Pēc bēgšanas no Baltā tilta Rands beidzot kārtīgi izgulējās, kaut arī viņam bija jādala gulta ar Matu, kurš miegā murmināja. No rīta saimnieks centās pierunāt, lai viņi paliek vēl dienu vai divas, bet, kad tas neizdevās, pasauca zemnieku ar miglainu skatienu, kurš bija iedzēris mazliet par daudz un iepriekšējā vakarā nebija spējis aizbraukt mājās. Pēc stundas viņi jau atradās piecas jūdzes uz austrumiem no ciemata, izstiepušies salmos Ezila Fornija ratu aizmugurē.
Pēc tam puiši galvenokārt pārvietojās braukšus. Ja mazliet paveicās un viņus kāds paņēma savos ratos varbūt pat divi līdz tumsai varēja nokļūt līdz nākamajam ciematam. Ja tur bija vairāk par vienu iebraucamo vietu, saimnieki, dzirdēdami Randa flautas spēli un redzēdami Mata žonglēšanas prasmi, centās cits citu pārsolīt. Protams, jaunekļi ne tuvu nebija menestreli, taču lauku ļaudis jau vismaz gadu nebija redzējuši neko labāku. Divas trīs iebraucamās vietas pilsētā solīja jaukāku istabu ar divām gultām, dāsnāku maltīti ar labāku gaļas gabalu, savu reizi uz atvadām pat kabatas naudu pāris vara monētu. Gandrīz vienmēr no rīta tika piedāvāta vieta ratos vai nu kāds zemnieks vakarā bija aizkavējies un iedzēris par daudz, vai arī kādam tirgotājam puišu priekšnesums bija tā iepaticies, ka viņš neliedza abiem ielēkt savos ratos. Rands jau sāka domāt, ka tā izdosies mierīgi aizbraukt līdz pašai Kēmlīnai. Un tad viņi ieradās Četros karaļos.
Četri karaļi Enā
Šis ciemats bija lielāks par vairumu citu, tomēr pārāk noplucis, lai attaisnotu savu nosaukumu. Kā allaž, ciemata centru šķērsoja Kēmlīnas ceļš, taču no dienvidiem šurp veda ari lielceļš ar dzīvu satiksmi. Vairums ciematu vietējiem zemniekiem kalpoja kā tirgus un satikšanās vieta, bet šeit viņus tikpat kā nemanīja. Četru karaļu dzīvību vilka tirgotāju pajūgu rindas, kas apstājās pa ceļam uz Kēmlīnu un Miglas kalnu ogļraču pilsētām aiz Bērlonas, kā arī uz ciematiem starp tiem. Dienvidu lielceļš savienoja Lugardas tirdzniecības centru ar raktuvēm rietumos, turklāt tirgotāji tā varēja ātrāk nokļūt Kēmlīnā. Apkaimē nebija daudz zemnieku sētu tik tikko pietika, lai laucinieki pabarotu gan sevi, gan pilsētu. Četros karaļos galvenais bija tirgotāji un viņu pajūgi, cilvēki, kas viņus atveda, un strādnieki, kas pārkrāva preces.
Šur un tur vīdēja noplicināti laukumi, zeme un putekļi, uz kuriem cits pie cita, riteni pie riteņa stāvēja pajūgi bez cilvēkiem; ja nu vienīgi šeit slaistījās daži garlaikoti sargi. Gar ielām rindojās staļļi un zirgu stāvvietas, daudzu jo daudzu riteņu izdangātas, un pietiekami plašas, lai gar tām varētu pabraukt pajūgi. Zāliena kā citos ciematos šeit nebija, tāpēc bērni rotaļājās ceļa grambās, vairoties no pajūgiem un klausoties braucēju lamās. Visām ciemata sievietēm galvas nosedza lakati, un viņas pārvietojās steidzīgi, skatienu nodūrušas. Dažkārt kāds no ratiem viņām uzsauca tādu piezīmi, ka Randam bija jānosarkst, un savu reizi satrūkās pat Mats. Nekur neredzēja sievietes tenkojam ar kaimiņieni pār žogu. Cita pie citas spiedās noplukušas koka mājeles, ko šķīra vien šauras šķērsieliņas. Dažas no tām bija nobalsinātas (ja kāds bija vīžojis noklāt laikazoba saēstos
Trīsdesmit otra nodaļa
dēļus), tomēr visumā nami bija nolaisti, redzams jau gadiem neatjaunoti. Smagie logu slēģi nebija virināti tik sen, ka eņģes bija caurcaurēm izrūsējušas. Visapkārt skanēja trokšņi: kalēji klaudzināja, ratinieki kliedza, no krogiem plūda aizsmakuši smiekli.
Rands vingri nolēca no tirgotāju ratu aizmugures. Viņi jau bija blakus spilgti izkrāsotam viesu namam, kas ar zaļajām un dzeltenajām krāsām izcēlās pelēko ēku vidū un jau pa gabalu piesaistīja uzmanību. Pajūgu rinda devās tālāk. Neviens braucējs, šķiet, pat neievēroja, ka Rands un Mats izlēca no ratiem. Jau metās tumšs, un visi gaidīt gaidīja, kad varēs izjūgt zirgus un nokļūt viesnīcā. Rands paklupa uz ceļa grambas, bet pēc tam ātri šāvās malā, lai izvairītos no smagiem preču ratiem, kas grabēdami brauca pretī. Kad rati bija blakus Randam, braucējs viņu nolamāja. Kāda ciematniece apmeta ap viņu līkumu un tad aizsteidzās tālāk, nepievērsdama puišiem ne vismazāko uzmanību.
- Es neko nezinu par šo vietu, Rands iesāka.
Jauneklis citu trokšņu vidū saklausīja tādu kā mūziku, tomēr viņš nespēja noteikt, no kurienes tā plūst. Varbūt no kroga, bet ej nu sazini.
- Man te nepatīk. Varbūt šoreiz ceļu turpināsim? Viņš pabeidza sakāmo.
Mats paglūnēja uz ceļabiedru un pacēla acis pret debesīm. Augšā biezēja tumši mākoņi.
- Un nakšņosim zem žoga? Vai to tu gribi? Es jau atkal esmu pieradis pie gultas. Piešķiebis galvu, Mats saausījās un tad norūca. Varbūt kādā no šiem viesu namiem nav muzikantu. Lai nu kā, žonglētāju tur noteikti nav.
Uzmetis pār pleciem loku un iedams uz spilgti dzeltenajām durvīm, Mats piemiegtām acīm pētīja apkārtni. Rands šaubīdamies viņam sekoja.
Muzikanti tur bija, viņu cītaru un bungu skaņas gandrīz noslīka aizsmakušos smieklos un dzērāju kliedzienos. Rands nemaz necentās meklēt saimnieku. Arī nākamajās divās vietās bija muzikanti un valdīja tikpat apdullinošs trokšņu sajaukums. Pie galdiem sēdēja un riņķī steberēja vienkārši ģērbušies vīri, cenzdamies apglāstīt apkalpotājas, kuras vairījās, stingi, samocīti smaidīdamas. Sienas troksnī drebēja, visapkārt peldēja skābena smaka smirdēja pēc veca vīna un nemazgātas miesas. No tirgotājiem zīdā, samtā un mežģīnēs šeit nebija ne vēsts; viņu ausis un degunus sargāja privātas ēdamistabas augšstāvā. Rands un Mats tikai
pabāza iekšā galvu un laidās prom. Rands jau sāka domāt, ka patiešām jādodas tālāk.
Ceturtajā vietā ar nosaukumu “Dejojošais ormanis” valdīja klusums.
Šī viesnīca bija tikpat bezgaumīga kā citas: dzeltenas sienas ar spilgti sarkanām un žultaini zaļām apmalēm, tikai krāsa šeit plaisāja un lobījās. Rands un Mats devās iekšā.
Viesistabā pie galdiem sēdēja vien pusducis viru, salīkuši pār kausiem, katrs vientulīgi iegrimis savās drūmajās domās. Šī vieta nepārprotami nebija plaukstoša, tomēr reiz tā bija redzējusi arī labākus laikus.
Visapkārt rosījās tieši tikpat daudz apkalpotāju, cik bija viesu. Darba netrūka grīdu klāja netīrumu kārta, griestos pie stūriem karājās zirnekļa tīmekļi taču gandrīz neviena nedarīja neko patiešām vajadzīgu, tikai pārvietojās, lai būtu skaidrs, ka uz vietas viņas nestāv.
Randu un Matu ienākot drūmi uzlūkoja kaulains vīrs ar matu šķipsnām līdz pleciem. Virs Četriem karaļiem lēni noducināja pirmais pērkona dārds.
- Ko jūs vēlaties?
Vīrs slaucīja rokas gar netīru priekšautu, kas karājās viņam līdz potītēm. Rands domāja, kas ir netīrāks rokas vai priekšauts. Un tik kaulains viesnīcnieks vēl nebija redzēts.
- Nu? Runājiet, pērciet dzeramo vai ejiet laukā! Es jums izskatos pēc kumēdiņu rādītāja?
Rands sarkstot sāka skaitīt iepriekšējās viesnīcās noslīpēto pantiņu: