Perins priecājās, ka Egvēna nebija pieminējusi Eliasu.
- Sargātājs, sirmgalvis nopūtās. Tarvalonas raganu radījums. Ko vēl viņš jums stāstīja, pats būdams Melndraugs un Melndraugu kalps? Vai tad nezināt, ka trollokiem ir vilku purns, zobi un spalva?
Perins mirkšķināja acis, cenzdamies sakārtot domas. Smadzenes vēl aizvien šķita kā sāpoša želeja, tomēr kaut kas te nebija kārtībā. Viņš nespēja skaidri domāt un visu līdz galam saprast.
- Ne jau visiem, Egvēna murmināja. Perins pētoši palūkojās uz Baieru, kurš visu uzmanību bija pievērsis Egvēnai. Dažiem ir ragi, tādi kā auniem vai kazām, citiem vanagu knābji vai… vai… kaut kas tamlīdzīgs.
Bornhalds skumji pašūpoja galvu.
- Es jums dodu iespēju pēc iespējas, bet jūs ar katru vārdu ierokat sevi arvien dziļāk. Viņš pacēla gaisā pirkstu. Skrienat kopā ar vilkiem, Melnā radījumiem. Viņš pacēla otru pirkstu. Atzīstat, ka esat pazīstami ar Sargātāju, citu Melnā radījumu. Šaubos, vai viņš būtu ko tādu sacījis, ja jūs būtu tikai pavirši paziņas. Gaisā pacēlās trešais pirksts.
- Tu, puis, kabatā nēsā Tarvalonas monētu. Vairums ļaužu ārpus Tarvalonas atbrīvotos no tās, cik ātri vien iespējams. Protams, ja viņi nekalpo Tarvalonas raganām. Gaisā pacēlās ceturtais pirksts. Tu nēsā kaujas ieroci, bet esi ciematnieka apģērbā. Tad jau esi blēdis. Bornhalds pacēla īkšķi. Tu esi pazīstams ar trollokiem un mīrddrālu. Tik tālu dienvidos tikai pāris pētnieku un vēl tie, kas ir bijuši Pierobežā, zina, ka tās nav tikai pasakas vien. Varbūt esi bijis arī Pierobežā? Ja esi, tad pasaki man, kur tieši? Esmu kārtīgi apceļojis Pierobežu, tāpēc labi to pazīstu. Nē? Nu tad nekā. Paskatījies uz savu ieplesto plaukstu, sirmgalvis smagi to nolaida uz galda. Vectēva sejas izteiksme liecināja, ka mazbērnu nerātnības patiešām ir nopietnas. Varbūt man pastāstīsiet, kā sākāt naktīs skriet kopā ar vilkiem?
Egvēna atvēra muti, un Perins, redzēdams meitenes spītīgi sakniebtās lūpas, uzreiz noprata, ka tūlīt dzirdēs vienu no viņu sacerētajām pasakām. Taču tā nederēs. Ne šobrīd, ne šeit. Perinām sāpēja galva, un viņš vēlējās, kaut varētu mirkli padomāt, taču laika nebija. Ej nu sazini, kur tieši Bornhalds ceļojis, kuras zemes un pilsētas labi iepazinis? Ja viņi tiks pieķerti melos, tad gūstītāji vairs neticēs nevienam viņu vārdam. Un tad Bornhalds nešaubīsies, ka viņi ir Melndraugi.
- Mēs esam no Divupes, Perins aši nobēra.
Egvēna atklāti blenza uz viņu, neattapusies, ko dara, bet Perins steidzīgi turpināja stāstīt patiesību vismaz tās versiju. Proti, abi bija atstājuši Divupi, lai apskatītu Kēmlīnu. Pa ceļam dzirdējuši baumas par lielpilsētas drupām, taču, kad atraduši Šadarlogotu, tur bijuši trolloki. Pēc tam izdevies aizbēgt pār Arinelles upi, taču beigās abi bezcerīgi apmaldījušies. Pēc tam satikuši vīru, kurš piedāvājis viņus aizvest uz Kēmlīnu. Savu vārdu
svešais nav nosaucis, jo tā esot viņa personiskā darīšana, neizskatījies arī pārāk draudzīgs, bet viņiem vajadzējis pavadoni. Vilkus abi pirmo reizi ieraudzījuši tad, kad parādījušies Gaismas bērni. Viņi tikai mēģinājuši paslēpties, lai viņus nesaplosītu vilki vai nenogalinātu jātnieki.
- …ja mēs būtu zinājuši, ka esat Gaismas bērni, Perins pabeidza,
- tad būtu gājuši jums palīgā.
Baiers neticīgi nosprauslājās. Perinu tas īpaši neuztrauca; galvenais bija pārliecināt kapteiņa kungu, un tad Baiers nevarēs viņiem nodarīt neko ļaunu. Jauneklis nešaubījās, ka Baiers pat pārstātu elpot, ja kapteiņa kungs Bornhalds tā liktu.
- Bet tu nepieminēji Sargātāju, pēc mirkļa sirmgalvis aizrādīja.
Iztēle Perinu bija pievīlusi; bija pietrūcis laika izdomāt visu līdz
galam. Klusuma brīdī ierunājās Egvēna.
- Viņu mēs satikām Bērlonā. Pilsētā bija liela drūzma, pēc ziemas bija ieradušies vīri no kalnu raktuvēm, un viesnīcā mūs apsēdināja pie viena galda. Runājām tikai maltītes laikā.
Perins atviegloti uzelpoja. Paldies, Egvēna!
- Atdod viņiem mantas, Gaismas bērn Baier! Protams, izņemot ieročus. Redzot Baiera pārsteigto skatienu, Bornhalds piebilda: Bet varbūt esi no tiem, kas aplaupa neapgaismotos, Gaismas bērn Baier? Ta ir nelāga lieta, vai ne? Neviens, kas zog, nevar iznākt Gaismā.
Izskatījās, ka neticība Baierā cīnās ar paklausību.
- Tātad jūs ļaujat mums iet? Egvēna izklausījās pārsteigta.
Perins pacēla galvu, lai paskatītos uz kapteiņa kungu.
- Bērns, nu protams, ne, Bornhalds skumji atbildēja. Tas, ka esat no Divupes, varbūt ir patiesība, jo zināt par Bērlonu un kalnu raktuvēm. Bet Šadarlogota… Šo vārdu pazīst ļoti, ļoti maz ļaužu, vairums no tiem ir Melndraugi, un katrs, kurš zina tik daudz, lai zinātu šo vārdu, zina arī to, ka turp labāk nedoties. Iesaku jums ceļā uz Amadoru sacerēt labāku stāstu. Laika jums pietiks, jo Kēmlīnā mēs apstāsimies. Ieteicams patiesību, bērns. Patiesība un Gaisma biedrojas ar brīvību.
Baiers uz brīdi aizmirsa, ka viņam pret sirmgalvi jāizturas bikli. Atraudams skatienu no aizturētajiem, viņš nikni nošņāca:
- Jūs nedrīkstat! Tas nav atļauts!
Bornhalds vaicājoši pacēla uzaci, un Baiers aprāvies norija siekalas.
- Piedodiet, mans kungs kapteini! Es aizmirsos, pazemīgi lūdzu jūsu piedošanu un izsaku nožēlu, bet, kā mans kungs kapteinis pats norādīja, Kēmlīnā mums jāierodas laikus, un, tā kā vairums rezerves zirgu aizklīduši, būs krietni vien jāpapūlas bez gūstekņiem, ko vilkt sev līdzi.
- Un ko jūs ieteiktu? Bornhalds rāmi jautāja.
- Sods Melndraugiem ir nāvessods. Bezkaislīgajā balsī izteiktais spriedums izskanēja vēl baisāk. It kā viņš ierosinātu uzmīt vabolei. Ar Ēnu mums nav pamiera. Pret Melndraugiem nav žēlsirdības.
- Jūsu dedzībai jāaplaudē, Gaismas bērn Baier, bet, kā man bieži jāsaka savam dēlam Dainam, pārlieku liela dedzība var būt ļoti smaga kļūda. Neaizmirstiet, ka pat dogmu piekritēji teic: “Neviens nav tik pazudis, lai viņu nevarētu izcelt Gaismā.” Abi ir tik jauni. Pārāk dziļi Ēnā viņi nevar būt. Šos divus vēl var izvest Gaismā, ja vien viņi ļaus noņemt no savām acīm Ēnu. Iespēja jādod visiem.
Perins mirkli gandrīz vai juta mīlestību pret šo vectēvam līdzīgo vīru, kurš stāvēja starp viņiem un Baieru. Bet tad Bornhalds savu vectētiņa smaidu veltīja Egvēnai.
- Ja tu atteiksies iznākt Gaismā, pirms sasniedzam Amadoru, būšu spiests nodot tevi pratinātāju rokās. Baiera dedzība salīdzinājumā ar viņējo ir kā svece pret sauli. Izklausījās, ka sirmgalvis nožēlo to, kas jādara, tomēr viņam ne prātā nenāk nepildīt savu pienākumu. Nožēlo, atsakies no Melnā, iznāc Gaismā, izsūdzi visus grēkus un pasaki, kas tev zināms par nekrietnajiem sakariem ar vilkiem, un tad mēs tevi saudzēsim. Tu staigāsi brīvībā un Gaismā.
Pievērsis skatienu Perinām, Bornhalds skumji nopūtās. Jauneklim pār muguru pārskrēja ledaini šermuļi.
- Bet tu, vienkārši Perin no Divupes. Tu nogalināji divus Gaismas bērnus. Sirmgalvis pieskārās cirvim, kas vēl atradās Baiera rokās. Baidos, ka tevi Amadorā gaida karātavas.
Trīsdesmit pirmā nodaļa
Koncerts vakariņu laikā
>
R
ands samiedza acis, vērojot putekļu mākoni priekšā, kas pacēlās
aiz trim četriem ceļa līkumiem. Mats jau devās uz savvaļas dzīv-
žogu ceļmalā. Aiz mūžzaļajām lapām un zaru mudžekļa varēja