Perins un Egvēna pārmija skatienus. Eliasam aiz muguras viņa izbāza mēli. Nedz viens, nedz otrs neko neteica. To vienu reizi, kad Egvēna bija sacījusi, ka Eliass pats gribēja iet līkumu līkumiem, tāpēc viņus vainot nevajadzētu, viņa pretī saņēma daiļrunīgu pamācību rūciena formā, dzirdamu jūdzi tālu. Un pamācība izskanēja pār Eliasa plecu, viņam pat nepalēninot gaitu.
Vienalga, vai vīrs runāja vai nerunāja, viņa skatiens pārmeklēja it visu apkārtni ap viņiem. Dažbrīd Eliass pat kaut ko pētīja, it kā šeit varētu saskatīt ko citu, izņemot vienu un to pašu raupjo zāli zem kājām. Eliass varbūt kaut ko arī redzēja, toties Perins neko un arī vilki ne. Vīra pierē ievilkās jaunas rievas, bet viņš neko nepaskaidroja nedz kāpēc tā jāsteidzas, nedz arī no kādiem vajātājiem viņš baidās.
Dažreiz ceļu aizšķērsoja kāds neparasti garš pacēlums, kas jūdžu jūdzēm stiepās uz austrumiem un rietumiem. Pat Eliasam bija jāatzīst, ka tāds līkums viņus pārāk novirzīs no ceļa. Tomēr iet taisni pāri pacēlumam viņš neļāva. Atstājis abus jauniešus nogāzes pakājē, Eliass uzrāpās augšā un uzmanīgi pētīja apkārtni, it kā pirms desmit minūtēm vilki jau nebūtu šeit visu izlūkojuši. Perinām un Egvēnai pakājē minūtes vilkās kā stundas, un viņi mocījās neziņā. Egvēna kodīja lūpas un neapzināti laida caur pirkstiem Arama dotās krelles. Perins spītīgi gaidīja. Viņa kuņģis bija savilcies sāpīgā kamolā, tomēr sejā izdevās saglabāt mieru, izdevās slēpt satraukumu, kas viņā vārīt vārījās.
Briesmu gadījumā vilki brīdinās. Būtu brīnišķīgi, ja tie dotos projām, gluži vienkārši izgaistu, bet šobrīd… tieši šobrīd varam saņemt brīdinājumu. Ko viņš īsti meklē? Ko?
Pēc ilgas pētīšanas, vien paceļot virs pacēluma skatienu, Eliass allaž viņus mudināja doties uz priekšu. Ceļš vienmēr bija tukšs, un tā līdz nākamajai augstienei. Pie trešā pacēluma Perina kuņģis apmeta kūleni. Rīklē sakāpa skābenas putas. Puisis zināja: ja būs jāgaida vēl piecas minūtes, viņš sāks vemt.
- Es… Perins norija siekalas. Es arī iešu.
- Turies pie pašas zemes, Eliass tikai pateica.
Egvēna tūlīt nolēca no Belas.
Vīrs kažokādās pastūma apaļo cepuri zemāk un gar tās malu skatījās uz Egvēnu.
- Vai gaidi, ka ķēve rāpos? viņš sausi jautāja.
Egvēna gribēja kaut ko sacīt, bet laukā nenāca ne skaņas. Visbeidzot meitene tikai paraustīja plecus, bet Eliass novērsās un, vairs nebildis ne vārda, sāka kāpt slīpajā nogāzē. Perins steidzās nopakaļ.
Viņi vēl nebija tikuši līdz korei, kad Eliass pamāja uz leju un pieplaka pie zemes, pēdējos pāris jardus pieveikdams rāpus. Perins nokrita zemē uz vēdera.
Ticis augšā, vīrs noņēma cepuri un tikai tad lēnītēm pacēla galvu. Skatīdamies caur ērkšķainu augu puduri, Perins redzēja vien tādu pašu paugurainu klajumu, kāds palika viņiem aiz muguras. Nogāze bija kaila, tikai otrā malā varbūt pusjūdzi no pacēluma malas auga aptuveni simt soļu gara koku rinda. Vilki tur jau bija izlūkojuši un nebija saoduši nedz trolloku, nedz mīrddrāla pēdas.
Gan uz austrumiem, gan rietumiem ciktāl sniedzās Perina skatiens zeme šķita vienāda: paugurainas pļavas un izklaidus izmētāti krūmāji. Ne vismazākās kustības. Vilki bija izrāvušies vairāk par jūdzi priekšā, ārpus redzeslauka; tik tālu Perins viņus tik tikko juta. Šajā vietā vilki neko aizdomīgu nebija ievērojuši. Ko īsti Eliass meklē? Te taču nekā nav.
- Mēs veltīgi zaudējam laiku, Perins teica, celdamies augšā.
Lejā no kokiem izspruka kraukļu bars piecdesmit, simt melnu putnu, melna spirāle debesis. Kraukļi trokšņaini pacēlās virs kokiem, un Perins salīcis pārakmeņojās. Melnā acis. Vai viņi mani redzēja? Pār jaunekļa seju pilēja sviedri.
It kā simt sīkos prātos piepeši būtu uzšķīlusies viena doma, visi kraukļi kopā strauji pagriezās vienā virzienā. Uz dienvidiem. Melnais bars pazuda aiz nākamā pakalna, jau laizdamies lejup. Austrumu malā no krūmāja ķērkdami pacēlās vēl citi kraukļi. Melns pulks divreiz apmeta loku un pagriezās uz dienvidiem.
Perins drebēdams lēnītēm pieplaka pie zemes. Viņš gribēja kaut ko teikt, taču mute bija pilnīgi izkaltusi. Pēc mirkļa viņam izdevās sariest mazliet siekalu.
- Vai no viņiem jūs baidāties? Kāpēc mums neko neteicāt? Kāpēc vilki viņus neredzēja?
- Vilki kokos daudz neskatās, Eliass norūca. Un ne jau to es meklēju. Es taču teicu, ka pats nezinu, ko…
Tālu rietumos virs citas birztalas arī pacēlās melns mākonis un pagriezās uz dienvidiem. Bars bija pārāk tālu, lai izšķirtu atsevišķus putnus.
- Paldies Gaismai, tās nav lielās medības! Viņi neko nezina. Pat pēc…
Eliass pagriezās un paskatījās atpakaļ virzienā, no kura viņi pirmīt bija nākuši.
Perins norija siekalas. Pat pēc sapņa Eliass bija domājis.
- Nav lielās medības? viņš pārjautāja. Mājās es tik daudz kraukļu neredzētu visa gada garumā.
Eliass nogrozīja galvu.
- Pierobežā esmu redzējis brāžamies baru, kurā ir tūkstoš kraukļu. Ne pārāk bieži tur par viņiem izsludināta balva -, taču ir gadījies redzēt. Eliass vēl aizvien skatījās uz ziemeļiem. Bet tagad klusu!
Un tad Perins juta, ka Eliass izmisīgi cenšas sajust vilkus tālumā. Viņš gribēja, lai Lāsumainā ar biedriem beidz izlūkošanu priekšā un steidzas atpakaļ, lai pārbaudītu ceļu viņiem aiz muguras. Eliasa jau tā izdēdējusī seja savilkās un no saspringuma sakritās vēl vairāk. Vilki bija tik tālu, ka Perins tos pat nejuta. Pasteidzieties! Vērojiet debesis! Pasteidzieties!
Perins uztvēra vāru atbildi tālumā no dienvidiem. Mēs nākam.
Jaunekļa prātā uzzibsnīja aina: vilki skrien vējā, steigā izstiepuši purnus, skrien tā, it kā aiz muguras plosītos meža ugunsgrēks, skrien. Aina uzzibsnīja un tūlīt arī izgaisa.
Eliass noliecās un dziļi ieelpoja. Saraucis pieri, viņš paskatījās pār kori un tad atkal uz ziemeļiem, kaut ko murminādams zem deguna.
- Jūs domājat, ka ari mums aiz muguras ir kraukļi? Perins jautāja.
- Iespējams, Eliass izvairīgi atbildēja. Tie mēdz tā darīt. Es zinu kadu vietu, mums vajadzētu pirms tumsas tur nokļūt. Lai nu kā, nedrīkstam apstāties līdz melnai tumsai, arī ja nepagūstam, bet mēs netiksim uz priekšu tik ātri, kā man gribētos. Nedrīkstam pārāk pietuvoties kraukļiem mums priekšā. Tomēr, ja viņi būs arī aiz muguras…
- Kāpēc līdz tumsai? Perins taujāja. Kas tā par vietu? Vai tur varēsim paglābties no kraukļiem?
- No kraukļiem mēs paglābsimies, Eliass atbildēja, taču pārāk daudzi zina… Kraukļi naktī guļ, tāpēc nav jābaidās, ka viņi mūs tumsā atradīs. Pie Gaismas, kaut mums būtu jāuztraucas tikai par kraukļiem!
Vēlreiz uzmetis skatienu pauguram, Eliass piecēlās un pamāja Egvēnai, lai ved augšā Belu.
- Tomēr līdz tumsai vēl tālu. Mums jākustas uz priekšu. Eliass neveiklā skrējienā laidās lejup pa tālāko slīpumu, pie katra soļa gandrīz vai krizdams. Kustieties, sasodīts!
Perins pa pusei skriešus, pa pusei slīdēdams viņam sekoja.
Mirkli vēlāk arī Egvēna jau bija augšā, dzenot Belu riksi. Ieraudzījusi viņus, meitene atviegloti pasmaidīja.
- Kas notiek? viņa sauca, skubinādama pinkaino ķēvi, lai abus panāktu. Jūs tā pazudāt, un es jau nodomāju… Kas notika?
Perins taupīja elpu skriešanai, līdz Egvēna viņus panāca. Un tad viņš pastāstīja par kraukļiem un Eliasa drošo vietu, taču nesakarīgi. Pēc aizžņaugtā balsī izdvesta vārda Kraukļi! bira Egvēnas jautājumi; ne uz visiem viņš varēja atbildēt. Runādami viņi tika līdz nākamajam pacēlumam.