Taču tādēļ vien, ka Vanagspārns un viņa dzimta izmira, cīņa nebeidzās. Tronis palika, un to kāroja katrs kungs un kundze, kas spēja sapulcināt karaspēku. Tas bija Simtgadu kara sākums. Īstenībā karš ilga simt divdesmit trīs gadus, un lielākā daļa tālaika vēstures liecību gāja bojā degošu pilsētu dūmos. Zemes gabalus dabūja daudzi, bet visu zemi neviens, un kādā reizē šajā laikā statuja tika nogāzta. Varbūt viņi vairs nespēja sevi salīdzināt ar Vanagspārnu.
- Sākumā šķita, ka jūs viņu nicināt, Egvēna sacīja, bet tagad ka apbrīnojat.
Meitene papurināja galvu.
Eliass pagriezās un garlaikoti, acis nemirkšķinot, uzlūkoja Egvēnu.
- Bet tagad iedzeriet vēl tēju, ja vēlaties! Pirms tumsas gribu nodzēst uguni.
Perins nu jau skaidri redzēja aci par spīti vārajai mijkrēšļa gaismai. Acs bija lielāka par cilvēka galvu, bet krītošās ēnas to drīzāk vērta līdzīgu kraukļa redzoklim bargam un melnam, bez žēlastības. Jauneklis būtu priecīgs, ja viņi nakti pārlaistu kur citur.
Trīsdesmitā nodala
Ēnas bērni
E
gvēna sēdēja pie ugunskura, pētīdama pieminekļa fragmentus, tik-
mēr Perins kāpa lejup uz dīķi, gribēdams pabūt viens. Diena dzisa,
un austrumos jau cēlās nakts vējš, ņirbinādams ūdens virsmu.
Izņēmis no jostas cilpas cirvi, jauneklis to pagrozīja rokās. Oškoka kāts
bija viņa rokas garumā, gluds un vēss. Perins neieredzēja cirvi. Atceroties,
kā viņš ar to lepojās Emondārē, puisis izjuta kaunu. Toreiz viņš nezināja,
kādam mērķim cirvis var kalpot.
- Vai patiešām tu viņu tā ienīsti? aiz muguras atskanēja Eliasa balss.
Iztrūcies Perins pielēca kājās. Vēl neattapies, kas runā, viņš pacēla
cirvi.
- Vai jūs… ? Vai ari jūs zināt, ko es domāju? Tāpat kā vilki?
Eliass, piešķiebis galvu, zobgalīgi uz viņu noskatījās.
- Tavu sejas izteiksmi saprastu pat aklais, puis. Labi, bet tagad stāsti visu, kā ir! Vai patiešām tu ienīsti to meiteni? Nicini viņu? Tā gan! Tu biji gatavs nogalināt, jo viņu nicini. Šī vienmēr tūļājas un ar saviem sievišķa izgājieniem tevi aizkavē.
- Egvēna nekad nav bijusi tūļa, Perins iebilda. Viņa vienmēr izdara visu, kas jāizdara. Es neienīstu viņu, es viņu mīlu. Jauneklis drūmi paskatījās uz Eliasu, izsaukdams sarunu biedrā smieklus. Ne jau tā mīlu. Mēs neesam kā brālis un māsa, bet Rands un viņa… Pelni un asinis! Ja kraukļi būtu mūs notvēruši… Ja… Es pat nezinu.
- Jā, tu to izdarītu. Ja būtu jāizvēlas, kā mirt, kādu nāvi viņa, tavuprāt, izvēlētos? Vienu ātru belzienu ar cirvi vai ari to dzīvnieku likteni, kurus šodien pa ceļam redzējām? Es nu nešaubītos.
- Man nav tiesību izvēlēties Egvēnas vietā. Jūs taču viņai neko neteiksiet, vai ne? Par… Perina roka uz cirvja kāta saspringa; roku muskuļi savilkās kā virves, ļoti spēcīgi muskuļi tik jaunam cilvēkam. Tos Perins bija ieguvis, ilgas stundas vicinādams veseri Luhana kunga smēdē. Brīdi viņam pašam šķita, ka resnais cirvja kāts sašķelsies. Nevaru ciest šo draņķi, Perins noburkšķēja, nezinu, ko ar to darīt, vazāju apkārt kā tāds muļķis. Es nebūtu spējis to izdarīt, ja gribat zināt. Kad tie bija tikai joki un izlikšanās, varēju vēzēt cirvi un tēlot, it kā… Perins nopūtās, un viņa balss aizlūza. Tagad viss ir citādi. Vairs nekad negribu to izmantot.
- Tu to izmantosi.
Perins pacēla cirvi, grasīdamies mest to dīķī, taču Eliass sagrāba jaunekli aiz delma.
- Cirvis vēl noderēs, puis, un, kamēr vien, to lietodams, jutīsi naidu, tu darbosies gudrāk nekā vairums citu vīru. Nogaidi! Ja kādreiz naidu vairs nejutīsi, tas būs īstais laiks sviest cirvi prom tik tālu, cik vien iespējams, bet pašam mesties uz pretējo pusi.
Perins grozīja cirvi rokās, vēl juzdams kārdinājumu iesviest to dīķī. Viņam jau viegli sacīt, lai gaidu. Ko tad, ja gaidīšu un beigās nespēšu no tā šķirties?
Perins jau atvēra muti, lai Eliasam to pajautātu, taču vārdi nenāca pār lūpām. Puisis uztvēra ziņu no vilkiem tik steidzamu, ka viņa acis kļuva glāžainas. Uz mirkli Perins aizmirsa, ko bija gribējis jautāt, aizmirsa pat, kā runāt vai elpot. Arī Eliasa seja sakritās, šķita, ka viņa skatiens ir gan tepat, gan klīst kaut kur tālu prom. Un tad tikpat ātri, kā sācies, viss beidzās. Mirklis bija vienu sirdspukstu ilgs, taču ar to pietika.
Perins satrūkās un dziļi ieelpoja. Eliass nekavējās; līdzko no viņa acīm nokrita plīvurs, vīrs nevilcinoties metās pie uguns. Perins klusēdams sekoja.
- Dzēs nost uguni! Eliass aizsmacis sauca Egvēnai. Viņš satraukti māja, un šķita, ka cenšas čukstus kliegt. Apdzēs!
Egvēna piecēlās, it kā šaubīdamās paskatījās uz Eliasu un spēra soli uz ugunskura pusi, tomēr meitene kustējās lēni, īsti nesaprazdama, kas notiek.
Eliass rupji metās viņai garām, paķēra tējkannu un nolamājās, apsvilinājis pirkstus. Rokās žonglēdams karsto tējkannu, viņš uguni kaut kā apdzēsa. Soli pēc viņa pieskrēja Perins un, pēdējai tējai līstot ugunī un
virs sprakšķošajām oglēm gaisā veļoties šņācošiem tvaika mutuļiem, spēra tai virsū zemi. Jauneklis neapstājās, līdz bija iznīcinājis pēdējo liecību par uguni.
Eliass iespieda tējkannu Perinām rokās, puisis iebrēcās un tūlīt pat nometa to zemē. Pūzdams uz pirkstiem, viņš nikni glūnēja uz Eliasu, taču vīrs kažokādās uz viņu pat nepaskatījās, jo bija pārāk aizņemts ar steidzīgu apmetnes vietas pētīšanu.
- Pilnīgi paslēpt savas pēdas mums neizdosies, Eliass secināja.
- Atliek tikai steigties uz priekšu un cerēt. Varbūt viņi liks mums mieru. Pelni un asinis, varu saderēt, ka tie bija kraukļi!
Aši uzmetis Belai mugurā seglus, Perins atspieda pret gurnu cirvi un pievilka sedulku.
- Kas notika? Egvēna drebošā balsī jautāja. Trolloki? Izdzisušais?
- Bēdziet uz austrumiem vai rietumiem, Eliass piekodināja Perinām. Atrodiet paslēptuvi, un, kad varēšu, jums piebiedrošos. Ja viņi ieraudzīs vilku… Eliass salīcis metās prom, it kā būtu nodomājis skriet uz visām četrām, līdz beigās pazuda arvien garākajās vakara ēnās.
Egvēna aši savāca savu trūcīgo mantību, tomēr pieprasīja, lai Perins paskaidro, kas atgadījies. Viņas balss bija uzstājīga, un ar katru Perina klusēšanas minūti tajā pieauga bailes. Arī viņš pats bija nobijies, bet bailes viņiem lika kustēties ātrāk. Perins sāka runāt tikai tad, kad viņi pagriezās pret rietošo sauli. Rikšodams pa priekšu Belai, ar abām rokām piespiedis pie krūtīm cirvi, Perins pār plecu fragmentāri izstāstīja visu, ko zināja, vienlaikus ar acīm meklēdams patvēruma vietu, kurā varētu gaidīt Eliasu.
- Mums tuvojas neskaitāmi daudz jātnieku. Vīri uzradās aiz vilkiem, taču tos neievēroja. Tagad viņi dodas uz dīķa pusi. Varbūt jātniekiem nav nekāda sakara ar mums, jo tieši te ir ūdens līdz tuvākajam avotam ir nez cik jūdžu. Tomēr Lāsumainā saka…
Perins pār plecu atskatījās. Vakara saule uz Egvēnas sejas krāsoja neparastas ēnas, kas slēpa viņas sejas izteiksmi. Ko viņa domā? Vai viņa skatās uz tevi tā, it kā vairs nepazītu? Vai viņa tevi pazīst?