paslēpties tikpat labi kā aiz mūra sienas, ja vien izdotos caur to izlauzties.
Otru ceļa pusi izretis norobežoja brūni, nokaltuši krūmi cilvēka lielumā,
bet tālāk aptuveni pusjūdzi līdz pat mežam bija atklāts lauks. Iespējams,
tas bija piederējis nesen pamestai zemnieku sētai, taču paslēpties tur
nebūtu viegli. Rands centās prognozēt putekļu mākoņa un vēja ātrumu.
Pēkšņa brāzma ap viņu sacēla putekļus, un pasaule pazuda. Mirkšķinādams acis, Rands piespieda pie deguna un mutes vienkāršo, tumšo šalli. Nu jau tā nebija nekāda tīrā, un seja niezēt niezēja, taču nebija visu laiku jāieelpo putekļi. Šalli bija iedevis zemnieks, vīrs ar iegarenu seju un raižu izvagotiem vaigiem.
- Es nezinu, no kā jūs bēgat, bažīgi saraucis pieri, zemnieks teica,
- un nemaz negribu zināt. Vai sapratāt? Man ir ģimene. Pēc tam viņš aši izvilka no mēteļa kabatas divas garas šalles, satītas vilnainā kamolā, un pagrūda uz viņu pusi. Nekas liels jau nav, bet tomēr. Manu dēlu šalles. Viņiem ir citas. Jūs mani nepazīstat, vai sapratāt? Šie ir grūti laiki.
Randam šalle bija īsts dārgums. Ļaužu laipnību saraksts jaunekļa prātā kopš Baltā tilta bija īss, un Rands neticēja, ka tas kļūs garāks.
Mats, aptinis ap galvu šalli tā, ka bija redzamas vien acis, sāka steigšus iztaustīt augsto dzīvžogu, raustīdams lapainos zarus. Rands pieskārās gārņa zīmei uz zobena un tad nolaida roku. Cirzdami dzīvžogā spraugu, viņi jau gandrīz bija iekrituši. Putekļu mākonis tuvojās un neizklīda. Vēja
nebija. Labi, ka nelija. Lietus nosēdinātu putekļus. Lai ari kā lītu, uz cieti noblietētā ceļa dubļi neveidojās, taču lietus laikā nebija putekļu. Un tie bija vienīgais brīdinājums, iekams varēja kaut ko saklausīt. Dažreiz tad jau bija par vēlu.
- Te! Mats klusi iesaucās.
Izskatījās, ka viņš ir izlauzies tieši cauri dzīvžogam.
Rands steidzās pie drauga. Kāds jau reiz bija izcirtis krūmos spraugu. Tā bija daļēji aizaugusi un no trīs pēdu attāluma nekādi neatšķīrās no pārējā dzīvžoga, lai gan tuvumā bija skaidrs, ka to sedz vien rets zaru tīkls. Lauzdamies cauri, Rands dzirdēja, ka tuvojas zirgi. Tas nebija vējš.
Viņš noliecās aiz tik tikko nosegtā atvēruma. Ieķēries zobena spalā, jauneklis skatījās uz jātniekiem, kas rikšoja garām. Pieci… seši… septiņi… jātnieki. Vienkāršā apģērbā, taču zobeni un šķēpi liecināja, ka tie nav ciematnieki. Daži bija ādas tunikās ar metāla kniedēm, diviem galvās spīdēja tērauda ķiveres. Iespējams, tirgotāju apsardze, ceļā no viena tirgotāja pie nākamā. Iespējams.
Viens no vīriem, jādams garām spraugai, uzmeta tai paviršu skatienu, un Rands par puscollu izvilka zobenu. Mats klusi iešņācās kā stūrī iedzīts āpsis, šķielēdams pār šalli. Roku viņš bija pabāzis zem mēteļa; kā allaž, juzdams briesmas, puisis bija sagrābis Šadarlogotas dunci. Rands vairs nesaprata: draugs grib aizstāvēt sevi vai dunci ar rubīniem. Pēdējā laikā dažkārt šķita Mats ir aizmirsis, ka viņam ir arī loks.
Jātnieki lēnā riksī aizslīdēja garām, mērķtiecīgi, tomēr pārāk nesteigdamies. Cauri dzīvžogam izspiedās putekļi.
Rands pagaidīja, līdz apklust pakavu duna, un tikai tad piesardzīgi pabāza laukā galvu. Putekļu mākonis jau bija labi tālu, sekodams jātniekiem. Austrumu pamalē debesis bija skaidras. Izgājis uz ceļa, Rands noskatījās pakaļ putekļu mākonim rietumu virzienā.
- Mūs viņi nemeklē, viņš teica, tā kā secinādams, kā jautādams.
Mats izlīda no krūmiem uzreiz pēc Randa, piesardzīgi raugoties uz
abām pusēm.
- Varbūt, viņš norūca, varbūt.
Randam nebija ne jausmas, ko draugs domā, bet viņš pamāja ar galvu. Varbūt. Ceļojums pa Kēmlīnas ceļu bija sācies neparasti.
Baltais tilts jau sen bija aiz muguras, kad Rands piepeši attapās, ka bieži atskatās. Dažbrīd jauneklis aizturēja elpu, ieraudzījis pa ceļu
aizsteidzamies garu, kaulainu viru vai izstīdzējušu sirmgalvi blakus ratiem vai pajūgam, taču tie vienmēr bija pauninieki vai zemnieki, kas steidzās uz tirgu, nevis Toms Merilins. Dienām ritot, cerības pamazām izplēnēja.
Uz ceļa bija diezgan dzīva satiksme: rati un pajūgi, jātnieki un kājāmgājēji. Puiši redzēja ļaudis, kas gāja gan pa vienam, gan bariņos, tirgotāju ratu rindas un duci jātnieku. Sastrēgumu nebija; bieži vien skatienam pavērās vien kailu koku rindas abpus noblietētajam ceļam. Tomēr ceļinieku šeit bija daudz vairāk, nekā Rands jelkad bija redzējis Divupē.
Vairums ļaužu devās uz to pašu pusi, kurp viņi, uz austrumiem, uz Kēmlīnu. Dažreiz kāds zemnieks paņēma viņus savos ratos, un tā viņi nobrauca jūdzi, dažreiz piecas, tomēr visbiežāk gāja kājām. No jātniekiem Rands un Mats izvairījās; ieraudzījuši tālumā kaut vienu vīru zirga mugurā, abi metās malā un noslēpušies gaidīja, līdz viņš bija projām. Neviens no jātniekiem nebija melnā apmetnī; Rands arī neticēja, ka Izdzisušais ļaus viņiem sevi tā ieraudzīt, tomēr nebija jēgas izaicināt likteni. Sākumā viņi baidījās tikai no Puscilvēkiem.
Pirmais ciemats pēc Baltā tilta tik ļoti atgādināja Emondāri, ka Rands, to ieraudzījis, sāka soļot lēnāk. Smailie jumti bija darināti no salmiem, saimnieces priekšautos pār māju žogiem tenkoja ar kaimiņienēm, ciemata zālienā rotaļājās bērni. Sieviešu nesapītie mati krita pār pleciem, un bija vēl dažas nenozīmīgas atšķirības, tomēr kopumā Rands jutās kā mājās. Pļavā ganījās govis, pār ceļu cienīgi gāzelējās zosis. Bērni smiedamies vārtījās pa zemi, uz kuras vairs neredzēja zāli. Kad Rands un Mats gāja garām, neviens uz viņiem pat nepaskatījās. Ari tā bija atšķirība. Svešinieki šeit nebija nekas īpašs. Vienīgi ciemata suņi pacēla galvas un paošņāja, bet pēc tam gulšņāja tālāk.
Kad viņi gāja cauri ciematam, diena jau sliecās uz vakara pusi, un, redzot logos iedegamies gaismu, Randu sagrāba ilgas pēc mājām. Sīka balstiņa prātā čukstēja: Tās nav tavas mājas, lai arī kā atgādinātu. Ej, kurā mājā gribi, Tamu nesatiksi. Bet, ja tomēr, vai spēsi ieskatīties viņam acīs? Tagad, kad visu zini? Izņemot tos sīkumus no kurienes un kas tu esi. Ne jau nakts murgus. Rands sakumpa, prātā dzirdot dzēlīgos smieklus. Bet kāpēc gan tev neapstāties? balstiņa ķiķināja. Ja esi no nekurienes un tevi nav iezīmējis Melnais, visur ir vienādi labi.
Mats pavilka Randu aiz piedurknes, bet jauneklis izrāvās un turpināja raudzīties uz ēkām. Apstāties nedrīkstēja, tomēr gribējās skatīties,
pakavēties atmiņās. Šī vieta tik ļoti atgādina mājas, bet tu taču tās vairs neredzēsi, vai ne?
Mats atkal viņu paraustīja. Puiša seja bija saspringusi, āda ap muti un acīm nobālējusi.
- Ejam, Mats murmināja, glūnēdams uz ciematu ar aizdomām, it kā tur kāds slēptos. Ejam! Te mēs vēl nedrīkstam apstāties.
Apgriezies riņķī un pārlaidis acis visam ciematam, Rands nopūtās. Viņi nebija pārāk tālu no Baltā tilta. Ja mīrddrāls spēja nemanīts izkļūt cauri Baltā tilta mūrim, tad arī šo ciematiņu pārmeklēs bez grūtībām. Rands ļāva Matam vilkt sevi projām, līdz salmu jumti bija palikuši tālu aiz muguras.
Nakts uzkrita ātri, vēl pirms viņi mēnesnīcā bija sameklējuši vietu zem krūmiem; to zaros vēl karājās sausas lapas. Piepildījuši kuņģus ar aukstu ūdeni no sekla strautiņa, kas tecēja turpat tuvumā, puiši savilkās kamolā uz zemes, ietinušies mēteļos, bez uguns. Uguni kāds varētu ieraudzīt; tad jau labāk salt.
Atmiņu satraukts, Rands bieži modās un ikreiz dzirdēja, ka Mats miegā murmina un mētājas. Sapņot viņš nesapņoja, vismaz neko neatcerējās, tomēr miegs bija caurs. Tu vairs nekad neredzēsi mājas.