Viņiem uz paaugstinājuma atkal mainoties vietām, Rands pieliecās, lai iečukstētu draugam ausī. Pat tik tuvu bija jārunā skaļi, taču tādā troksnī diez vai kāds cits dzirdēja.
- Heiks nodomājis mūs aplaupīt.
Mats pamāja, it kā jau būtu gaidījis to dzirdēt.
- Šonakt mums pamatīgi jāaizbultē durvis.
- Jāaizbultē durvis? Džaks un Stroms ar dūrēm izgāzīs jebkuras durvis. Laižamies prom!
- Pagaidi, vismaz paēdīsim! Esmu izsalcis. Te viņi mums neko nevar nodarīt, Mats atbildēja.
Pārpildītajā viesistabā nepacietīgas balsis skaļi pieprasīja turpināt priekšnesumus. Heiks dusmīgi glūnēja uz puišu pusi.
- Vai tiešām tu šonakt gribi gulēt zem krūma?
Visus trokšņus pārspēja neparasti spēcīgs pērkona dārds, un zibens mestā gaisma brīdi bija spilgtāka par lampām.
- Es gribu tikai vienu: tikt projām ar veselu ādu, Rands sacīja, taču Mats jau slāja uz sola galu atpūsties.
Jauneklis nopūties sāka spēlēt “Ceļu uz Danarenu”. Šķita, ka šī dziesma iekarojusi daudzu sirdis: viņš jau bija nospēlējis to četras reizes, bet vīri kliegdami pieprasīja vēl un vēl.
Vistrakākais ja tā labi padomā, Matam bija taisnība. Arī Randam gribējās ēst. Un šķita, ka Heiks nevar viņiem neko izdarīt, kamēr krogs ir viesu pilns; turklāt ļaudis nāca un nāca. Viena aizejoša vai Džaka un Stroma izsviesta viesa vietā no ielas ieradās divi. Vīri kliegdami pieprasīja žonglēt vai arī kādu īpašu melodiju, tomēr vairumam galvenais bija iedzert un palakstoties ap viesu apkalpotājām. Taču viens vīrs izcēlās citu vidū.
“Dejojošā ormaņa” burzmā viņš bija kā baltais zvirbulis. Tirgotāji acīmredzot varēja iztikt bez šīs noplukušās iebrauktuves, jo, kā Rands noprata, te nebija pat privāto ēdamistabu. Vīri bija vienkārši ģērbušies, ar saulē iedegušām, vēju aprautām sejām. Bet šis kungs bija smalks, apaļīgs, mīkstām rokām, ģērbies samta žaketē, virs kuras bija uzmests tumšzaļš samta apmetnis ar zilu zīda oderi. Bija redzams, ka apģērbs ir pasūtīts pie dārga skrodera. Kājās viņam nebija zābaki, bet vieglas samta kurpes tādi apavi nederēja Četru karaļu grambainajām ielām, vispār nederēja iešanai pa ielām.
Viņš ieradās, kad laukā jau melnoja tumsa, un, nopurinājis no apmetņa lietus lāses un pametis skatienu visapkārt, savieba lūpas nepatikā. Kārtīgi nopētījis viesistabu, svešais jau pagriezās, lai dotos prom, bet tad piepeši satrūkās (Rands nesaprata, kāpēc) un apsēdās pie galdiņa, kuru nupat bija atbrīvojuši Džaks un Stroms. Pie vīrieša pienāca apkalpotāja;
viņa pēc brīža atnesa vīna kausu. Atnācējs to pastūma malā un pēc tam kausam vairs nepieskārās. Abas reizes izskatījās, ka meitene cenšas ātrāk aiziet, lai gan svešais nedz palaida rokas, nedz pat paskatījās uz viņu. Kaut kas šajā vīrieti viesa neomulību, un to sajuta arī citi, kas tuvojās viņa galdiņam. Svešinieks izskatījās rāms un mierīgs, taču pietika tikai kādam raupjrocim ratiniekam sadomāt apsēsties pie šī galdiņa, kad viens skatiens viņam lika meklēt citu vietu. Svešais sēdēja tā, it kā telpā nebūtu neviena cita, tikai viņš, Rands un Mats. Atspiedies ar elkoņiem uz galda, salicis kopā plaukstas uz katra pirksta mirdzēja pa gredzenam -, viņš vēroja jaunekļus. Vēroja, apmierināti smaidīdams, ka ir viņus atradis.
Kad puiši mainījās vietām, Rands kaut ko pačukstēja Matam. Draugs pamāja ar galvu.
- Arī es ievēroju, Mats nomurmināja. Kas viņš tāds ir? Šķiet kaut kur redzēts.
Arī Randam kādā prāta stūrītī kņudēja tāda pati doma, taču viņš nespēja atcerēties. Bet viens gan bija skaidrs: šo seju viņš redzēja pirmo reizi.
Kad pēc Randa aprēķiniem uzstājoties bija aizritējušas divas stundas, jauneklis ielika flautu futrālī, un viņi savāca savas mantas. Puišiem nokāpjot no zemā paaugstinājuma, parādījās Heiks, rupji lauzdams sev ceļu drūzmā. Viņa šaurā seja bija saviebta dusmās.
- Laiks paēst, Rands žigli sacīja, un mēs negribam, lai nozog mūsu mantas. Vai pateiksiet pavāram?
Heiks vilcinājās, vēl aizvien vārīdamies dusmās, neveiksmīgi cenzdamies atraut skatienu no Randa rokām. Jauneklis nevērīgi pārcilāja saiņus, lai varētu uzlikt uz zobena spala roku.
- Varat mēģināt izmest mūs uz ielas. Rands negribot uzsvēra katru vārdu un vēl piebilda: Priekšā ir gara nakts, un mēs varam turpināt. Taču, ja gribam labi uzstāties un panākt, lai šis pūlis turpina izdot naudu, mums jāuzkrāj spēki. Kā jūs domājat: cik ilgi krogs būs pilns, ja mēs no bada nogāzīsimies zemē?
Heika skatiens slīdēja pār viesiem pilno telpu; tie lika viņam kabatās naudu. Pagriezies vīrietis pabāza galvu virtuves durvīs.
- Pabaro viņus! Heiks uzkliedza.
Atkal pievērsies Randam un Matam, viņš nošņāca:
- Ne jau visu nakti. Es taču teicu: kad aizies pēdējais viesis.
Daži viesi jau atkal skaļi pieprasīja muzikantu un žonglieri, un Heiks pagriezās, lai viņus nomierinātu. Satraukto viru vidū bija ari svešinieks samta apmetni. Rands pamāja Matam, lai draugs seko.
Virtuvi no pārējā viesu nama nošķīra biezas durvis, un, izņemot mirkli, kad tās atvērās, lai ienāktu vai izietu apkalpotāja, lietus bungošana pa jumtu šeit bija skaļāka par viesistabas trokšņiem. Virtuve bija plaša telpa, karsta un tvaiku no krāsnīm un plītīm pilna. Tajā atradās milzīgs galds ar pusgataviem pārtikas produktiem un jau pasniedzamiem ēdieniem. Pie sētas durvīm uz sola pulciņā sēdēja vairākas apkalpotājas, berzēdamas pēdas un visas reizē tērgādamas ar resnu virēju, kura ik pa brīdim iesaistījās sarunā, ar pavārnīcas vēzieniem piešķirdama svaru saviem vārdiem. Kad Rands un Mats ienāca virtuvē, visas paskatījās, taču puišu klātbūtne nekavēja turpināt nedz runāšanu, nedz pēdu berzēšanu.
- Pie pirmās izdevības jālaižas prom, Rands klusi teica, bet Mats papurināja galvu, ar skatienu iezīdies divos šķīvjos, kuros virēja lika vērša gaļu, kartupeļus un zirņus. Lāgā uz viņiem nepaskatījusies, tuklā sieviete turpināja runāt. Ar elkoni izbrīvējusi vietu uz galda, viņa nolika šķīvjus un tiem blakus dakšiņas.
- Paēdīsim, un tad vēl pietiks laika. Apsēdies uz sola, Mats sāka darboties ar dakšiņu kā ar liekšķeri.
Rands nopūtās, tomēr apsēdās draugam blakus. Kopš vakar vakara viņš bija apēdis tikai maizes doniņu. Kuņģis bija tukšs kā ubaga maks, un ēdienu smaržas virtuvē īpaši nelīdzēja. Viņš ēda pilnu muti, taču nebija notiesājis ne pusi, kad virēja otrreiz piepildīja Mata šķīvi.
Rands nebija domājis noklausīties sieviešu sarunu, taču daži vārdi viņu aizsniedza gan.
- Manuprāt, traks!
- Traks vai ne, bet es tā dzirdēju. Esot apstaigājis pusi no pilsētas viesu namiem un beigās atnācis uz šejieni. Vienkārši gājis iekšā, paskatījies visapkārt un, ne vārda nesakot, aizgājis. Pat no Karaliskā viesu nama! It kā laukā nemaz nelītu.
- Varbūt izdomāja, ka pie mums visērtāk.
Sekoja smieklu vētra.
- Dzirdēju, ka viņš Četros karaļos ieradies līdz ar tumsu un zirgi elsuši tā, it kā visu ceļu būtu dzīti.
- Nez no kurienes šis tā jāja, ka nepaguva tikt galā pirms tumsas? Tikai muļķis vai trakais dodas ceļā tā uz dullo.
- Nu, varbūt muļķis, bet bagāts noteikti. Dzirdēju, šim ir pat atsevišķa kariete kalpiem un bagāžai. Te ož pēc naudas, iegaumējiet manus vārdus! Vai redzējāt, kāds viņam apmetnis? Es ari tādu gribētu.
- Tādi resnīši nav manā gaumē, tomēr allaž saku: vīrietis nevar būt par resnu, ja viņam ir gana daudz zelta.