- Es spēlēju flautu, bet mans draugs ir žonglieris. Tik labus māksliniekus nebūsiet redzējuši visa gada garumā. Par labu istabu un kārtīgu maltīti jūsu viesistaba būs stāvgrūdām pilna ar viesiem.
Jauneklis atcerējās iepriekšējās krogu zāles un visskaidrāk viru, kurš pēdējā no tām tieši viņa priekšā izvēmās. Bija jālaipo, lai nenotraipītu zābakus. Rands sastomījās, tomēr saņēmās un turpināja:
- Mēs piepildīsim jūsu iebraucamo vietu ar viesiem, kuru pirktie ēdieni un dzērieni divdesmit reižu pārsniegs sīkās izmaksas par mums. Kāpēc gan…
- Man ir vīrs, kurš spēlē vijoli, saimnieks pikti atteica.
- Jā, Sami Heik, jums ir pļēgurs, izmeta viena no viesu apkalpotājām, iedama garām ar paplāti un diviem kausiem. Uz brīdi apstājusies, sieviete Randam un Matam veltīja mīlīgu smaidu. Viņa acis rāda tik
slikti, ka šis parasti nespēj atrast kroga zāli, viņa skaļi nočukstēja. Nav redzēts jau divas dienas.
Nenovērsis skatienu no Randa un Mata, Heiks ar delnas virspusi nevērīgi iegāza sievietei pa seju. Kaut ko pārsteigti nomurminājusi, viņa smagi apsēdās uz nemazgātās grīdas. Krītot viens kauss saplīsa, un pa netīro grīdu aiztecēja vīna straumītes.
- Tev būs jāsamaksā gan par vīnu, gan saplīsušo kausu. Atnes citus dzērienus! Un pasteidzies. Ļaudis nemaksā, lai gaidītu, kamēr tu slaisties apkārt!
Saimnieka balss tonis bija tikpat nevērīgs kā sitiens. Visi klātesošie cieši raudzījās savā vīnā, un arī pārējās apkalpotājas novērsa skatienus.
Paberzējusi vaigu, tuklā sieviete asinskāri paglūnēja uz Heiku, tomēr uzlika uz paplātes tukšo kausu un lauskas un, vairs neteikusi ne vārda, aizgāja.
Heiks domīgi valstīja mēli pa muti, pētīdams Randu un Matu. Viņa skatiens brīdi pakavējās pie gārņa zīmes uz Randa zobena.
- Klausieties, saimnieks beidzot teica, varu piešķirt jums pāris salmu maisu tukšā noliktavā pagalma pusē. Istabas ir pārāk dārgas, lai ar tām tā vienkārši svaidītos. Paēdīsiet, kad visi būs aizgājuši. Kaut kas jau noteikti paliks.
Rands vēlējās, kaut Četros karaļos būtu vēl kāds viesu nams, kurā viņi varētu meklēt laimi. Pēc bēgšanas no Baltā tilta jauneklis visur bija jutis tikai vēsumu, vienaldzību un neslēptu naidīgumu, tomēr tik neomulīgi kā pie šī vīra un šajā ciematā viņš vēl nebija juties. Rands centās sev iestāstīt, ka tas tikai netīrības, nekārtības un trokšņu dēļ, taču ļaunā nojauta neatkāpās. Mats vēroja Heiku, it kā juzdams aizdomas par slazdiem, tomēr nekas neliecināja, ka puisis gribētu atteikties no “Dejojošā ormaņa” par labu nakšņošanai zem žoga. Logu rūtis trīcināja pērkons. Rands nopūtās.
- Salmu maisi derēs, ja vien būs tīri un netrūks tīru segu. Taču ēdīsim divas stundas pēc tam, kad būs iestājusies pilnīga tumsa, ne vēlāk, un to labāko, kas jums ir. Tā, lūk! Bet tagad jums parādīsim, ko protam.
Rands pasniedzās pēc flautas futrāļa, bet Heiks papurināja galvu.
- Nevajag! Manus viesus apmierinās jebkura mūzikai kaut cik līdzīga čīgāšana. Heika skatiens atkal apstājās pie zobena, un vīra lūpas izliecās sājā smaidā. Ēdiet, kad gribat, bet, ja še nesanāks pūlis, paliksiet uz ielas.
Heiks pamāja pār plecu diviem tipiem ar skarbiem ģīmjiem, viņi sēdēja pie sienas un nedzēra. Viru rokas bija tikpat resnas, cik kājas. Redzēdami Heika mājienu, abi truli, neizteiksmīgi pablenza uz Randu un Matu.
Rands uzlika roku uz zobena spala, cerēdams, ka sejas vaibsti nenodos kuņģa raustīšanos.
- Ja saņemsim to, ko apsolījāt, viss būs kārtībā, viņš mierīgi atbildēja.
Heiks samirkšķināja acis, šķiet, bridi pats juzdamies neveikli. Pēc tam viņš aši pamāja.
- Kā es teicu, vai ne? Labi, sāksim! Ar stāvēšanu vien tautu nepievilināsiet.
Viņš devās prom, viebdamies un kliegdams uz apkalpotājām, it kā pie galdiem sēdētu piecdesmit viesu, par kuriem viņas neliekas ne zinis.
Istabas otrā galā pie sētas durvīm bija neliels paaugstinājums. Rands uzcēla uz tā solu, bet aiz tā novietoja savu apmetni, sarullēto segu, Toma saini, un visam virsū uzlika zobenu.
Laikam jau nebija prātīgi tik atklāti nēsāt ieroci. Zobeni nebija nekas neparasts, taču gārnis piesaistīja uzmanību, un viens otrs par to brīnījās. Ne jau visi, tomēr, redzot interesi, Randam kļuva neomulīgi. Viņš varbūt atstāja nepārprotamas pēdas ja Izdzisušajiem tādas vispār bija vajadzīgas. Šķiet, ka nebija vis. Lai nu kā, viņš neatteiksies no zobena nēsāšanas. Viņam to bija iedevis Tams. Viņa tēvs. Kamēr vien zobens bija pie sāniem, starp viņu un Tamu bija saikne, pavediens, kas Randam vēl aizvien deva tiesības saukt Tamu par tēvu. Nu jau ir par vēlu, jauneklis nodomāja, pats nezinādams, kam ir par vēlu, tomēr šaubu nebija. Par vēlu.
Atskanot “Ziemeļu gaiļa” pirmajām taktīm, pusducis viesu atrāva skatienu no vīna. Pat abi milzeņi viegli pastiepās uz priekšu. Kad dziesma izskanēja, visi aplaudēja, ieskaitot abus skarbos rokaspuišus, un vēlreiz aplaudēja pēc Mata priekšnesuma, kad viņa rokās līdzīgi krāsainam lietum bija zibējušas bumbiņas. Debesīs aiz loga atkal ducināja. Līt vēl nelija, taču spiediens bija gluži vai taustāms; jo ilgāk lietus kavēsies, jo smagāk pēc tam gāzīs.
Jaunumi gāja no mutes mutē, un, kad laukā metās tumšs, krogs bija stāvgrūdām pilns viesu, kuri smējās un sarunājās tik skaļi, ka Rands tik tikko spēja sadzirdēt, ko pats spēlē. Trokšņus zālē pārspēja vien pērkona
dārdi. Logos plaiksnīja zibens, un īsajos klusuma mirkļos Rands dzirdēja, kā pa jumtu bungo lietus. Nupat ienākušie atstāja uz grīdas slapjas pēdas.
Līdzko Rands beidza spēlēt, troksni pāršķēla balsis, izkliedzot dziesmu nosaukumus. Daudzi no tiem šķita sveši, lai gan pietika tikai kādam nodungot fragmentu, un Rands bieži dziesmu atpazina. Ta bija gadījies arī citviet. “Jautrais Džims” šeit bija “Reas sviediens”, bet iepriekšējā vietā “Saules krāsas”. Dažas dziesmas visur sauca vienādi, bet citām jau desmit jūdžu tālāk bija atšķirīgs nosaukums; un Rands apguva arī jaunas melodijas. Piemēram, “Piedzēries pauninieks”, ko citur sauca par “Meistarotāju virtuvē”, “Divi karaļi jāj medībās” šeit bija “Divi auļojoši zirgi”, un vēl dažām dziesmām bija citi nosaukumi. Rands spēlēja tās, kuras zināja, taču vīri, sizdami pa galdiem, pieprasīja vēl un vēl.
Daži gribēja, lai Mats atkal žonglē. Izcēlās pat kautiņi starp tiem, kas gribēja mūziku, un tiem, kas vēlējās žonglēšanu. Vienubrīd iezibējās nazis un atskanēja sievietes kliedziens. No galda atliecās vīrietis, kuram pār seju plūda asinis; spēkavīri Džaks un Stroms zibenīgi pieskrēja klāt un aukstasinīgi izmeta visus kautiņa dalībniekus uz ielas ar galvu pa priekšu, citu uz cita. Tā viņi šeit uzturēja kārtību. Runāšana un smiekli nepārtrūka, it kā nekas nebūtu noticis. Neviens pat nepaskatījās apkārt, ja nu vienīgi kāds, kuru ārā sviedēji pa ceļam uz durvīm pagrūda.
Viesi palaida rokas arī tad, ja kāda apkalpotāja atļāvās būt nepiesardzīga. Ne vienu reizi vien Džakam un Stromam bija viņas jāizpestī, lai gan tādās reizēs abi nesteidzās. Heiks taču mūždien kliedza un purināja kādu no apkalpotājām, uzskatīdams, ka vienmēr vainīgas ir viņas, un sievietes ar asarām acīs stostīdamās atvainojās, atzīdamas, ka saimniekam nudien ir taisnība. Pietika Heikam saviebties, un viesu apkalpotājas salēcās, pat ja viņš skatījās uz citu pusi. Rands nespēja saprast, kāpēc sievietes to pacieš.
Skatoties uz Randu un Matu, Heiks smaidīja. Pēc laiciņa Rands aptvēra, ka smaids nebūt nav veltīts viņiem. Heika lūpas izliecās, kad viņa skatiens aizslīdēja līdz zobenam ar gārņa zīmi. Vienubrīd, kad Rands pie sola nolika flautu ar zeltaini sudraboto arabesku, arī tai tika Heika smaids.