Выбрать главу

Viņš gaida. Gaida, kad atzīšu, ka jūtu vilkus.

-     Kraukļi, Perins negribīgi iesāka. Mums aiz muguras.

-     Viņam bija taisnība, Egvēna izdvesa. Tu spēj sarunāties ar vil­kiem.

Perinām šķita, ka pēdas pārvērtušās tērauda gabalos uz koka pāļiem, tomēr viņš centās skriet vēl ātrāk. Ai, kaut varētu aizbēgt no viņu

skatieniem, aizbēgt no kraukļiem un vilkiem, taču vispirms no Egvēnas acīm, jo arī tās jau zināja, kas viņš ir. Kas tu esi? Nešķīstenis, lai Gaisma dara mani aklu! Nolādētais!

Rīklē dedzināja daudz negantāk nekā no Luhana kunga smēdes dūmiem un karstuma. Perins piesteberēja pie Belas kāpšļa un atbalstījās, līdz beidzot Egvēna izkāpa no segliem un ar varu iegrūda tajos Perinu, neklausīdamās iebildumos, ka viņš vēl var iet. Taču necik ilgi, un meitene pati skrienot turējās pie kāpšļa, ar otru roku satvērusi svārkus. Pēc brīža Perins jau kāpa lejā no zirga, vēl aizvien trīcošiem ceļgaliem. Viņam bija jāpaceļ un jāiesēdina seglos savā vietā Egvēna viņa bija tik nogurusi, ka nepretojās.

Eliass soli nepalēnināja. Viņš abus dzina, izsmēja un panāca, ka no kraukļiem dienvidos ceļotājus šķīra pavisam neliels attālums. Perins iedo­mājās: pietiktu tikai vienam krauklim atskatīties.

-     Kustieties, sasodīts! Domājat, jums klāsies labāk nekā lapsai, ja viņi tiks jums klāt? Tai ar iekšu kaudzi uz galvas?

Egvēna sašūpojās seglos un ar troksni izvēmās.

-     Zināju, ka to atcerēsieties! Kustieties mazliet ātrāk, un viss. Tikai mazliet ātrāk. Sasodīts! Un man šķita, ka lauku jaunieši ir sīksti. Augu dienu nostrādā, augu nakti nodejo. Bet nu man izskatās, ka guļat gan dienu, gan nakti! Kustiniet savas sasodītās kājas!

Viņi uzsāka kāpienu lejup, līdzko pazuda pēdējais krauklis no bara, un kāpa augšup jau tad, kad virs pakalna vēl lidoja pēdējie plēsoņas. Pie­tiktu tikai vienam atskatīties. Kraukļi viņus meklēja gan austrumos, gan rietumos, kamēr bēgļi brīžos, kad gaiss bija tīrs, steidzās uz priekšu. Pie­tiktu tikai vienam atskatīties.

Kraukļi aiz muguras strauji tuvojās. Lāsumainā un pārējie vilki zem tiem riņķoja, pat neapstādamies, lai aplaizītu brūces. Taču viņi bija apgu­vuši debesu vērošanu. Cik tuvu? Cik vēl ilgi? Vilkiem nebija laika izjūtas kā cilvēkiem, tiem nebija vajadzības sadalīt dienu stundās. Pulksteņa vietā tiem bija gadalaiki, tāpat arī gaisma un tumsa. Neko vairāk vilkiem nevajadzēja. Perins visbeidzot prātā aprēķināja, kur debesīs būs saule, kad kraukļi no aizmugures viņus panāks. Atskatījies uz rietošo sauli, Perins ar sauso mēli aplaizīja lūpas. Pēc stundas, varbūt ātrāk, kraukļi būs klāt. Stunda, bet līdz saulrietam bija krietnas divas stundas, līdz melnai tum­sai vēl divas.

Saulrietā mēs mirsim, viņš domāja, skrienot ar mokām cilādams kājas. Mūs noslepkavos tāpat kā lapsu. Perins aptaustīja cirvi, pēc tam lingu. No tās būs vairāk labuma. Tomēr nepietiekami. Ne pret simt kraukļiem, pret simt ātriem, kustīgiem mērķiem, pret simt cērtošiem knābjiem.

-     Tava kārta sēdēt seglos, Perin, Egvēna gurdi teica.

-     Mazliet vēlāk, viņš izdvesa, es vēl varu skriet jūdzēm tālu.

Egvēna pamāja un palika sēžam seglos. Viņa ir nogurusi. Pateikt? Vai

arī lai domā, ka vēl ir iespēja aizbēgt? Stunda cerībai, kaut arī izmisuma pilnai, vai arī stunda izmisumam?

Eliass jau atkal viņu vēroja. Viņi noteikti zina, tikai nesaka. Perins vēl­reiz paskatījās uz Egvēnu, valdīdams karstas asaras. Puisis aptaustīja cirvi, domādams, vai viņam pietiks drosmes. Vai pēdējās minūtēs, kad kraukļi jau laidīsies lejup, kad zudīs pēdējā cerība, vai viņam pietiks drosmes aiztaupīt Egvēnai nāvi, kādā nomira lapsa? Gaisma, dod man spēku!

Tikmēr priekšā kraukļi, šķiet, pēkšņi pazuda. Perins vēl manīja tum­šus, dūmakainus mākoņus tālu austrumos un rietumos, bet priekšā… nekā. Kur putni palika? Gaisma, ja nu esam tos apsteiguši…

Caur puiša augumu izskrēja trīsas, aukstas, nepārprotamas tirpas, it kā viņš ziemas vidū būtu ielēcis Vīnavota ūdenī. Tās viļņveidā izskrēja cauri un it kā aiznesa līdzi daļu noguruma, kāju sāpju, plaušu dedzinā­šanas. Taču kaut kas palika. Perins nevarētu pateikt, kas, bet viņš jutās citādi. Jauneklis paklupis apstājās un izbijies paskatījās visapkārt.

Eliass mirdzošām acīm raudzījās uz viņu un arī uz Egvēnu. Perins bija drošs, ka Eliass zina, bet neko nesaka, tikai vēro viņus.

Egvēna pavilka Belas pavadu un nedroši raudzījās visapkārt, tā kā brīnīdamās, kā nobijusies.

-     Dīvaini, meitene čukstēja. Jūtos tā, it kā būtu kaut ko pazau­dējusi.

Pat ķēve nogaidoši pacēla galvu un iepleta nāsis, it kā būtu saodusi vieglu svaigi pļautas zāles smaržu.

-     Kas… kas notika? Perins jautāja.

Eliass piepeši sāka smieties. Saliecies, trīcošiem pleciem, piespiedis rokas pie ceļgaliem.

-     Esam drošībā, lūk, kas notika! Mums izdevās, muļķadesas! Šo līniju nešķērsos neviens krauklis… vismaz ne no tiem, kas ir Melnā acis. Trolloks būs jādzen ar dzīšanu, un mīrddrālu vajadzēs pamatīgi pagrūst,

lai viņš ietu tai pāri. Tāpat ari Aesu Sedajas. Vienspēles te nedarbosies, no šejienes nevar pieskarties Pirmavotam. Avotu pat nevar sajust, it kā tas būtu izgaisis. Viņām iekšā neizturami kņudēs, būs jālīgojas kā septiņas dienas dzērušām, la ir drošība.

Sākumā Perins neredzēja nekādu atšķirību tā bija tā pati viļņveida ainava ar pakalniem un nogāzēm. Bet tad jauneklis ievēroja svaigus asnus zālē. To nebija pārāk daudz, un asni lauzās laukā ar grūtībām, tomēr tik daudz zaļumu viņš nekur citur nebija redzējis. Arī nezāļu šeit bija mazāk. I’erins nevarēja iedomāties, kas tieši, bet… kaut kas te bija īpašs. Un tad Kliasa vārdi kaut ko atsauca viņa atmiņā.

-     Kas tas ir? Egvēna jautāja. Es jūtu… Kas šī ir par vietu? Neteikšu, ka man tā patīk.

-    Stēdinga! Eliass ierēcās. Vai tiešām nekad neesat dzirdējuši nostāstus? Protams, ogēru te nav bijis vairāk kā trīstūkstoš gadu kopš Pasaules ārdījuma, taču ogēru rada stēdinga, nevis otrādi.

-     la ir tikai leģenda, Perins stostījās.

Nostāstos stēdinga allaž bija osta, vieta, kur paslēpties gan no Aesu Sedajām, gan no Melu Tēva radījumiem.

Eliass atlieca muguru, varbūt ne gluži atspirdzis, tomēr nekas nelie­cināja, ka viņš gandrīz visu dienu bija skrējis.

-     Klausieties! Šajā leģendā ir vērts iedziļināties. Kraukļi nevar mums sekot, tomēr tik tuvu pie robežas tie mūs vēl redz. Putnu var būt pietie­kami daudz, lai novērotu robežu visā tās garumā. Lai medī tagad gar to!

Perins vēlējās palikt turpat uz vietas tagad, kad bija apstājies; viņam drebēja kājas, sacīdamas, ka uz nedēļu jāliekas gultā. Spēka uzplūdi ilga vien acumirkli, tad atkal atgriezās nogurums un sāpes. Jauneklis pie­spieda sevi spert soli, tad nākamo. Vieglāk nekļuva, tomēr viņš turpināja iet. Egvēna paraustīja pavadu, skubinot Belu kustēties uz priekšu. Eliass bez piepūles spēra lielus soļus, iedams lēnāk tikai brīžos, kad bija skaidrs: jaunieši netiks līdzi. Tomēr arī tad viņš gāja ātri.

-     Kāpēc mēs nevaram palikt tepat? Perins izdvesa. Elpodams caur muti, viņš izspieda vārdus starp dziļām, aizlauztām elsām. Ja te patie­šām ir stēdinga. Te mēs būtu drošībā. Trolloku te nav. Aesu Sedaju arī nav. Kāpēc mēs vienkārši nevaram palikt tepat, kamēr viss beigsies?

Varbūt arī vilki te nerādīsies.

-     Un cik ilgi būtu jāgaida? Saraucis pieri, Eliass pameta skatienu pār plecu. Ko tu ēdīsi? Zāli kā zirgs? Turklāt par stēdingu zina arī citi, nekas neaizkavēs cilvēkus, ieskaitot vislielākos ļaundarus, nākt šurp. Un šeit tikai vienuviet vēl aizvien var atrast ūdeni.