Viedā zināmā mērā priecājās, ka nav vienīgā, kura nojauš par pasaules atrašanos kraujas malā; ja tas iespaidoja arī Lanu un Moirainu, tad tā patiešām bija. Tomēr vairāk par visu viņa vēlējās, kaut tā būtu tikai iedoma. Klausoties vējā, Nīnēvas prātā kaut kas kņudēja. Tagad viņa zināja, ka šīs izjūtas ir saistītas ar Vienspēku, tomēr ņirboņu prāta nostūros nespēja iztulkot.
- Nekas īpašs, kad viņa par to jautāja, Lans klusi atbildēja.
Runādams viņš uz Nīnēvu pat nepaskatījās; Sargātāja acis ne uz brīdi
nepārtrauca pārlūkot apkārtni. Un tad pilnīgi pretēji tam, ko tikko bija pateicis, viņš piebilda:
- Kad sasniegsim Balto tiltu un Kēmlīnas ceļu, jums jādodas atpakaļ uz mājām, uz Divupi. Te ir pārāk bīstami. Taču atgriezties jūs nekas nekavēs.
Todien tā bija Sargātāja visgarākā runa.
- Lan, viņa ir daļa no Raksta, Moiraina skarbi aizrādīja, arī ar skatienu klīzdama kur citur. Tas ir Melnais, Nīnēva. Vētra atkāpusies… vismaz pagaidām. Moiraina pacēla roku, it kā taustīdama gaisu, un tad neviļus paberzēja plaukstu pret kleitu, it kā būtu pieskārusies kaut
kam netīram. Taču viņš vēl vēro, Moiraina nopūtās, un vēl ciešāk. Nevis mūs, bet pasauli. Cik daudz laika vajadzēs, lai viņš kļūtu tik spēcīgs, ka…
Nīnēva uzrāva plecus, piepeši gandrīz vai sajuzdama mugurā skatienu. Kaut ko tādu Aesu Sedaja varēja paturēt pie sevis.
Lans izlūkoja ceļu gar upi; agrāk virzienu izvēlējās viņš, bet tagad Moiraina, un tik noteikti, it kā sekotu neredzamām pēdām, nospiedumiem gaisā, atmiņu smaržai. Lans tikai pārbaudīja Aesu Sedajas izvēlēto ceļu, lai pārliecinātos, ka viņiem nekas nedraud. Nīnēvai šķita: pat ja Sargātājs teiktu, ka ceļš ir bīstams, Moiraina paliktu pie sava. Un Lans, bez šaubām, ietu. Gar pašu upes krastu līdz…
Satrūkusies Nīnēva atgriezās īstenībā. Viņi jau stāvēja Baltā tilta pakājē. Palsā arka spīdēja saules gaismā pienains zirnekļa tīmeklis, pārāk trausls, lai būtu tilta loks pār Arinelli. Tas sagrūtu no cilvēka svara, nemaz nerunājot par zirgu. Tas noteikti jebkurā brīdī varētu sabrukt pats no sava smaguma vien.
Lans un Moiraina bezrūpīgi jāja uz priekšu un tad augšup pa mirdzošo, balto pievedceļu uz tiltu, zirgu pakaviem šķindot, taču nevis kā tēraudam pret stiklu, bet tēraudam pret tēraudu. Tilta virsma izskatījās slidena kā stikls, tomēr tā bija stingrs, drošs pamats zem zirgu kājām.
Saņēmusi drosmi, Nīnēva sekoja, bet jau no pirmā soļa viņa gandrīz vai gaidīja, ka būve zem viņiem sagrūs. Ja mežģīnes būtu no stikla, tad tieši tādas tās būtu, viņa nodomāja.
Viņi vēl nebija šķērsojuši tiltu, kad Viedā saoda spēcīgu, darvotu deguša koka smārdu. Un uzreiz arī ieraudzīja.
Ap Baltā tilta pakājes laukumu gulēja samelnējuši baļķi, vēl dūmojoši un piloši viss, kas bija atlicis no pusduča ēku. Ielās patrulēja vīri augumiem nepiemērotos, sarkanos formastērpos, ar apsūbējušiem ieročiem. Viņi soļoja aši, it kā baidītos kaut ko atrast, un nemitīgi skatījās pār plecu. Pilsētnieki tie daži, kas bija izgājuši laukā, sakumpuši teju vai skrēja, it kā viņiem kāds dzītos pakaļ.
Arī Lans izskatījās sadrūvējies. Visi meta ap viņiem līkumu, pat kareivji. Paošņājis gaisu, Sargātājs saviebās un klusi kaut ko norūca zem deguna. Nīnēva nebrīnījās gaisā bija jūtama spēcīga deguma smaka.
- Rats griežas, kā tam jāgriežas, Moiraina murmināja. Neviena acs neredz Rakstu, pirms tas ir noausts.
Jau pēc mirkļa Moiraina nolēca no Aldības un sāka runāt ar pilsētniekiem. Aesu Sedaja neko nejautāja, tikai izteica līdzjūtību un, par pārsteigumu Nīnēvai, laikam jau neviltoti. Ļaudis, kas no Lana vairījās, bija gatavi steigties prom no jebkura svešinieka, tomēr apstājās, lai parunātu ar Aesu Sedaju. Izskatījās, ka viņi paši par to brīnās. Moirainas skaidrais skatiens un nomierinošā balss lika cilvēkiem atvērties. Aesu Sedajas acis pauda līdzjūtību ļaužu sāpēs un apjukumā, un viņu mēles atraisījās.
Tomēr viņi tāpat meloja. Vairums. Daži pat noliedza nelaimes faktu. Nē, nekas nebija noticis. Moiraina ieminējās par nodegušajām ēkām visapkārt laukumam. Taču ļaudis uzstājīgi apgalvoja, ka viss esot kārtībā, un skatījās garām visam, ko nevēlējās redzēt.
Kāds resnītis runāja ar liekuļotu sirsnību, taču, tikko aiz muguras atskanēja kaut troksnītis, viņa vaigs noraustījās. Ar ik pa brīdim gaistošu smaidu viņš apgalvoja, ka ugunsgrēks sācies no apgāztas lampas un vējā liesmas izplatījušās tik ātri, ka neviens nav paguvis kaut ko uzsākt. Nīnēvai pietika uzmest skatienu, lai redzētu, ka krāsmatas neatrodas blakus cita citai.
Teju vai katram bija savs stāsts. Dažas sievietes sazvērnieciski pieklusināja balsi. īstais iegansts esot tāds, ka pilsētā kāds niekojas ar Vienspēku. Pēdējais laiks ierasties Aesu Sedajām; savulaik viņas to uzraudzījušas, lai arī ko ļaudis melstu par Tarvalonu. Lai Sarkanie ajahi visu saliek pa vietām!
Kāds zināja teikt, ka tas esot bandītu uzbrukums, bet cits vēstīja, ka Melndraugu dumpis.
- Tie, kas iet skatīties viltus Pūķi, saprotiet paši, viņš drūmi sacīja.
- Viņu te papilnam! Un visi kā viens ir Melndraugi.
Vēl citi runāja par nelaimi, kas pa upi ieradusies kuģī, neko sīkāk nepaskaidrodami.
- Mēs viņiem parādījām, murmināja šaursejis vīrs, nervozi berzēdams plaukstas. Tādas būšanas lai paliek Pierobežā, no kurienes tās arī nākušas. Nogājām lejā uz dokiem un…
Runātājs aprāvās tik spēji, ka viņam noklabēja zobi. Vairs neteicis ne vārda, viņš steidzās projām, glūnēdams pār plecu, it kā gaidot, ka viņi dzīsies pakaļ.
Kuģis paguvis aizpeldēt tiktāl viss bija skaidrs, to visbeidzot pastāstīja citi. Jūrnieki pārcirtuši tauvas un aizbēguši projām pa upi, bet jau
nākamajā dienā dokos sagāzušies iebrucēji. Nlnēva pārlika, vai uz klāja nav bijis arī Egvēnas un puišu. Kāda sieviete ieminējās, ka redzējusi menestrelu. Ja nu tas bijis Toms Merilins…
Savas domas proti, ka ar kuģi varēja aizbēgt daži emondārieši, Nīnēva atklāja Moirainai. Aesu Sedaja pacietīgi noklausījās līdz galam, mādama ar galvu.
- Varbūt, Moiraina teica, taču viņas balsī skanēja šaubas.
Viesnīca vēl stāvēja savā vietā pie laukuma; tajā bija viesistaba, ko uz
pusēm pārdalīja mūris plecu augstumā. Moiraina, pirms iegāja, apstājās un ar roku iztaustīja gaisu. Viņa smaidīja, tomēr tobrīd neko neteica.
Maltīti visi tiesāja klusēdami, un klusums valdīja ne tikai pie viņu galda, bet arī visā telpā. Pārējie viesi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi nenovērsa skatienu no šķīvjiem, domās iegrimuši. Krodzinieks, ar priekšauta stūri slaucīdams galdus, nepārtraukti kaut ko murmināja zem deguna tik klusu, ka neviens neko nevarēja saprast. Nīnēva nodomāja, ka šeit gulēt būtu nepatīkami; pat gaiss šķita baiļu pievildzis.
Kad viņi nolika šķīvjus malā, izslaucījuši tos tīrus ar pēdējām maizes garozām, durvīs parādījās kareivis sarkanā formastērpā. Pirmajā mirklī Nīnēvai šķita, ka viņš izskatās smalki: galvā smaila ķivere, spoži nospodrinātas krūšu bruņas. Tomēr labais iespaids izgaisa, kad atnācējs apstājās uz sliekšņa un, uzlicis roku uz zobena spala, ar pirkstu palaida vaļīgāk apkakli. Viedā atcerējās Sennu Buiji, kas centās tēlot ciema padomnieku.