Parasti ja tādu ceļojumu varētu dēvēt par parastu viņi neietu pāri pauguram, bet mestu līkumu, taču Eliass uzstāja, ka jāizlūko apkārtne.
- Tu, puis, laikam gribi uzskriet tiem virsū? viņš indīgi noteica.
Egvēna skatījās uz pacēlumu, laizīdama lūpas, it kā gribēdama gan
doties kopā ar Eliasu, gan palikt uz vietas. Nešaubījās vienīgi Eliass.
Perins prātoja, vai kraukļi atgriezīsies divkārt lielākā barā. Diez kas nebūtu nokļūt virsotnē reizē ar melno putnu mākoni. Uzkāpis augšā, viņš lēni pacēla galvu, līdz varēja kaut ko saredzēt, un tad atviegloti nopūtās: skatienam pavērās vienīgi birztala rietumu pusē. Kraukļus nemanīja. Bet tad no kokiem piepeši izskrēja lapsa un aši metās projām. Rudastei nopakaļ no zariem izspurdza kraukļi. Melno spārnu plīkšķi gandrīz izdzēsa
lapsas izmisīgos smilkstus. No augšas tai griezdamies uzklupa melns viesulis. Lapsa centās uzbrucējus sakampt, taču kraukļi veikli izvairījās; melnie knābji spīdēja vien. Nabaga lapsa metās atpakaļ uz kokiem, gribēdama paglābties savā alā. Nu jau viņa skrēja apjukusi, galvu nolaidusi, tumšu, asiņainu kažoku, bet ap lapsu riņķoja kraukļi, to saradās arvien vairāk un vairāk. Melnā masa sabiezēja, līdz beidzot lapsa vairs nebija redzama. Tikpat ātri kā bija nolaidušies, kraukļi pacēlās gaisā, mirkli pariņķoja un tad pazuda aiz nākamā paugura dienvidu pusē. Lapsas vietā palika bezveidīgs saplosīta kažoka murskulis.
Perins skaļi norija siekalas. Gaisma! Tikpat labi tas varēja notikt ar mums. Simtiem kraukļu. Tie varēja…
- Kustieties! uzlēcis kājās, Eliass norūca. Viņš mudinot pamāja Egvēnai un spēji metās uz koku pusi. Kustieties, velns lai parauj! vīrs sauca pār plecu. Kustieties!
Egvēna palaida Belu riksī un panāca viņus jau pirms paugura pakājes. Paskaidrojumiem nebija laika, taču meitene uzreiz ieraudzīja lapsu. Egvēnas seja kļuva balta kā sniegs.
Ticis līdz kokiem, Eliass birztalas malā apstājās un drudžaini māja, lai viņi pasteidzas. Perins centās skriet ātrāk, taču paklupa. Vēzēdams rokas, viņš gandrīz nostiepās zemē uz deguna. Pelni un asinis! Es nevaru ātrāk!
No birztalas izlidoja vientuļš krauklis. Ķērkdams apmetis ap viņiem loku, tas pagriezās uz dienvidiem. Zinādams, ka jau ir par vēlu, Perins taustījās pie jostas pēc lingas. Jauneklis tomēr centās sameklēt kabatā akmeni un ielikt to lingā, bet krauklis gaisā pēkšņi sagriezās un nokrita zemē. Perinām atkrita žoklis, un viņš ieraudzīja, ka no Egvēnas rokas karājas linga. Meitene viņam nedroši uzsmaidīja.
- Nestāviet kā sālsstabi! Eliass sauca.
Perins satrūkās un steidzās uz kokiem, bet tad palēca malā, lai nepakļūtu zem Belas pakaviem.
Tālu rietumos gaisā pacēlās tik tikko saredzama melna dūmaka. Perins juta, ka vilki pagriežas uz ziemeļiem. Viņš juta, ka pelēči pa labi un pa kreisi no sevis ir ievērojuši kraukļus un, nepalēninot gaitu, skrien uz priekšu. Arī melnā dūmaka pagriezās uz ziemeļu pusi, it kā vajādama vilkus, bet tad piepeši apmetās riņķī un šāvās uz dienvidiem.
- Kā jūs domājat viņi mūs ievēroja? Egvēna jautāja. Mēs jau bijām gandrīz kokos, vai ne? Tik tālu taču nevarēja redzēt! Vai ne? Tik talu!
- Mēs viņus redzējām, Eliass sausi atteica.
Perins nemierīgi sakustējās, bet meitene bailēs aizturēja elpu.
- Ja viņi būtu mūs redzējuši, Eliass norūca, tad mestos mums virsū tāpat kā lapsai. Domājiet ar galvu, ja gribat izdzīvot! Ja nevaldīsiet pār bailēm, tās jūs nogalinās. Brīdi viņš caururbjoši uz abiem noskatījās. Bet nu kraukļi ir projām un arī mums ir laiks doties. Turiet lingas pa rokai. Varbūt tās atkal noderēs.
Kad trijotne atstāja birztalu, Eliass lika pagriezties uz rietumiem no viņu iepriekšējā maršruta. Perinām rīklē spriedās kamols; šķita, ka tagad viņi paši vajā pirmīt redzēto kraukļu baru. Eliass nepaguris devās uz priekšu, un viņiem atlika tikai sekot. Eliass taču zināja drošu vietu. Kaut kur. Ta viņš bija teicis.
Aizskrējuši līdz nākamajam pauguram, ceļinieki nogaidīja, līdz kraukļi aizlaižas, pēc tam atkal skrēja, gaidīja un skrēja. Tā viņi jau bija visnotaļ paguruši un visi, izņemot Eliasu, tuvojās spēku izsīkumam. Perina krūtis cilājās, un, ticis virsotnē, puisis atgūlās un rāva iekšā gaisu, izlūkošanu atstādams Eliasa ziņā. Bela apstājusies iepleta nāsis un nokāra galvu. Bailes dzina viņus uz priekšu, un Perins nezināja, vai viņš valda pār tām. Puisis tikai gribēja no vilkiem uzzināt, kas ir aiz muguras, ja tur kāds bija, lai arī kas tur bija.
Priekšā parādījās tik daudz kraukļu, cik Perins nebija pat domājis ieraudzīt. Gan pa labi, gan pa kreisi, gan arī dienvidos bija redzama melna putnu lavīna. Vairākkārt viņiem izdevās paslēpties birztalā vai cik necik patverties aiz nogāzes, un jau pēc dažiem mirkļiem debesīs riņķoja kraukļi. Reiz, kad pēcpusdienas saule jau sāka slīdēt lejup, viņi stāvēja atklātā laukā kā pārakmeņojušies pieminekļi pusjūdzi no tuvākā patvēruma; tikmēr simt spalvotie Melnā spiegi aizbrāzās uz austrumiem, nepilnu jūdzi no viņiem. Par spīti vējam, Perinām pār seju plūda sviedri, līdz beidzot pēdējais melnais veidols saruka līdz punkta lielumam un izgaisa. Perinām jau sajuka rēķini, cik melno klaidoņu viņi bija notriekuši zemē ar lingu.
Uz ceļa pēc melnajiem putniem palika tik daudz pierādījumu, ka tie attaisnoja Perina bailes. Ar šķebinošām izjūtām un vienlaikus ar apbrīnu
viņš skatījās uz gabalos saplosītu trusi. Zemē gulēja dzīvnieka galva bez acīm, bet ap to mētājās ķermenis kājas un iekšas. Perins redzēja arī putnus, noknābātus līdz bezveidīgiem spalvu kamoliem. Un vēl divas lapsas.
Jauneklis atcerējās, ko viņam bija teicis Lans. Visi Melnā radījumi nogalina ar baudu. Melnā spēks ir nāve. Kas būtu noticis, ja kraukļi būtu viņus atraduši? Plēsoņu nežēlīgās acis spīdētu kā melnas krelles. Ap viņiem riņķotu asi knābji, gatavi cirst. Knābji, asi kā adatas, dzertu asinis. Simtiem knābju. Varbūt viņi var pasaukt vēl citus savējos? Vai arī medībās ir devušies visi? Prātā viņš redzēja šķebinošu ainu. Kraukļu bars kalna lielumā mudž un lokās kā tārpi, sizdamies par dažām asiņainām driskām.
Šo ainu pēkšņi aizslaucīja citas; katra no tām uz brīdi bija skaidra, bet tad savirmoja un pārvērtās citā ainā. Vilki jau bija atraduši kraukļus ziemeļu pusē. Putni ķērkdami laidās lejā, pariņķoja, atkal nolaidās, un ikreiz to knābji cirta līdz asinīm. Vilki rūkdami vairījās un lēca, griezās gaisā, sacirta žokļus. Perins ik pa brīdim juta mutē spalvas un šķebinošu zobos samaltu kraukļu miesas garšu; putni rāvās un sitās prom. Viņš juta arī svaigas, asiņojošas brūces viscaur pār ķermeni, ar izmisumu, kas gan ne uz brīdi neļāva domāt par padošanos, saprazdams: ar visām šīm pūlēm nepietiek. Bet piepeši kraukļi, nikni ķērkdami, apmeta virs vilkiem pēdējo loku un aizlidoja. Vilki nemirst tik ātri kā lapsas, un viņiem ir savs uzdevums. Melno spārnu švīksti, un kraukļi bija prom. Uz viņu kritušajiem noplīvoja dažas melnas spalvas. Vējš laizīja rētu uz kreisās priekškājas. Lēkātājam bija cietusi viena acs. Nelikdamās ne zinis par saviem ievainojumiem, Lāsumainā savāca visus kopā, un vilki, pārvarēdami sāpes, metās prom uz to pusi, kur bija aizlidojuši kraukļi. Viņu kažoki bija asiņaini. Mēs nākam. Bet mums pa priekšu iet briesmas.
Perins, klupšus krišus skrienot, pārmija skatienus ar Eliasu. Vīra dzeltenās acis bija bezkaislīgas, taču viņš zināja. Eliass neko neteica, tikai vēroja Perinu un gaidīja, viegli sperdams lielus soļus.