Tā nebija vienīgā nakts, kad viņu aizsargs pret vēju, aukstumu un dažkārt arī lietu bija tikai apmetnis. Tā nebija vienīgā maltīte, kurā bija jāiztiek tikai ar aukstu ūdeni. Starp citu, jaunekļiem bija pietiekami daudz monētu, lai pa reizei atļautos paēst iebraucamajā vietā, tomēr pārnakšņošanai nepietiktu. Ārpus Divupes viss maksāja dārgāk, un šaipus Arinellei viss maksāja vairāk nekā Bērlonā. Tas mazumiņš naudas, kas bija palicis, bija jātaupa ārkārtas gadījumam.
Kādu pēcpusdienu, puišiem steberējot pa ceļu ar tik tukšiem vēderiem, ka tie vairs neburkšķēja, Rands ieminējās par dunci ar rubīniem rotāto spalu. Nespodrā saule jau bija zemu, un mijkrēslī viņi neredzēja neko citu kā vien krūmus. Debesīs milza tumši mākoņi, naktī solīdami lietu. Rands cerēja, ka viņiem paveiksies; tas būs tikai ledains smīlātājs.
Pēc dažiem soļiem jauneklis attapās, ka Mats ir apstājies. Arī viņš apstājās un sāka zābakos kustināt pirkstus. Ta vismaz pēdās bija jaušams siltums. Rands atlaida vaļīgāk plecu siksnas. Sarullētā sega un Toma apmetnī iesietā mantība nebija pārāk apgrūtinošs nesamais, taču pat dažas mārciņas tukšā dūšā pēc vairākām jūdzēm šķita smagas.
- Kas noticis, Mat? Rands ievaicājās.
- Kāpēc tu tā vēlies to pārdot? Mats nikni prasīja. Galu galā es to atradu. Varbūt beidzot sapratīsi, ka gribu dunci paturēt? Nu, kādu laiciņu. Ja tik ļoti gribi kaut ko notirgot, pārdod savu sasodīto zobenu!
Rands nobraucīja gārni uz zobena spala.
- Zobenu man iedeva tēvs. Tas piederēja viņam. Es tev gan nelūgtu pārdot tava tēva dāvanu. Pelni un asinis, Mat! Vai tiešām tev patīk staigāt ar tukšu vēderu? Turklāt, pat ja zobenam atrastos pircējs, cik es par to saņemtu? Ko zemnieks iesāks ar zobenu? Bet par tādiem rubīniem mums samaksātu gana daudz, lai mēs tiktu līdz pašai Kēmlīnai ratos! Varbūt pat līdz Tarvalonai. Un katra maltīte mums būtu zem jumta un visas naktis gultā. Vai patiešām tev kārojas noiet puspasaules kājām un gulēt uz zemes?
Rands caur pieri paskatījās uz Matu, un draugs paglūnēja viņam pretī.
Ta viņi stāvēja ceļa vidū, līdz beidzot Mats nervozi paraustīja plecus un nodūra skatienu.
- Kam lai to pārdodu, Rand? Zemnieks maksās graudā, bet brauciens ratos jāpērk par naudu. Pat tad, ja es atgrieztos kādā no ciematiem, kuriem gājām cauri, ļaudis varbūt nodomātu, ka dunci nozagām. Un tikai Gaisma vien zina, kas tad notiktu!
Mirkli padomājis, Rands negribīgi pamāja ar galvu.
- Tev taisnība. Es zinu. Atvaino, negribēju neko pārmest! Vienkārši esmu izsalcis un man sāp kājas.
- Man ari.
Jaunekļi gāja tālāk vēl gurdenākā gaitā nekā pirmīt. Vējš pieņēmās spēkā, mezdams viņu sejās putekļus.
- Man arī. Mats iekāsējās.
Lauku mājās dažkārt varēja paēst un dažas naktis pārlaist siltumā. Siena kaudzē bija gandrīz tikpat silti kā istabā ar kamīnu, vismaz salīdzinājumā ar nakšņošanu zem krūmiem, turklāt siena kaudze, pat neapsegta, pasargāja no visa, izņemot negantu lietusgāzi, un sienā varēja arī dziļi iekūņoties. Savu reizi Mats iemēģināja roku olu čiepšanā, vienreiz pat izslauca nepieskatītu garā virvē lauka vidū piesietu govi. Diemžēl gandrīz visās mājās bija suņi, un lauku suņi ir modri. Rands uzskatīja, ka skriet divas jūdzes ar rejošiem suņiem pa pēdām ir pārāk dārga samaksa par divām trim olām; vienreiz suņi vairākas stundas neatkāpās no koka,
pie kura viņi bija nolēmuši patverties. Un visvairāk Randam bija žēl zaudētā laika.
Jauneklis uzskatīja, ka zemnieku sētām labāk tuvoties atklāti, dienasgaismā, tomēr vislabāk būtu mest līkumu. Reizi pēc reizes saimnieki bez vārda runas uzrīdīja viņiem suņus; tolaik baumu dēļ nomaļnieki baidījās no svešajiem, bet citreiz pietika stundu paskaldīt malku vai izvilkt no akas ūdeni, un viņi bija nopelnījuši maltīti un gultasvietu, un kas par to, ka tā bija salmu kaudze šķūnī. Tomēr stunda vai divas darba nozīmēja stundu vai divas dienasgaismas, kad viņi neizkustējās ne no vietas, un stundu vai divas, kad mīrddrāls varēja viņus panākt. Savu reizi Rands prātoja, cik jūdžu Izdzisušais spēj pieveikt stundā. Puisis sūkstījās par katru zaudēto minūti, lai gan, jāatzīst, mazāk, kad strēba saimnieces pasniegto karsto zupu. Taču, neēdušam bez pārtraukuma soļojot uz Kēmlīnu, bija grūti nomierināt tukšu kuņģi. Rands netika gudrs, kas ir ļaunāk: zaudēt laiku vai badoties, bet Mats pavisam aizmirsa gan par ēšanu, gan vajātājiem.
- Ko mēs par viņiem zinām? Mats ievaicājās reiz, kad viņi kādā mazā saimniecībā mēza staļļus.
- Pie Gaismas, Mat! Bet ko viņi zina par mums? Rands nošķaudījās.
Abi strādāja, izmetušies kaili līdz viduklim; puišus dāsni klāja gan
sviedri, gan salmi, un gaisā virmoja salmu putekļi.
- Vienu gan es zinu: viņi dos mums jēra cepeti un īstu gultu, kurā pārnakšņot.
Iedūris mēslu kaudzē dakšu, Mats no sāniem paglūnēja uz saimnieku, kas nāca no šķūņa otra gala, vienā rokā nesdams spaini, bet otrā slaukšanas soliņu. Salīcis večuks ar ādu kā pergaments, plāniem, sirmiem mateļiem. Ievērojis, ka Mats skatās, viņš palēnināja soli, bet tad aši novērsa skatienu un izsteidzās laukā no šķūņa tik mudīgi, ka pār spaiņa malu šļakstījās piens.
- Es saku: šim kaut kas ir aiz ādas! Mats noteica. Redzēji viņš negribēja skatīties man acīs. Kāpēc lai viņi būtu tik laipni pret diviem klaidoņiem, kurus redz pirmo reizi dzīvē? Pasaki man!
- Viņa sieva teic, ka atgādinām viņu mazdēlus. Vai beigsi vienreiz lauzīt galvu? Visi uztraukumi mums jau ir aiz muguras. Es tā ceru.
- Viņam kaut kas ir aiz ādas, Mats murmināja.
Beiguši darbu, jaunekļi nomazgājās pie siles šķūņa priekšā. Ēnas līdz ar rietošo sauli stiepās garumā. Iedams uz māju, Rands noslaucījās
kreklā. Uz sliekšņa viņus sagaidīja saimnieks, uzsvērti nevērīgi atbalstījies uz garas kārts. Viņam aiz muguras, saņēmusi priekšautu rokās un kodīdama lūpas, stāvēja viņa sieva un skatījās vīram pār plecu. Rands nopūtās. Izskatījās, ka viņi pārim vairs neatgādina mazdēlus.
- Šovakar atbrauks ciemos mūsu dēli, večuks iesāka. Visi četri. Biju piemirsis. Būs visi četri. Lieli puiši. Spēcīgi! Jau kuru katru bridi būs klāt. Baidos, ka man nebūs gultu, kuras jums apsolījām.
Saimniece pameta gar vīra plecu pauniņu lakatā ietītu ēdamo.
- Lūdzu! Tur ir maize, siers, sālījumi un jēra gaļa. Varbūt pietiks divām ēdienreizēm. Lūdzu!
Viņas grumbainā seja lūgtin lūdzās paņemt sainīti un iet prom.
Rands paņēma pauniņu.
- Paldies! Es saprotu. Ejam, Mat!
Mats viņam sekoja, vilkdams pār galvu kreklu un kaut ko burkšķēdams. Rands domāja, ka tagad vislabāk būtu pieveikt iespējami daudz ceļa jūdžu un tikai pēc tam apstāties, lai ieturētu maltīti. Vecajam saimniekam bija suns.
Varēja būt vēl ļaunāk, Rands nodomāja. Pirms trim dienām viņiem uzrīdīja suņus, kamēr puiši vēl strādāja. Suņi, saimnieks un divi viņa dēli, nūjas vicinādami, dzinās abiem emondāriešiem pakaļ līdz Kēmlīnas ceļam un vēl pusjūdzi pa to un tikai tad meta mieru. Rands un Mats tik tikko paguva paķert mantas un aizbēgt. Saimniekam bija loks un bulta ar platu galu stiegrā.
- Nerādiet te vairs savas acis, vai dzirdat? saimnieks sauca viņiem nopakaļ. Nezinu, kas jums prātā, taču negribu vairs redzēt jūsu šaudīgās acis!
Mats jau gribēja griezties atpakaļ, ķerdamies pie bultu maka, bet Rands vilka viņu uz priekšu.
- Tu traks esi, vai?