- Lāsumainā teic, no viņiem nākot nelaba smaka. Tāda kā no trakiem suņiem. Dīķis palika viņiem aiz muguras. Biezējošajā mijkrēslī vēl varēja izšķirt lielos akmeņus (Artūra Vanagspārna pieminekļa fragmentus), taču Perins vairs nevarēja pateikt, pie kura akmens bija dedzis
viņu ugunskurs. Turēsimies no viņiem pa gabalu un meklēsim vietu, kur sagaidīt Eliasu.
- Kāpēc lai viņi mūs aiztiktu? Egvēna izsaucās. Šeit mums vajadzētu būt drošībā. Šeit vajadzētu būt drošībai. Gaisma, kaut kur taču ir jābūt kādai paslēptuvei!
Perins sāka vēl centīgāk meklēt nomaļu vietu. Pārāk tālu no dīķa viņi noteikti nebija, taču tuvojās nakts. Necik ilgi, un uzkritīs tumsa, un tad vairs nevarēs turpināt ceļu.
Pakalnu virsotnes vēl peldēja palsā gaismā. No zemākām vietām, kur tik tikko varēja kaut ko saskatīt, tās šķita kontrastējoši gaišas. Kreisajā malā debesīs krasi izcēlās tumšs siluets milzīgs, plakans akmens; atspiedies pret paugura malu, tas aizsedza nogāzi, kurā jau bija tumšs.
- Turp, Perins pamāja.
Jauneklis metās uz pakalnu, skatīdamies pār plecu, lai būtu drošs, ka nekas neliecina par vīru tuvošanos. Pagaidām viss šķita mierīgi. Vairāk nekā vienreiz Perinām bija jāapstājas un jāpagaida Egvēna ar zirgu. Egvēna bija pieplakusi pie Belas kakla; ķēve uzmanīgi skatījās, kur uz nelīdzenās zemes spert nākamo soli. Perins nosprieda, ka Egvēna un Bela noteikti ir nogurušas vairāk, nekā izskatās. Kaut nu varētu te paslēpties! Diez vai izdotos atrast labāku vietu.
Pakalna pakājē Perins pētīja masīvo, plakano klinti. Ta iezīmējās debesīs, paceldamās gandrīz līdz pašai pakalna mugurai. Dīvaini, bet milzīgās klints augšdaļa atgādināja neregulārus pakāpienus: trīs atradās augstāk, viens zemāk. Pieveicis īso attālumu, Perins taustīdamies gāja gar akmens sienu. Kaut ari to vairākus gadsimtus bija pārveidojuši laikapstākļi, viņš sajuta četras savienotas kolonnas. Perins jau atkal pameta skatienu augšup uz klints pakāpienveida augšdaļu, kas pacēlās virs viņa galvas kā milzu nojume. Pirksti. Paslēpsimies Artūra Vanagspārna plaukstā! Varbūt tajā vēl palicis kaut kas no viņa taisnīguma.
Perins pamāja Egvēnai, lai pievienojas viņam. Meitene pat nepakustējās; tā nu Perins devās atpakaļ uz pakalna pakāji un izstāstīja viņai par savu atradumu.
Atgāzusi galvu, Egvēna pētīja klinti.
- Kā tu spēj tur kaut ko saskatīt? viņa brīnījās.
Perins atvēra muti un uzreiz arī aizvēra. Raudzīdamies apkārt, viņš aplaizīja lūpas, pirmo reizi īsti visu saskatot. Saules vairs nebija. Spīdeklis
jau bija pavisam norietējis, un mākoņos slēpās pilnmēness, taču Perins vēl aizvien redzēja tumši violeta mijkrēšļa bārkstis.
- Es taustījos gar klinti, viņš visbeidzot atbildēja. Te mums arī jāpaliek. Pat ja viņi nokļūs tik tālu, klints ēnā mūs neieraudzīs.
Perins paņēma Belas pavadu, lai vestu ķēvi uz patvērumu. Puisis mugurā juta Egvēnas skatienu.
Brīdī, kad viņš palīdzēja meitenei izkāpt no segliem, nakti pāršķēla kliedzieni dīķa pusē. Egvēna nolika plaukstu uz Perina rokas, un viņš dzirdēja neizteiktu jautājumu.
- Viņi ieraudzīja Vēju, Perins negribīgi paskaidroja. Bija grūti izlobīt no vilku domām kādu jēgu. Pazibēja tāda kā uguns. Viņiem ir lāpas. Perins nospieda Egvēnu lejā līdz akmens pirkstu pamatnei un pats notupās līdzās. Viņi sadalās grupās un sāk meklēt. Ļoti daudz vīru, un visi vilki ir ievainoti. Perins centās runāt sirsnīgāk. Taču Lāsumainā un pārējie, lai arī ievainoti, spēs netrāpīties viņiem ceļā, un mūs šie vīri negaida. Ļaudis neredz to, par ko nezina. Drīz vien viņi atmetīs ar roku un sāks iekārtot apmetni.
Ar vilkiem bija Eliass, viņš tos nepametīs nelaimē. Bezgala daudz jātnieku. Ļoti neatlaidīgu. Kāpēc viņi ir tik neatlaidīgi?
Perins redzēja Egvēnu pamājam, bet tumsā viņa pati šo kustību neapjauta.
- Perin, ar mums nenotiks nekas ļauns.
Gaisma! Perins brīnījās. Un viņa vēl mēģina mani mierināti
Kliedzieni skanēja un skanēja. Tālumā kā mazi mezgliņi kustējās lāpu ugunis plaiksnoši gaismas punkti tumsā.
- Perin, Egvēna klusi iesāka, vai tu svētdien uzlūgsi mani uz deju? Ja būsim mājās?
Jaunekļa pleci nodrebēja. Viņš klusēja, nezinādams, smieties vai raudāt.
- Noteikti. Apsolu! Rokas pašas ciešāk satvēra cirvi, atgādinot, ka tas vēl ir savā vietā. Perins pieklusināja balsi līdz čukstiem. Apsolu, viņš atkārtoja, cerēdams, ka tā arī notiks.
Starp pakalniem jāja vīru grupas ar lāpām, pa desmit līdz divpadsmit cilvēkiem katrā. Perins nespēja saskaitīt, cik grupu bija. Dažbrīd redzeslaukā vienlaikus bija trīs četri bariņi, kas nošķīrās uz priekšu un
aizmuguri. Vīri tikai bļāva un bļāva cits uz citu, un brīdi pa brīdim nakti pāršķēla kliedziens zirga vai cilvēka brēciens.
Perins to visu redzēja no vairākām vietām. Salīcis pie pakalna blakus Egvēnai, viņš vēroja lāpas, kas kustējās tumsā kā jāņtārpiņi, un vienlaikus domās skrēja naktī kopā ar Lāsumaino, Vēju un Lēkātāju. Kraukļi bija smagi ievainojuši vilkus, un tie vairs nespēja skriet nedz ilgi, nedz ātri, tomēr gribēja padzīt svešos no tumsas, liekot tiem meklēt patvērumu pie uguns. Kad naktī klaiņo vilki, cilvēki allaž drošāk jūtas liesmu tuvumā. Daži no svešajiem vīriem veda kopā sasaistītus zirgus bez jātniekiem; tie zviedza, slējās pakaļkājās, iepletuši un pārgriezuši acis, visapkārt redzot zibam pelēkas ēnas. Izmisīgi zviegdami, zirgi izrāva no cilvēku rokām virves un, cik ātri vien spēdami, metās uz visām pusēm. Kad no tumsas izšāvās pelēkas ēnas ar atieztiem zobiem, arī zirgi, kuros sēdēja jātnieki, sāka mežonīgi zviegt; dažbrīd kliedza arī vīri zirgu mugurās, tieši pirms viņu rīkles pārkoda žokļi. Vilku vidū bija arī Eliass (viņu Perins juta neskaidrāk); vīrs lavījās naktī ar garo nazi divkājains vilks ar vienu asu tērauda zobu. Arvien biežāk kliedzieni pārtapa lāstos, tomēr vajātāji nekādā ziņā negribēja padoties.
Perins pēkšņi atskārta, ka vīri ar lāpām kustas pēc plāna. Katru reizi, kad grupas pavērās skatienam, vismaz viena no tām atradās jau tuvāk pakalna malai, kur slēpās viņš un Egvēna. Eliass bija piekodinājis paslēpties, bet… Un ja nu mēs mestos skriet? Varbūt varam patverties tumsā, ja izkustēsimies no vietas? Varbūt. Bet tad jābūtpilnīgai tumsai.
Perins paskatījās uz Egvēnu, un tajā pašā mirklī viņa lēmums izkūpēja gaisā. Lejā pie pakalna parādījās lāpas ducis lāpu, kas šūpojās zirgu rikšos. Uguns gaismā spīdēja šķēpu gali. Perins sastindzis aizturēja elpu un stingrāk saņēma rokās cirvja kātu.
Jātnieki slīdēja garām pakalnam, bet tad viens no vīriem iekliedzās, un visi metās atpakaļ. Perins sāka drudžaini domāt, uz kuru pusi bēgt. Taču, līdzko abi izkustētos, svešie viņus acumirklī ievērotu (ja vēl nebija ieraudzījuši). Tad gan būtu zaudētas visas iespējas, un pat tumsa nepalīdzētu.
Jātnieki jau atradās pakalna pakājē; katram vienā rokā bija lāpa, bet otrā garš šķēps. Viņi vadīja zirgus, spiežot tiem sānos ceļgalus. Lāpu gaismā Perins ieraudzīja baltos Gaismas bērnu apmetņus. Augstu
pacēluši lāpas un seglos salīkuši uz priekšu, viņi pētīja tumšās ēnas augšā, zem Artūra Vanagspārna pirkstiem.
- Tur kaut kas ir, viens no vīriem teica. Jātnieka balss bija pārāk skaļa, it kā viņš baidītos no tā, kas atrodas ārpus lāpas gaismas loka. Es jau teicu, ka tur kāds var slēpties. Vai tas nav zirgs?