Uzmetis skatienu Perinām un Egvēnai, sirmgalvis atkal novērsās.
- Un ar ko mēs tur ieradīsimies, ja neskaita šos abus zaļknābjus?
Baiers dziļi ievilka elpu un it kā vilcinādamies turpināja:
- Vilkam, kas bija kopā ar viņiem, jau nodīrāta āda, mans kungs kapteini. Būs labs paklājs mana kunga kapteiņa teltī.
Lēkātājs! Pat neapzinādamies, ko dara, Perins ierūcās un sāka raustīt valgus. Virves dziļi iegriezās locītavu ādā, kļuva slidenas no asinīm, tomēr nepadevās.
Baiers pirmoreiz paraudzījās uz gūstekņiem. Egvēna sarāvās. Vīra seja bija tikpat bezkaislīga kā balss, taču iekritušajās acīs dega cietsirdīga uguns tieši tāpat liesmoja Bālzamona acis. Baiers viņus neieredzēja, it kā viņi būtu mūžseni ienaidnieki, nevis tikai šovakar pirmoreiz ieraudzīti cilvēki.
Perins izaicinoši skatījās viņam pretī. Iztēlē ar zobiem ieķēries Baiera rīklē, jauneklis smaidīja.
Piepeši smaids apdzisa, un viņš sevi domās sapurināja. Ar zobiem? Es taču esmu cilvēks, nevis vilks! Gaisma, tam vienreiz jābeidzas! Tomēr skatienu viņš nenovērsa, uz naidu atbildēdams ar naidu.
- Mani neinteresē vilkādas paklāji, Gaismas bērn Baier. Pārmetums kapteiņa balsī izskanēja maigi, tomēr Baiera mugura atkal sastinga,
bet acis bija kā piekaltas telts sienai. Tev paredzēts ziņot, kas paveikts iepriekšējā naktī, vai tad ne? Ja ir, par ko ziņot.
- Esmu aplēsis, ka mums uzbruka vismaz piecdesmit nezvēru liels bars, mans kungs kapteini. No tiem mēs nogalinājām vismaz divdesmit, varbūt trīsdesmit. Uzskatu, ka šodien ar sprāgoņām nav jāņemas, citādi riskēsim zaudēt vēl kādus zirgus. Rīt no rīta tos savākšu un sadedzināšu kas tumsā nebūs aizvilkti projām. Ja neskaita šos divus, bija vēl vismaz pusducis vīru. Cik man zināms, četrus piecus iznīcinājām, taču veltīgi meklēt līķus: Melndraugi kritušos parasti savāc, lai slēptu savus zaudējumus. Šķiet, tas bija plānots uzbrukums no slēpņa, tomēr rodas jautājums…
Klausoties vājā vīra sacītajā, Perinām aizžņaudzās rīkle. Eliass? Piesardzīgi, negribīgi viņš pētīja savas izjūtas attiecībā uz Eliasu, vilkiem… un neko neatklāja. It kā viņš nekad nebūtu spējis nolasīt vilka domas. Vai nu viņi visi ir miruši, vai arī ir mani pametuši. Perinām gribējās smieties, rūgti smieties. Ko bija gribējis, to ari dabūja, bet maksa bija dārga.
Tikmēr sāka smieties sirmgalvis, sulīgi un neganti, un Baieram vaigos uzplauka pa sārtam plankumam.
- Tātad, Gaismas bērn Baier, jūs esat rūpīgi aplēsis, ka mums uzbruka plānoti, no slēpņa vismaz piecdesmit vilku un vairāk nekā pusducis Melndraugu? Vai tā? Varbūt, kad būsiet piedzīvojis vēl šo un to…
- Bet, mans kungs kapteini Bornhald…
- Es teiktu seši līdz astoņi vilki, Gaismas bērn Baier, un varbūt tikai šie abi, un viss. Jums piemīt neviltota degsme, bet trūkst ārpilsētas pieredzes. Ienest Gaismu tālu no ielām un namiem ir pavisam kas atšķirīgs. Vilki naktī spēj radīt iespaidu, ka viņu ir vairāk nekā īstenībā, un cilvēki arīdzan. Seši, lielākais astoņi, es domāju. Klausoties Baiera seja pietvīka arvien tumšāka. Man ir aizdomas, ka mēs visi šeit atrodamies viena iemesla dēļ: cits viegli iegūstams ūdens avots atrodas vismaz dienas gājiena attālumā visos virzienos. Tas ir daudz vienkāršāks izskaidrojums nekā spiegi un nodevēji Gaismas bērnu vidū, un visvienkāršākais izskaidrojums parasti ir arī vispatiesākais. Līdz ar pieredzi jūs augsiet arī gudrībā.
Klausoties sirmgalvja tēvišķajās pamācībās, Baiera seja kļuva mironīgi balta, bet spilgti sarkanie plankumi viņa vaigos vērtās violeti. Viņš aši uzmeta skatienu gūstekņiem.
Tagad viņš mūs ienīst vēl vairāk, Perins domāja, jo to visu dzirdējām. Bet ar ko gan esam izpelnījušies tādu naidu?
- Ko teiksiet par šo? Kapteiņa kungs pacēla Perina cirvi.
Baiers jautājoši paskatījās uz savu komandieri, gaidot apstiprinošu galvas mājienu, un tikai tad atslābis paņēma ieroci. Pacēlis cirvi, viņš pārsteigts ieņurdējās, tad atvēzēja to sev virs galvas precīzā puslokā, teju vai aizskardams telts griestus. Baiers ar ieroci rīkojās tik prasmīgi, it kā būtu piedzimis ar cirvi rokās. Pār vīra seju aši pārslīdēja skaudības un apbrīna ēna, taču, viņam nolaižot cirvi, vaibsti jau atkal bija bezkaislīgi.
- Lielisks līdzsvarojums, mans kungs kapteini. Vienkāršs laba ieroču amatnieka, varbūt pat meistara darbs. Baiera acis tumši liesmoja, viņam raugoties uz apcietinātajiem. Tas nav ciematnieka ierocis, mans kungs kapteini. Nedz arī zemnieka.
- Tiesa gan! Sirmgalvis pievērsās Perinām un Egvēnai, veltīdams abiem nogurušu, mazliet pārmetošu smaidu laipns vectēvs, kurš zina par mazbērnu nerātnībām.
- Mans vārds ir Džeoframs Bornhalds, viņš paziņoja. Cik noprotu, tu esi Perins. Bet kā sauc tevi, jaunā sieviete?
Perins uz viņu paglūnēja, bet Egvēna papurināja galvu.
- Nemuļķojies, Perin! Es esmu Egvēna.
- Vienkārši Perins un vienkārši Egvēna, Bornhalds murmināja. Ja patiešām esat Melndraugi, tad, jādomā, rūpīgi cenšaties slēpt savus īstos vārdus.
Perins uzslējās uz ceļgaliem vairāk neļāva valgi.
- Mēs neesam Melndraugi… viņš nikni protestēja.
Jauneklis vēl nebija visu līdz galam pateicis, kad blakus viņam klusi kā čūska pieslīdēja Baiers. Redzēdams pret sevi atvēzētu paša cirvi, Perins mēģināja izvairīties, taču smagais kāts trāpīja virs auss. Ja Perins nebūtu noliecies, viņam būtu pāršķelts galvaskauss. Bet arī tagad gar acīm pašķīda dzirksteles. Zaudējis elpu, Perins nogāzās zemē. Galva džinkstēja, lejup pa vaigu tecēja asinis.
- Jums nav tiesību, Egvēna iesāka un iekliedzās, jo cirvja kāts sviedās uz viņas pusi. Egvēna parāvās sāņus, un sitiens nošvīkstēja gaisā, bet meitene nogāzās uz paklāja.
- Runādama ar Gaismas iesvaidīto, pievaldi mēli, Baiers brīdināja, citādi to zaudēsi!
Visļaunākais bija tas, ka viņa balss joprojām skanēja gluži bezkaislīgi. Nocērtot viņiem mēles, Baiers nedz gūtu gandarījumu, nedz to nožēlotu; viņš to vienkārši izdarītu.
- Mierīgi, Gaismas bērn Baier, Bornhalds atkal pievērsās apcietinātajiem. Izskatās, ka par iesvaidītajiem jūs pārāk daudz nezināt, tāpat arī par Gaismas bērnu kapteiņu kungiem, vai ne? Manuprāt, ne. Labi, vismaz Baiera dēļ mēģiniet nestrīdēties un nekliedziet. Es vēlos tikai vienu lai iznākat Gaismā. Dusmas nepalīdzēs nedz jums, nedz mums.
Perins pameta skatienu augšup uz izdēdējušo vīrieti. Gaismas bērna Baiera dēļ? Bet Bornhalda kungs taču neteica Baieram, lai viņus neaiztiek. Baiers, uztvēris Perina skatienu, pasmaidīja, bet tikai ar lūpām. Viņa sejas āda saspringa tik ļoti, ka galva izskatījās kā galvaskauss. Perins notrīcēja.
- Esmu dzirdējis, ka daži skrien kopā ar vilkiem, Bornhalds domīgi turpināja, līdz šim gan nevienu neesmu saticis. It kā pat sarunājoties ar vilkiem un citām Melnā radībām. Pretīga sadarbība! Jāsāk domāt, ka patiešām tuvojas Pēdējā kauja.
- Vilki nav… Perins iesāka un aprāvās, redzēdams, ka Baiers atkal ieņem savu stingro stāju. Dziļi ieelpojis, viņš turpināja maigāk. Baiers vīlies saviebās un atslāba. Vilki nav Melnā radījumi. Viņi ienīst Melno. Vismaz trollokus un Izdzisušos noteikti.
Pārsteigts viņš ievēroja, ka izdēdējušais vīrietis it kā pie sevis pamāj ar galvu.
Bornhalds sarauca pieri.
- Kas tev to teica?
- Sargātājs, Egvēna atbildēja un atsprāga atpakaļ, redzēdama Baiera degošās acis. Viņš sacīja, ka vilki neieredz trollokus un trolloki no viņiem baidās.