Visas locīdamās ķiķināja, bet virēja atgāza galvu un ierēcās smieklos.
Rands nolika dakšiņu šķīvī. Jauneklim ienāca prātā kas nelāgs.
- Tūlīt atgriezīšos, viņš sacīja.
Mats tik tikko pamāja ar galvu, stūķēdams mutē kartupeļa gabalu.
Rands piecēlās, paņēma apmetni, tāpat arī jostu ar zobenu, ko aplika ap vidu, un devās uz durvīm. Neviens viņam nepievērsa uzmanību.
Lietus gāza kā ar spaiņiem. Uzmetis plecos apmetni, Rands uzlika galvā kapuci, cieši savilka kopā apmetņa malas un ātri devās pāri pagalmam. Ūdens siena slēpa visu, vien brīžiem uzplaiksnīja zibens, tomēr Rands atrada meklēto. Zirgi bija ievesti stallī, taču laukā slapji spīdēja divas melni lakotas karietes. Nodārdēja pērkons, un debesis virs “Dejojošā ormaņa” pāršķēla zibens šautra. īsajā gaismas uzliesmojumā Rands paguva izlasīt uz karietes durvīm zelta burtiem rakstītus vārdus: Hovals Gods.
Nelikdamies ne zinis par lietus neganto sišanos sejā, Rands skatījās uz vārdu, ko jau slēpa tumsa. Viņš atcerējās, kad pēdējo reizi bija redzējis melnas, lakotas karietes ar īpašnieku vārdiem uz durvīm, tāpat arī smalkus, pārbarotus vīrus samta apmetņos ar zīda oderi un samta kurpēs. Baltajā tiltā. Baltā tilta tirgotājam bija pilntiesīgs iegansts iegriezties šeit pa ceļam uz Kēmlinu. Iegansts, kas liek pārbaudīt pusi viesu namu un beigās izvēlēties to, kurā esmu es? Iegansts, kas liek skatīties uz mani tā, it kā viņš būtu atradis meklēto?
Rands nodrebēja un pēkšņi sajuta, ka viņam pār muguru straumītē tek lietus. Apmetnis gan bija no blīva auduma, tomēr tas nebija paredzēts stāvēšanai tādā lietusgāzē. Rands steidzās atpakaļ uz viesu namu, lāčodams pāri arvien dziļākajām peļķēm. Pie durvīm viņam ceļu aizšķērsoja Džaks.
- Nu, nu, nu! Viens tādā tumsā. Tumsa ir bīstama, puis.
Lietus līmēja Randa matus lejup pār pieri. Staļļa pagalmā neviena cita nebija, tikai viņi divi. Vai Heiks būtu tā iekārojis zobenu un flautu, ka viņu neatturēs pat ļaužu pilna viesistaba?
Ar vienu roku Rands slaucīja no acīm ūdeni, bet otru uzlika uz zobena. Kaut arī maksts āda bija slīdīgi mikla, viņa pirksti to stingri satvēra.
- Vai Heiks ir nospriedis, ka visiem tiem vīriem pietiks ar viņa alu vien un tie nemeklēs izklaidi citviet? Nu, ja tā ir, tad mēs paēdīsim par tik, cik esam nopelnījuši, un tad dosimies ceļā.
Milzis, stāvēdams uz sliekšņa sausumā, paskatījās lietū un nosprauslājās.
- Tādā laikā? Viņa skatiens aizslīdēja līdz Randa rokai uz zobena.
- Vai zini, mēs ar Stromu saderējām. Viņš domā, ka tu to nozagi savai sirmajai vecmāmuļai. Bet es saku tava vecmāmuļa trenks tevi apkārt cūku aplokam un beigās pakārs uz auklas. Džakam bija līki, dzelteni zobi, un smaidot viņš izskatījās pat ļaunāks. Priekšā vēl gara nakts, puis.
Rands spraucās vīram garām, un Džaks, riebīgi smīnēdams, jaunekli palaida.
Iekšā Rands norāva apmetni un nosvieda to uz sola pie galda, no kura tikai pirms dažām minūtēm bija aizgājis. Mats jau bija pieveicis otro šķīvi un tiesāja trešo nu jau daudz lēnāk, tomēr dedzīgi, it kā būtu nolēmis apēst visu līdz pēdējam kumosam, lai tur lūst vai plīst. Džaks ieņēma vietu pie durvīm uz staļļa pagalmu un, atspiedies pret sienu, viņus vēroja. Šķita, ka pat virējai nav ne mazākās vēlmes runāt ar viņu.
- Viņš ir no Baltā tilta, Rands klusi teica.
Nebija nekādas vajadzības paskaidrot, kas ir “viņš”. Mats aši pagrieza galvu uz Randa pusi, un vērša gaļas gabals uz dakšiņas sastinga pusceļā līdz mutei. Zinādams, ka Džaks vēro, Rands pastumdīja ēdamo savā šķīvī. Viņš nespēja norīt ne kumosa, lai gan bija izsalcis kā vilks. Jauneklis centās izrādīt interesi par zirņiem, vienlaikus stāstot Matam par karietēm un sieviešu sarunu ja nu Mats to būtu palaidis gar ausīm.
Laikam jau draugs patiešām neko nebija dzirdējis. Pārsteigti mirkšķinādams acis, viņš caur zobiem nosvilpās, tad saviebies paskatījās uz gaļu dakšiņas galā, kaut ko norūca un iemeta dakšiņu šķīvī. Randam būtu gribējies, kaut Mats vismaz būtu papūlējies uzvesties piesardzīgāk.
- Vajā mūs, izēdis muti, Mats teica. Viņa pierē iegūla vēl dziļākas rievas. Melndraugs?
- Varbūt. Es nezinu. Rands uzmeta skatienu Džakam, kurš izteiksmīgi staipījās, cilādams kalēja cienīgos plecus. Kā tev šķiet, vai tiksim viņam garām?
- Diez vai. Viņš sacels tādu jezgu, ka atskries Heiks un tas otrs. Tā jau zināju, ka mums nevajag te apmesties!
Rands aizdomājies nepaguva neko pateikt, jo pa viesistabas durvīm iegāzās Heiks. Aiz viņa pleca kā milzis pacēlās Stroms. Džaks aizstājās sētas durvju priekšā.
- Vai grasāties ēst visu nakti? Heiks norēja. Nebaroju jūs tāpēc, lai jūs te slaistītos!
Rands paskatījās uz draugu. Vēlāk, Mats tikai pakustināja lūpas, un Heika, Stroma un Džaka modro acu uzraudzībā abi paņēma savas mantas.
Līdzko puiši parādījās viesistabā, vīri kliedza pēc žongliera, un klaigu vidū kā no pārpilnības raga bira melodiju nosaukumi. Kungs samta svārkos, Hovals Gods, vēl aizvien izlikās neredzam nevienu visapkārt, tomēr viņš sēdēja uz krēsla malas. Ieraudzījis puišus, Gods atlaidās pret atzveltni, un viņa lūpās atgriezās apmierinātais smaids.
Uzkāpis uz paaugstinājuma pirmais, Rands uzsāka dziesmu “Smeļot ūdeni no akas”, pievērsdams spēlei tikai daļu uzmanības. Neviens, šķiet, nemanīja dažas greizas notis. Puisis gudroja, kā lai tiek projām, vienlaikus mēģinādams neskatīties uz Godu. Ja vīrs samta apmetnī viņus medīja, nebija nekādas vajadzības izrādīt, ka viņi to zina. Bet, kas attiecas uz tikšanu prom…
Tikai tagad Randam ienāca prātā, ka viesu nams var būt labs slazds. Heikam, Džakam un Stromam pat nevajadzēja viņus uzmanīt, jo pūlis uzreiz reaģētu, ja Rands vai Mats pazustu no paaugstinājuma. Kamēr viesistaba bija ļaužu pilna, Heiks nevarēja viņiem uzsūtīt Džaku un Stromu, taču arī viņi paši tādā drūzmā nevarēja tikt prom, Heika nemanīti. Arī Gods redzēja katru viņu kustību. Tas bija tik uzjautrinoši, ka Rands smietos, ja tikai viņam no bailēm nemestos slikti. Atlika vienīgi turēt vaļā acis un ausis un gaidīt izdevību.
Kad viņi ar Matu mainījās vietām, Rands domās ievaidējās. Draugs glūnēja uz Heiku, Stromu un Džaku, nelikdamies ne zinis, ka viņi varētu to ievērot un brīnīties, kāpēc gan viņš tā dara. Brīžos, kad Mats nedarbojās ar bumbiņām, viņš turēja roku zem apmetņa. Rands draugam uzšņāca,
bet Mats to neņēma galvā. Ieraudzījis rubīnu, Heiks varbūt nemaz negaidīs brīdi, kad viņi paliks vieni. Un, ja rubīnu ieraudzīs viesi, varbūt puse no tiem būs uz vienu roku ar Heiku.
Un visļaunākais Mats glūnēja uz Baltā tilta tirgotāju (Melndraugu?) divkārt ciešāk nekā uz citiem, un Gods to ievēroja. To jau neredzētu tikai aklais! Taču tas nemazināja resnuļa pašpārliecību. Smaidīdams vēl platāk, viņš pamāja Matam kā senam paziņam, bet, uzmetis skatienu Randam, vaicājoši pacēla uzacis. Rands negribēja zināt, kas tas ir par jautājumu. Jauneklis centās neskatīties uz Godu, lai gan zināja, ka jau ir par vēlu. Par vēlu. Atkal ir par vēlu.
Šķiet, tikai viens vīru samta apmetnī izsita no līdzsvara. Randa zobens. Rands to bija atstājis pie jostas. Divi trīs vīri piesteberēja pie puiša un jautāja, vai patiešām viņš domā, ka spēlē tik slikti, lai bez aizsardzības neiztiktu, taču neviens no viņiem neievēroja gārņa zīmi. Bet Gods ievēroja. Sažņaudzis bālās plaukstas dūrēs, viņš saviebies ilgi pētīja zobenu, līdz beigās atsāka smaidīt, taču ne tik pašpārliecināti kā pirmīt.