Egvēna nolaida plaukstu uz Perina rokas; tumsā meitenes acis izskatījās neparasti lielas. Viņš zināja, ko Egvēna vēlas jautāt, kaut arī viņas sejas vaibstus slēpa ēnas. Ko lai dara? Eliass un vilki vēl medīja naktī. Zirgi lejā satraukti mīdījās. Ja tagad skriesim, viņi mūs noķers.
Viens no Baltajiem apmetņiem padzina zirgu soli uz priekšu un tad sauca uz kalna pusi:
- Ja saprotat cilvēku valodu, nāciet lejā un padodieties! Ja staigājat Gaismā, ar jums nekas ļauns nenotiks. Ja nepadosieties, visi tiksiet nogalināti. Jums ir viena minūte laika!
Šķēpi nolaidās, garie tērauda gali nozibsnīja lāpu gaismā.
- Perin, Egvēna čukstēja, mēs nespēsim aizbēgt. Ja nepadosimies, viņi mūs nogalinās. Perin?
Eliass un vilki vēl aizvien bija uz brīvām kājām. Tālumā jau atkal guldzoši iekliedzās Baltais apmetnis, kas vajādams bija pārāk pietuvojies Lāsumainajai. Ja skriesim… Egvēna skatījās, gaidīdama Perina atbildi. Ja mēs skriesim… Perins gurdi pašūpoja galvu un tikpat kā transā piecēlās un sāka steberēt lejup uz Gaismas bērnu pusi. Egvēna nopūtusies viņam sekoja, negribīgi vilkdama kājas. Kāpēc Baltie apmetņi ir tik neatlaidīgi, ja jau tik kaismīgi ienīst vilkus? Kāpēc viņi tik nelāgi ož? Jauneklim brīdi šķita, ka viņš pats saož pretīgu smaku, ko no jātnieku puses atnesušas vēja brāzmas.
- Met to cirvi zemē! jātnieku vadonis norēja.
Perins steberēja uz viņa pusi, raukdams degunu, lai atbrīvotos no smakas.
- Met zemē, stulbeni! Vīrs notēmēja šķēpu uz Perina krūtīm.
Perins mirkli pētīja šķēpa galu, pietiekami asu tēraudu, lai tas pilnībā
izdurtos cauri viņa augumam, un piepeši iekliedzās:
- Nē!
Taču viņš nekliedza jātniekam.
No tumsas iznira Lēkātājs, un Perins saplūda ar vilku. Lēkātājs, vilcēns, kas vēroja paceļamies gaisā ērgļus un tik ļoti alka lidot debesīs gluži
kā tie. Vilcēns, kas draiskojās un lēkāja, līdz beigās lēca augstāk par visiem vilkiem un nekad nezaudēja jauneklīgo degsmi traukties debesīs. Baltie apmetņi tikai paguva izsaukt lāstus, un Lēkātāja žokļi jau sacirtās ap tā vīra kaklu, kas bija atvēzējis šķēpu pret Perinu. Impulsa nests, lielais vilks līdz ar Perinu pārlēca pār zirgu. Perins juta, kā nokrakst rīkles skrimšļi, un sagaršoja asinis.
Lēkātājs viegli piezemējās, jau nošķirts no vīra, kuru bija nogalējis. Vilka kažoks bija asinīm notašķīts, savām un svešām. Purnu šķērsoja dziļa brūce pāri vietai, kur kreisās acs vietā rēgojās tukšs dobums. Lēkātāja veselā acs uz brīdi sastapās ar Perina acīm. Skrien, brāli Lēkātājs atspērās, lai paceltos gaisā pēdējo reizi, un tad šķēps pienagloja viņu pie zemes. Cits šķēps zibenīgi izskrēja caur Lēkātāja ribām. Vilks spārdīdamies sakampa mutē šķēpus, kas viņu turēja. Lai paceltos gaisā.
Perinu caurstrāvoja sāpes, un viņš sāka kliegt; tas bija kliedziens bez vārdiem, kas mazliet atgādināja vilka gaudošanu. Jauneklis nedomājot lēca uz priekšu, vēl aizvien kliegdams. Visas domas bija izgaisušas. Jātnieki bija cieši saspiedušies bariņā, šķēpus izmantot nevarēja, un cirvis Perina rokās bija spalvas vieglumā, milzīgs vilka tērauda zobs. Galvā kaut kas nokrakšķēja, un Perins krītot nezināja, kurš mirst Lēkātājs vai viņš pats.
- …pacelties gaisā kā ērgļiem.
Apdullis Perins murminādams atvēra acis. Galva sāpēja, bet viņš nespēja atcerēties, kāpēc. Gaismā mirkšķinādams acis, jauneklis paskatījās visapkārt. Blakus tupēja Egvēna un vēroja viņu. Jaunieši atradās kvadrātveida teltī vidējas lauku mājas istabas lielumā; grīdas vietā te bija stingrs audums. Eļļas lampas garos kātos, katrā stūrī pa vienai, meta spožu gaismu.
- Paldies Gaismai, Perin! Egvēna izdvesa. Es jau baidījos, ka viņi tevi ir nogalinājuši.
Perins neatbildēja, tikai skatījās uz sirmgalvi, kurš sēdēja uz vienīgā krēsla teltī. Viņam pretī raudzījās vectētiņa seja ar tumšām acīm seja, kas Perina prātā nesaderēja ar zeltaini balto tuniku, tāpat ari apdilušajām bruņām virs pilnīgi baltā plikādas kažoka. Sirmgalvja seja šķita laipna, skarba un godbijīga, zināmā mērā tā pat iederējās eleganti askētiskajā telts iekārtojumā. Galds, saliekamā gulta, mazgāšanās galdiņš ar baltu,
necilu bļodu un kausiņu, viena koka lāde ar vienkāršu ģeometrisku inkrustāciju. Visas koka daļas bija nopulētas līdz samtainam spīdumam, bet metāls mirdzēja, taču ne žilbinoši, un nekas šeit neliecināja par ārišķību. Visu teltī bija darinājušas prasmīgu amatnieku rokas, bet tas bija redzams vien tāda cilvēka acīm, kurš pats bija vērojis amatniekus kalēju Luhana kungu vai skapju meistaru Aidera kungu viņu darbā.
Saraucis pieri, sirmgalvis ar sadzeltējušu pirkstu stūma priekšmetus uz galda divās kaudzītēs. Vienā Perins ieraudzīja savu kabatu saturu un jostas nazi. Augšpusē izbīdījās Moirainas dotā sudraba monēta, un vīrs domīgi to iestūma atpakaļ. Savilcis lūpas, viņš meta kaudzītēm mieru, paņēma no galda Perina cirvi un pacēla to. Tad vīrs pievērsās emondāriešiem.
Perins mēģināja piecelties. Caur rokām un kājām izšāvās griezīgas sāpes, un jauneklis smagi atkrita atpakaļ. Tikai tagad Perins ievēroja, ka viņam ir sasietas rokas un kājas. Viņš paskatījās uz Egvēnu. Bēdīgi paraustījusi plecus, meitene uzgrieza muguru, lai viņš redz, ka arī viņas delmus un potītes sasaista siksnas, kas sāpīgi griežas miesā. Siksnas bija pievienotas pie virves tik īsas, ka Egvēna uzslējusies nespētu piecelties kājās.
Perins blenza. Jau tas vien, ka viņi bija sasieti, puisi satrieca, taču šādi valgi noturētu pat zirgus. Nez par ko mūs te uzskata ?
Sirmgalvis viņu vēroja, ziņkārīgi un domīgi, tāpat kā Alvēra kungs brīžos, kad mēģināja atrisināt kādu problēmu. Rokā viņš turēja cirvi, it kā būtu par to aizmirsis.
Telts mala pacēlās, un ienāca gara auguma vīrietis. Viņam bija gara, izdēdējusi seja, bet acis iekritušas tik dziļi, it kā raudzītos ārā no alām. Arī miesās atnācējs nebija padevies taukuma nebija nemaz; kaulus un muskuļus stingri aptvēra āda.
Perins ieraudzīja nakti, degošus ugunskurus un divus sargus baltos apmetņos pie telts ieejas, un tad mala atkrita atpakaļ vietā. Ienācis iekšā, vīrs sastinga kā dzelzs stienis; viņš raudzījās taisni uz tālāko telts sienu. Jaunatnācēja bruņas pret viņa sniegbalto apmetni un tuniku mirdzēja kā sudrabs.
- Mans kungs kapteini! Vīrieša balss šķita tikpat stingra kā viņa augums, tomēr tāda kā neskanīga, neizteiksmīga.
Sirmgalvis nevērīgi pamāja.
- Jūties kā mājās, Gaismas bērn Baier. Vai jau esi aprēķinājis, cik mums izmaksāja šī… tikšanās?
Garais vīrietis iepleta kājas, tomēr vismaz Perinām šķita, ka viņš tāpat jūtas sasprindzis.
- Deviņi kritušie, mans kungs kapteini, divdesmit trīs ievainotie, no tiem septiņi smagi ievainoti. Tomēr visi var sēdēt zirga mugurā. Trīsdesmit zirgi bija jānoraksta. Pārkostas kājas! Vārds zirgi bezkaislīgajā runā tika uzsvērts tā, it kā zirgu liktenis būtu svarīgāks nekā kritušie un ievainotie vīri. No rezerves zirgiem daudzi aizklīda projām. Rītausmā varbūt kādu atradīsim, mans kungs kapteini, taču, ja tuvumā klaiņo vilki, paies vairākas dienas, iekams visus savāksim. Rezerves zirgu kopējiem līdz Kēmlīnai ir nozīmēti naktssargu pienākumi.
- Mēs nevaram atļauties vairākas dienas, Gaismas bērn Baier, sirmgalvis rāmi aizrādīja. Rītausmā dosimies ceļā. Lēmums netiks mainīts. Kēmlīnā mums jāierodas laikus, skaidrs?
- Kā pavēlat, mans kungs kapteini!