Eliass satraukti saviebās un apgriezās riņķī, pētīdams ainavu visapkārt. Nogrozījis galvu, vīrs kaut ko klusi pie sevis nomurmināja. Perins juta, ka Eliass sauc vilkus. Pasteidzieties! Pasteidzieties!
- Riskēsim, izvēlēdamies mazāko ļaunumu, proti, kraukļus. Uz priekšu! Vēl tikai jūdze vai divas.
Perins ievaidētos, ja nebūtu jātaupa elpa.
Zemos paugurus sāka izraibināt milzīgi laukakmeņi, neregulāras formas pelēki, ķērpjaini kluči; pa pusei zemē iegrimuši, daži no tiem bija mājas lielumā. Akmeņus ietina kazenāju tīkls, un to vairumu daļēji slēpa zemi krūmi. Šur tur starp sažuvušiem kazenājiem un pamežu kāds vientuļš zaļš asns ziņoja, ka te ir īpaša vieta. Notikumi aiz robežas bija ievainojuši arī šo zemi, tomēr brūces nebija tik dziļas.
Pēdējiem spēkiem uzkāpuši vēl vienā pakalnā, bēgļi tā pakājē ieraudzīja dīķi. Jebkurš no viņiem izbristu tam cauri divos soļos, taču ūdens bija tik dzidrs un tīrs, lai caur to kā caur stikla plāksni varētu redzēt smiltis dīķa dibenā. Pat Eliass dedzīgi steidzās lejup pa nogāzi.
Ticis līdz dīķim, Perins nometās uz zemes visā garumā un iebāza galvu ūdenī. Pēc mirkļa, mutē juzdams ledusauksto, no zemes dzīlēm nākošo ūdeni, viņš iesprauslājās. Puisis papurināja galvu, un no garajiem matiem kā lietus krita ūdens lāses. Egvēna pasmaidīja un šļakstīja viņam pretī. Jaunekļa skatiens piepeši kļuva nopietns. Meitene saviebusies jau atvēra muti, bet viņš iebāza galvu ūdenī. Nekādu jautājumu. Ne tagad. Nekādu paskaidrojumu. Nekad. Tomēr prātu tirdīja sīka balstiņa. Tu taču būtu to izdarījis, vai ne?
Beigās Eliass sauca viņus prom no dīķa.
- Visi grib ēst, un man vajag palīgus!
Gatavojot trūcīgo maltīti, Egvēna līksmi rosījās, smējās un jokoja. Viņiem nekā vairs nebija, tikai siers un kaltēta gaļa, un medīt šeit nebija iespējams. Labi, ka vēl bija tēja. Arī Perins piedalījās, taču klusēja. Viņš juta Egvēnas skatienu, redzēja, ka meitenes sejā aug nemiers, bet, cik nu spēja, vairījās no viņas acīm. Egvēnas smiekli apdzisa, joki skanēja arvien retāk un kļuva arvien saspringtāki. Eliass viņus vēroja, taču neko neteica.
Gaisotne kļuva jau pavisam drūma, un maltīti viņi iesāka klusumā. Rietumos sārtojās saule, viņu ēnas izstiepās garas un plānas.
Līdz tumsai labi ja stunda. Ja ne stēdinga, viņi jau būtu miruši. Vai tu būtu Egvēnuglābis? Būtu nocirtis kā krūmu? Krūmi taču neasiņo, vai ne? Arī nekliedz, neskatās acīs un nejautā, kāpēc.
Perins arvien vairāk ierāvās sevī. Dziļi prāta nostūrī kāds par viņu smējās. Cietsirdīgi smējās. Tas nebija Melnais. Gandrīz vai gribējās, kaut tas būtu viņš. Bet tas nebija Melnais tas bija viņš pats.
Reizi par visām reizēm Eliass bija pārkāpis savu likumu par uguni. Koku te nebija, taču viņš krūmājā bija salauzis sausus zarus un uz milzīgas akmens radzes, kas vīdēja laukā no pakalna, sakūris ugunskuru. Redzot akmeņus ar veciem kvēpu plankumiem, Perins nodomāja, ka te ugunskurus kūrušas vairākas ceļotāju paaudzes.
Milzīgās klints daļa virs zemes bija tāda kā ieapaļa, ar stāvu krauju vienā pusē, un tās nelīdzeno virsmu klāja vecas, brūnas sūnas. Apaļajā daļā izgrauztās rievas un dobumi Perinām šķita neparasti veidojumi, taču jauneklis bija tik drūmā noskaņojumā, ka par to īpaši nebrīnījās. Egvēna ēzdama gan visu pētīja.
- Rau, tas, viņa visbeidzot sacīja, atgādina aci.
Perins pārsteigts samirkšķināja acis; grumbulis patiešām izskatījās pēc acs, kaut arī bija biezi nokvēpis.
- Ta ir acs, Eliass sacīja.
Vīrs sēdēja ar muguru pret uguni un klinti, pētīdams apkārtni un košļādams kaltētas gaļas strēmeli, gandrīz tik sīkstu kā āda.
- Artūra Vanagspārna acs. Paša Augstā Karaļa acs. Ar to arī beidzās visa viņa vara un slava, Eliass izklaidīgi noteica.
Pat košļāja viņš nevērīgi, uzmanīgi skatīdamies uz kalniem.
- Artūrs Vanagspārns! Egvēna iesaucās. Jūs jokojat! Nē, tā nav nekāda acs. Kāpēc lai kāds grebtu te, klintī, Artūra Vanagspārna aci?
Eliass, pametis skatienu pārplecu, nomurmināja: Ko gan jums, lauku kucēniem, māca? -Iesprauslājies viņš izslējās taisni un turpināja vērot, bet runāt nepārtrauca. Artūrs Pēndrags Tanrēls, Artūrs Vanagspārns, Augstais Karalis, apvienoja zemes no Lielā lāsta līdz Vētru jūrai, no Aritas okeāna līdz Aijelu tuksnesim un pat vēl aiz Tuksneša. Viņš sūtīja karaspēku pat uz zemēm aiz Aritas okeāna. Artūru Vanagspārnu sauca par
pasaules valdnieku, taču ikvienam jau pietiktu ar to, pār ko viņš īstenībā valdīja. Artūrs Vanagspārns atnesa savai zemei mieru un taisnību.
- Likuma priekšā visi bija vienādi, Egvēna sacīja, un neviens nepacēla roku pret otru.
- Tātad kaut ko tomēr esat dzirdējuši, Eliass sausi iesmējās. Artūrs Vanagspārns atnesa mieru un taisnību, taču ar uguni un zobenu. Bērns ar zeltu somā varēja jāt viens no Aritas okeāna līdz Pasaules korei un ne mirkli nebaidīties, taču Augstā Karaļa taisnība bija cieta kā šī klints pret visiem, kas tai pretojās, pat ja tas nozīmēja tikai būt pašam vai domāt par sacelšanos. Vienkāršajai tautai bija miers, taisnība un pilni vēderi, taču viņš divdesmit gadus turēja aplenkumā Tarvalonu un izsludināja balvu tūkstoš zelta kronu vērtībā par katru Aesu Sedaja galvu.
- Man šķita, ka jums Aesu Sedaji nepatīk, Egvēna aizrādīja.
Eliass greizi pasmaidīja.
- Vai nav vienalga, meitenīt, kas man patīk? Artūrs Vanagspārns bija lepns muļķis. Kad viņš saslima vai arī tika noindēts, kā viens otrs domā, Aesu Sedaju dziednieks būtu varējis viņu izārstēt, taču vēl dzīvie Aesu Sedaji bija sakopoti aiz Zaigojošajām Sienām un visu savu Spēku izmantoja, lai atturētu karaspēku, kura apmetnes ugunskuri izgaismoja nakti. Viņš nelaida Aesu Sedajus sev tuvumā. Aesu Sedajus viņš ienīda tikpat sīvi kā Melno.
Egvēna saknieba lūpas, bet, kad beidzot ierunājās, sacīja vien šo:
- Kāds tam visam sakars ar Artūra Vanagspārna aci?
- Vistiešākais, meitenīt. Ņemot vērā miera nodibināšanu ja neskaita notikumus aiz okeāna -, cilvēki uzgavilēja Artūram Vanagspārnam, lai ari kur viņš ietu, patiešām to mīlēdami. Vanagspārns bija skarbs vīrs, tomēr ne pret vienkāršo tautu, un beigās viņš nolēma, ka ir pienācis laiks būvēt sev galvaspilsētu. Jaunu pilsētu, kas nevienam nesaistītos ar kādiem veciem ķīviņiem, šķelšanos vai sāncensību. Vietu viņš noskatīja šeit, savu zemju centrā, kas robežojas ar jūrām, tuksnesi un Lāstu. Šeit, kur negribētu ierasties neviens Aesu Sedajs un, ja tomēr kāds parādītos, tad nespētu pielietot savu Spēku. Galvaspilsētu, no kuras kādu dienu visa pasaule gūtu mieru un taisnību. Izdzirdējuši paziņojumu, vienkāršie ļaudis saziedoja pietiekami daudz naudas, lai uzceltu valdniekam pieminekli. Vairums uzskatīja, ka viņš atrodas tikai vienu pakāpienu zemāk par Radītāju. Vienu mazu pakāpienu. Kalšanas un celšanas darbi ilga
piecus gadus. Piemineklis bija simtreiz lielāks par pašu Vanagspārnu. Viņi to uzstādīja tieši šeit, bet ap pieminekli bija paredzēts būvēt pilsētu.
- Te taču nekad nav bijis pilsētas, Egvēna izsmējīgi teic. Kaut kas taču būtu palicis. Kaut kas!
Eliass pamāja ar galvu, nepārtraukdams pētīt apkārtni.
- Pilsētas te nudien nebija. Artūrs Vanagspārns nomira tajā pašā dienā, kad tika pabeigts piemineklis, bet viņa dēli un pārējā dzimta sāka cīnīties par Vanagspārna troni. Statuja vientuļi stāvēja pakalnu vidū. Dēli, brāļadēli un brālēni nomira, un pēdējais no Vanagspārnu dzimtas pagaisa no zemes vaiga ja nu vienīgi kādi bija aizkuģojuši pār Aritas okeānu. Atradās tādi, kas būtu izdzēsuši pat atmiņas par Vanagspārnu, ja vien to spētu. Grāmatas tika mestas ugunī tāpēc, ka tajās bija pieminēts viņa vārds. Beigās no viņa pāri palika vien nostāsti, turklāt vairums no tiem bija maldinoši. Lūk, kāds liktenis piemeklēja Vanagspārna slavu.