Draugs uzmeta viņam dusmīgu skatienu, bet vismaz skrēja uz priekšu.
Rands dažkārt pārlika, vai maz vērts apstāties pie zemnieku mājām. Jo tālāk viņi gāja, jo aizdomigāk Mats raudzījās uz svešiem ļaudīm un jo sliktāk spēja to noslēpt. Bet varbūt nemaz negribēja. Ēdiens par to pašu darbu kļuva arvien trūcīgāks, un citreiz viņiem nepiedāvāja pārlaist nakti pat šķūni. Bet tad Randam ienāca prātā, kā atrisināt visas viņu problēmas katrā ziņā pašam puisim tā šķita. Tas notika Grinvelu mājās.
■
Grinvela kungam ar sievu bija deviņi bērni; vecākā meita bija labi ja gadu jaunāka par Randu un Matu. Grinvela kungs bija īsts spēka zars, un kopā ar bērniem viņam diez vai vajadzēja citu palīgu, tomēr, nopētījis abus atnācējus no galvas līdz kājām, ievērojis ceļā savalkātās drānas un apputējušos zābakus, viņš ļāva tiem palikt, sacīdams, ka darba roku nekad nav par daudz. Grinvela kundze brīdināja, ka pie viņas galda tik netīrās drēbēs ēst gan nevarēs. Viņa tūlīt mazgāšot veļu, un vīra vecais apģērbs viņiem būšot tieši kā darbam radīts. To visu sieviete pavēstīja smaidot, uz mirkli Randa atmiņā atsaukdama Alvēra kundzi, lai gan šai sievietei mati bija dzeltenā krāsā; tādus Rands vēl nekad nebija redzējis. Šķita, ka pat Mats atplauka no viņas smaida. Vecākā meita bija cits jautājums.
Elze, skaista tumšmate ar lielām acīm, viņiem nekaunīgi smaidīja ikreiz, kad vecāki neredzēja. Kad puiši strādāja šķūnī, pārnēsādami mucas un graudu maisus, viņa apstājās uz sliekšņa un, klusi dungodama un košļādama garās zirgastes galu, abus vēroja, īpašu uzmanību pievērsdama Randam. Viņš centās nelikties ne zinis, tomēr pēc dažām minūtēm uzvilka Grinvela kunga aizdoto kreklu. Plecos tas bija par šauru un īss, taču labāk tāds nekā vispār nekas. Elze skaļi smējās, puisim stīvējot kreklu mugurā. Rands sāka domāt, ka šoreiz viņus patrieks ne Mata vainas dēļ.
Perins gan tiktu galā, par to Rands nešaubījās. Izmestu kādu piezīmi, un jau drīz skaistule smietos par viņa zobgalībām, nevis klīstu riņķī, riskēdama, ka tēvs visu ievēros.
Rands nespēja izgudrot nedz kādu piezīmi, nedz joku. Pietika tikai uz Elzi paskatīties, un meitene smaidīja tā, ka Grinvela kungs uzrīdītu puišiem suņus, ja to redzētu. Vienreiz Elze Randam atzinās, ka viņai patīkot gara auguma vīrieši. Visi apkārtējo māju zēni esot maziņi. Mats šķērmi noķiķināja. Nespēdams atbildēt ar joku, Rands centās koncentrēties uz dakšām savās rokās.
Labi, ka vismaz mazākie Grinvelu bērni Randa skatījumā bija īsta svētība. Kad vien tie grozījās turpat tuvumā, Mata aizdomīgums atslāba. Pēc vakariņām visa saime sanāca pie kamīna, un Grinvela kungs, iekārtojies savā mīļākajā krēslā, piestūķēja pilnu pīpi ar tabaku, bet Grinvela kundze paņēma rokdarbu kārbu un sāka ņemties ar izmazgātajiem Randa un Mata krekliem. Mats izvilka Toma krāsainās bumbiņas un sāka žonglēt. To viņš darīja tikai bērnu klātbūtnē. Puisis izlikās, ka izlaiž bumbiņas no rokām, bet pēdējā mirklī tās noķēra. Mazie smējās un aplaudēja, kad
Mats meta tās augšup strūklakā, tika galā ar astoņu bumbiņu figūrām un sešu bumbiņu apli (daudz netrūka, ka viņš būtu kādu izlaidis no rokām). Priekšnesums patika visiem, un Grinvela kungs un viņa sieva aplaudēja tikpat dedzīgi kā bērni. Klanīdamies uz visām pusēm, žestikulēdams tikpat plaši kā savulaik Toms, Mats beidza uzstāšanos, un tad Rands izņēma no futrāļa Toma flautu.
Pietika tikai paņemt rokās flautu, lai Randu spēji pārņemtu skumjas. Pieskarties instrumenta zeltīti sudrabotajiem rotājumiem bija kā skart Toma piemiņu. Arfu Rands nekad neaiztika, vienīgi šad un tad pārbaudīja, vai tā ir kārtībā un nav cietusi no mitruma. Toms allaž tika teicis, ka arfa nav radīta lauku neveiklajiem pirkstiem, taču, ja saimnieks ļāva viņiem pārlaist nakti savās mājās, Rands pēc vakariņām nospēlēja vienu melodiju uz flautas. Tā bija tāda kā papildu samaksa zemniekam un varbūt arī Toma pieminēšana.
Smieklu gaisotnē, kas jau bija radusies Mata žonglēšanas priekšnesuma laikā, Rands nospēlēja “Trīs meitenes pļavā’’. Grinvela kungs un kundze bez apstājas aplaudēja, mazākie bērni laidās dejā apkārt visai istabai, un pat vismazākais puika, kurš vēl lāgā nestaigāja, ritmiski sita kājiņas. Rands zināja, ka Beltainā balvu neiegūtu, tomēr pēc Toma apmācības nekautrētos piedalīties.
Elze sakrustotām kājām sēdēja kamīna priekšā un, kad Rands pēc pēdējās nots nolaida flautu, pastiepās uz priekšu, un, smagi nopūtusies, viņam uzsmaidīja.
- Tu tik skaisti spēlē! Savu mūžu neesmu dzirdējusi neko tik brīnišķīgu.
Grinvela kundze pēkšņi pārtrauca šūt un, saraukusi pieri, paskatījās uz meitu, bet pēc tam ilgi, vērtējoši pētīja Randu.
Rands jau bija paņēmis ādas futrāli, lai ieliktu tajā flautu, taču, juzdams sievietes skatienu, izlaida to no rokām un gandrīz nometa arī pašu instrumentu. Ja Grinvela kundze domāja, ka viņš triec ar viņas meitu… Izmisis jauneklis atkal piespieda flautu pie lūpām un nospēlēja vēl vienu dziesmu, pēc tam arī trešo un ceturto. Grinvela kundze vēl aizvien viņu vēroja. Rands nospēlēja dziesmas “Vējš, kas šūpo vītolu”, “Mājup no Tarvina aizas”, “Ainoras kundzes gailis” un “Vecais, melnais lācis”. Visu pēc kārtas, kas tik nāca prātā, bet Elzes māte tikmēr nenolaida no viņa ne acu. Viņa klusēja, vēroja un apsvēra.
Kad Grinvela kungs beidzot piecēlās, klusi smiedamies un berzēdams rokas, bija jau vēla stunda.
- Jā, tāda izprieca gadās reti, taču jums jau sen bija jābūt gultā. Jums, ceļiniekiem, ir savs dienas ritums, taču laukos rīts sākas agri. Teikšu jums, puiši, ka krogū esmu maksājis labu naudu par izpriecām, ne labākām par šo. Par sliktākām.
- Manuprāt, viņiem pienākas balva, tēvs, Grinvela kundze teica, pacēlusi no zemes pastarīti, kas jau sen bija aizmidzis pie kamīna. Šķūnis nav piemērots gulēšanai. Šonakt viņi varētu gulēt Elzes istabā, bet viņa pārnakšņos pie manis.
Elze saviebās. Meitene uzmanījās, galvu nepacēla, tomēr Rands visu ievēroja. Jauneklis domāja, ka grimases pamanīja arī viņas māte.
Grinvela kungs pamāja ar galvu.
- Jā, jā, tur būs daudz labāk nekā šķūnī. Ja vien neiebilstat, ka jums par abiem būs tikai viena gulta, ja?
Rands nosarka. Grinvela kundze vēl aizvien skatījās uz viņu.
- Es labprāt vēl paklausītos flautu, saimnieks turpināja. Arī žonglēšanu paskatītos. Man patīk! Ziniet, rīt došu jums vēl kādu darbiņu, bet pēc tam…
- Viņi grib doties ceļā mazā gaismiņā, tēvs, Grinvela kundze pārtrauca vīru. Nākamais ciems ir Ariena, un, ja puiši gribēs izmēģināt laimi iebraucamajā vietā, tad visa diena jāpavada ceļā, lai tiktu galā pirms tumsas.
- Jā, kundze, Rands pamāja, jums taisnība. Paldies jums!
Grinvela kundze viņam uzsmaidīja, cieši sakniebusi lūpas, it kā zinādama, ka Rands pateicas ne tikai par padomu, vakariņām un siltu gultu vien.
Visu nākamo dienu ceļā Mats viņu ķircināja par Elzi. Rands neatlaidīgi centās runāt par kaut ko citu, un pirmais, kas ienāca prātā, bija Grinvelu ieteikums uzstāties iebraucamajā vietā. No rīta, puišiem aizejot, Elze bija uzmetusi lūpu, bet Grinvela kundze asi noskatījās: sak, viss labs, kas labi beidzas. Mats visbeidzot apklusa. Ar viņu ierašanos kaimiņu ciematā sākās jauni notikumi.
Mijkrēslī jaunekļi atrada Arienas vienīgo iebraucamo vietu, un Rands uzsāka sarunu ar tās saimnieku. Vispirms viņš nospēlēja “Prāmi pār upi” (tuklais vīrs to dēvēja par “Mīļoto Sāru”), pēc tam gabaliņu no “Ceļa uz
Danarenu”. Mats mazliet pamētāja bumbiņas. Beigās viņi tika pie siltas gultas un vakariņās ēda ceptus kartupeļus ar karstu liellopa gaļu. Istaba, protams, bija vismazākā, kāda nu bija zem pašas dzegas, pagalma pusē -, un maltīti viņi dabūja flautas spēles un žonglēšanas nakts vidū. Lai nu kā, bet puiši pārnakšņoja zem jumta. Visu dienu gājis, Rands neko vairāk arī nevēlējās. Turklāt pastāvīgie viesi, šķiet, neievēroja, ka Mats uz visiem skatās aizdomīgi. Arī dažs labs no viņiem pašiem raudzījās cits uz citu greizi. Aizdomīgums pret svešiniekiem tolaik nebija nekas neparasts, un iebraucamajās vietās allaž uzradās svešinieki.