lans viņu kaitināja vēl vairāk nekā Moiraina. Nīnēva nespēja saprast, kāpēc Sargātājs tik ļoti viņu tracina. Runāt viņš runāja maz, labi ja duci vārdu dienā, nekad neiesaistījās Viedās… pārrunās ar Moirainu. Bieži jāja izlūkot apkārtni, bet, kad bija kopā ar sievietēm, vienmēr turējās nostāk, it kā vērotu divkauju. Nīnēvai tāda attieksme nepatika. Ja tā patiešām bija divkauja, tad viņa ne reizi nebija trāpījusi mērķī, bet Moiraina laikam pat neievēroja, ka ir iesaistījusies cīņā. Nīnēva mierīgi varētu iztikt bez Lana auksto, zilo acu skatiena, bez viņa klusās sabiedrības.
Tā, lūk, viņi lielākoties ceļoja. Klusi, un vienīgi Nīnēva šad tad parādīja raksturu. Dažreiz, kad Viedā kliedza, viņai pašas balss atgādināja klusumā plīstošu stiklu. Visapkārt valdīja rāms miers, it kā pasaule būtu apstājusies, lai atvilktu elpu. Kokos gaudoja vējš, bet citādi viss bija klusu. Un arī vējš šķita tālu pat brīžos, kad sita caur apmetni viņai mugurā.
Sākumā pēc visa notikušā klusums pat nomierināja. Viedajai šķita tādu mieru viņa pieredz pirmo reizi kopš Ziemvakara. Tomēr jau pēc pirmās kopā ar Aesu Sedaju un Sargātāju pavadītās dienas Nīnēva sāka mest skatienu pār plecu un dīdīties seglos, it kā viņai niezētu neaizsniedzama vieta muguras vidū. Klusums šķita kā kristāls, kam lemts saplīst, un Viedo tirdīja nemiers pirmās plaisas gaidās.
Tas atstāja iespaidu arī uz Moirainu un Lanu, lai cik nesatricināmi abi izskatījās. Viedā ātri saprata: par spīti rāmajai ārienei, Aesu Sedaja un Sargātājs ar katru stundu saspringst arvien vairāk kā pulksteņa atsperes, kas uzvilktas līdz pēdējai iespējai. Moiraina, šķiet, ieklausījās skaņās, kuru nemaz nebija, un dzirdētais viņai lika raukt pieri. Savukārt Lans pētīja mežu un upi, it kā kailie koki un platā, lēnā straume vēstītu par priekšā gaidošiem slazdiem un slēpņiem.