Lans, uzmetis viņam mirkli, nosmīkņāja.
- Zemessardze. Ta nekam neder!
Kareivis pārlūkoja telpu, un viņa skatiens palika pie trijotnes. Brīdi vilcinājies, zemessargs dziļi ieelpoja, pieslāja pie viņu galdiņa un steidzīgi noprasīja, kas viņi ir, ko dara Baltajā tiltā un cik ilgi domā palikt.
- Izdzeršu alu, un mēs uzreiz dosimies prom, Lans atbildēja. Nesteidzīgi iemalkojis vēl, viņš uzlūkoja kareivi. Lai līst Gaisma pār labo karalieni Morgeisu!
Kareivis sarkanajā formastērpā jau atvēra muti, bet tad, ciešāk ieskatījies Lana acīs, atkāpās. Jau nākamajā mirklī attapies, viņš uzmeta skatienu Moirainai un Viedajai. Nīnēva jau gaidīja, ka viņš tūlīt darīs kaut ko muļķīgu, lai divu sieviešu priekšā neizskatītos pēc gļēvuļa. No pieredzes viņa zināja, ka vīrieši šādās reizēs uzvedas kā stulbeņi. Tomēr pilsētā pēdējā laikā bija pieredzēts pārāk daudz tik daudz, ka ļaužu prātus
bija pārņēmušas šaubas. Vēlreiz paskatījies uz Lanu, zemessargs kaut ko apdomāja. Sargātāja skarbie vaibsti bija nopietni un bezkaislīgi, un zilās acis raudzījās salti. Ļoti salti.
Beigās zemessargs sparīgi pamāja ar galvu.
- Lai tā būtu! Pēdējā laikā šeit apgrozās pārāk daudz svešinieku, un tas nenāk par labu karalienes mieram.
Pagriezies uz papēža, zemessargs stampāja prom, turpinot pietēlot bardzību. Vietējie izlikās viņu neredzam.
- Kurp tagad dosimies? Nīnēva prasīja Lanam. Gaisotne telpā Viedajai lika runāt klusi, taču viņa noturēja balss stingrību. Sekosim kuģim?
Lans paskatījās uz Moirainu. Viņa tik tikko manāmi papurināja galvu un sacīja:
- Vispirms man katrā ziņā jāatrod cilvēks, kurš šobrīd atrodas uz ziemeļiem no mums. Nedomāju, ka pārējie divi aizbrauca ar kuģi. Aesu Sedajas lūpas skāra viegls, apmierināts smaids. Viņi bija šajā istabā, varbūt vakar, ne senāk kā aizvakar. Nobijušies, tomēr sveiki un veseli. Tikai viņu spēcīgo emociju dēļ ir saglabājušās pēdas.
- Kas ir tie divi? Nīnēva dedzīgi pastiepās pār galdu. Vai to jūs zināt?
Aesu Sedaja tik tikko manāmi papurināja galvu, un Nīnēva atliecās atpakaļ.
- Ja viņi patiešām te bija vakar vai aizvakar, kāpēc vispirms nemeklēt viņus?
- Es zinu, ka viņi šeit bija, Moiraina sacīja savā neciešami rāmajā balsī, bet tas arī viss, jo nevaru pateikt, kurp viņi devās: uz austrumiem, ziemeļiem vai dienvidiem. Ceru viņi ir gana apķērīgi, lai būtu pagriezušies uz austrumiem, uz Kēmlīnu, bet to es nezinu. Un, tā kā puišiem vairs nav monētu, es pat nevaru precīzi noteikt viņu atrašanās vietu; varbūt pusjūdzes attālumā to zināšu. Divās dienās viņi varēja pieveikt gan divdesmit jūdzes, gan četrdesmit jebkurā virzienā ja viņus uz priekšu dzina bailes. Bēgot no šejienes, viņi pavisam noteikti bija baiļu pārņemti.
- Bet…
- Viedā, lai arī cik nobijušies viņi bija, lai arī uz kuru pusi aizskrēja, beigu beigās viņi atcerēsies par Kēmlīnu, un tieši tur es viņus atradīšu. Tomēr vispirms vēlos palīdzēt tam, kuru spēju atrast tagad.
Nīnēva atkal atvēra muti, taču viņu apsteidza Lana klusā balss.
- Viņiem bija iemesls baidīties, aplaidis skatienu visapkārt, Sargātājs vēl klusāk turpināja, jo šeit bija Puscilvēks. Viņš saviebās tāpat kā laukumā. Es visapkārt vēl jūtu viņa smaku.
Moiraina nopūtās.
- Es lološu cerību līdz pašām beigām. Atsakos ticēt, ka Melnais var tik viegli uzvarēt. Visus trīs atradīšu sveikus un veselus. Man jātic!
- Arī es gribu atrast puišus, Nīnēva sacīja, bet kas būs ar Egvēnu? Viņu jūs pat nepieminat un, kad jautāju, neatbildat. Man šķita, ka grasāties viņu vest uz… pametusi skatienu uz apkārtējiem galdiem, Viedā pieklusināja balsi, uz Tarvalonu.
Mirkli papētījusi galda virsmu, Aesu Sedaja palūkojās uz Nīnēvu. Viedā satrūkās, redzēdama dusmu uzliesmojumu Moirainas acīs. Pēc mirkļa viņa izslējās taisni, juzdama arī sevī vārāmies dusmas, tomēr nepaguva bilst ne vārda, jo Aesu Sedaja salti turpināja:
- Arī Egvēnu es ceru atrast sveiku un veselu. Es tik viegli neatdodu jaunas sievietes ar tādām spējām, ja reiz esmu atradusi. Taču visu noteiks Rata austais raksts.
Nīnēva juta aukstu kamolu kuņģa dziļumos. Vai es būtu viena no tām jaunajām sievietēm, kuras jūs neatdosiet? To mēs vēl redzēsim, Aesu Sedaja. Lai Gaisma jūs sadedzina, to mēs vēl redzēsim!
Maltīte beidzās klusumā, un klusumā visi trīs izjāja caur vārtiem un pagriezās uz Kēmlīnas ceļu. Moiraina pētīja apvārsni ziemeļaustrumu pusē. Dūmu izraibinātā Baltā tilta pilsēta palika aiz muguras, sarukdama arvien mazāka.
Divdesmit devītā nodala
>
Acis bez žēlastības
E
liass par varītēm centās ātrāk tikt uz dienvidiem, šķērsojot ar
brūnu zāli apaugušu klajumu, it kā gribēdams atgūt pie Pārceļo-
tajiem zaudēto laiku. Viņi gāja tik ātri, ka, mijkrēslim biezējot, pat
Bela tīksmi apstājās. Lai arī kā Eliass mudināja steigties, viņš tomēr bija
piesardzīgāks nekā agrāk. Naktī viņi uguni iekūra vien tad, ja uz zemes
atradās sausi zari. No dzīviem kokiem Eliass neļāva nolauzt ne zariņa.
Uguni viņš kūra nelielu, allaž paslēptu bedrītē, pirms tam rūpīgi izcēlis
no zemes velēnu. Kad maltīte bija gatava, vīrs ogles apraka un nolika
velēnu atpakaļ. Pirms devās tālāk pelēkajā viltus rītausmā, Eliass soli pēc
soļa pārbaudīja apmetnes vietu, lai pārliecinātos, ka pēc viņiem nepaliek
pēdas. Pat salika atpakaļ no vietas izkustinātus akmeņus un iztaisnoja
noliektu zāli. Viņš to darīja ļoti ātri, ne ilgāk kā pāris minūšu, un ceļinieki
nedevās projām, iekams viss nebija viņam pa prātam.
Perins nedomāja, ka šāda piesardzība varētu līdzēt pret sapņiem, taču, sācis prātot, pret ko tā var līdzēt, vēlējās, kaut tas būtu tikai sapnis. Pirmajā apmešanās vietā Egvēna bažīgi pajautāja, vai tuvumā atkal ir trolloki, bet Eliass tikai nogrozīja galvu un mudināja doties tālāk. Perins neko neteica. Jauneklis zināja, ka trolloku tuvumā nav, jo vilki saoda tikai zāli, kokus un sīkus zvērus. Eliasu uz priekšu trenca nevis bailes no trollokiem, bet kaut kas cits; viņš nezināja, kas tieši. Arī vilki to nezināja, taču, juzdami Eliasa īpašo piesardzību, sāka doties izlūkgājienos, it kā uz papēžiem mītu vai arī aiz nākamā līkuma gaidītu briesmas.
Līdzenumu nomainīja gari, robaini pacēlumi; tie bija pārāk zemi, lai tos dēvētu par kalniem, tomēr ceļu aizšķērsoja. Priekšā vēl aizvien pletās
ziemā sažuvis raupjas zāles paklājs, izraibināts ar leknu stiebru kušķiem, kas vīdēja sausajā zālē. Pāri laukam plosīdamies brāzās austrumvējš, un simtiem jūdžu tālu tam nebija, ko pļaut. Arvien retāk viņi redzēja birztalas. Negribīgi ausa salta saule.
Eliass kā varēdams starp pacēlumiem izvēlējās zemākās vietas, iespēju robežās vairīdamies no kāpšanas augšup. Runāt viņš runāja maz un, ja runāja, tad aptuveni tā…
- Paši zināt, cik daudz laika vajag, lai apietu katru sasodīto pauguru, vai ne? Pelni un asinis! Līdz vasarai laikam nedabūšu jūs nost no kakla! Nē, taisnā rindā iet nevaram! Cik reižu man jums jāsaka? Vai jums ir kaut mazākā nojausma, kā starp šādiem pacēlumiem izceļas cilvēks? Pie velna! Mēs taču līkumojam turp un atpakaļ, lai kaut cik tiktu uz priekšu! Lokāmies kā čūska. Es pats ar sasietām kājām kustētos ātrāk. Nu ko, blenzīsiet uz mani vai tomēr iesiet uz priekšu?