Vismaz tik daudz labuma, Rands nodomāja. Ja viņš domā, ka man varētu būt saistība ar gārņa zīmi, varbūt liks mūs mierā. Tad būs bēda tikai par Heiku un viņa rokaspuišiem.
Taču liels mierinājums tas nebija, un, lai tur kā, Gods turpināja viņus vērot. Un smaidīt.
Randam šķita, ka šī nakts nekad nebeigsies. Visi skatījās uz viņiem: Heiks, Džaks un Stroms kā plēsoņas uz purvā iestigušām aitām, bet Gods nogaidoši, pat vēl ļaunāk par plēsoņu. Puisis jau sāka domāt, ka ikkatram klātesošajam ir savs slepens nolūks. Galva reiba no skābenajiem vīna izgarojumiem, smirdošās netīrības, sasvīdušajiem ķermeņiem. Nepārtrauktajā murdoņā Randa acis beigu beigās aizmiglojās un flautas spēle grieza ausīs. Šķita, ka pērkons dārd viņa smadzenēs. Smags kā dzelzs nogurums spieda Randu pie zemes.
Atcerējušies, ka jāceļas reizē ar sauli, viesi sāka negribīgi doties prom tumsā. Zemnieks bija pats sev kungs, bet tirgotāji bija bēdīgi slaveni ar savu neiecietību pret paģirām, izmaksājot vedējiem algu. Pēc pusnakts viesistaba kļuva arvien tukšāka; pat tie, kam istabas bija augšstāvā, steberēja prom, lai ātrāk tiktu gultā.
Visbeidzot bija palicis tikai Gods. Kad Rands žāvādamies pastiepa roku pēc flautas futrāļa, vīrs piecēlās un pārmeta pār roku apmetni.
Apkalpotājas uzkopa telpu, savā starpā burkšķēdamas, ka visur izlaistīts vīns un saplēsti trauki. Heiks ar lielu atslēgu aizslēdza ārdurvis. Gods uz brīdi iespieda saimnieku stūrī, un pēc mirkļa Heiks pasauca vienu no sievietēm, lai aizved viesi uz viņa istabu. Zinoši uzsmaidījis Matam un Randam, vīrs ar samta apmetni pazuda kāpnēs.
Heiks pievērsās abiem puišiem. Viņam blakus katrs savā pusē stāvēja Džaks un Stroms.
Steidzīgi noņēmis no pleciem mantas, Rands ar kreiso roku tās neveikli turēja aiz sevis, lai labā roka spētu satvert zobenu. Neviena viņa kustība par to neliecināja, taču jauneklis gribēja būt drošs, ka ierocis ir kaujas gatavībā. Rands apspieda žāvas; nevienam nebija jāzina, cik noguris viņš ir.
Mats, neveikli uzmetis plecā loku un citas mantas, pabāza roku zem apmetņa, neatlaizdams skatienu no Heika un viņa rokaspuišiem, kas tuvojās.
Heiks turēja rokās eļļas lampu un, Randam par pārsteigumu, viegli palocījās un ar gaismekli pamāja uz sāndurvīm.
- Jūsu guļvietas ir tur!
Labo iespaidu sabojāja viegli sašķiebtās lūpas.
Mats pameta ar zodu uz Heika rokaspuišiem.
- Vai patiešām bez viņiem nevarat ierādīt mums gultas?
- Es esmu īpašnieks, Heiks atbildēja, nogludinādams netīro priekšautu, un īpašniekam piesardzība nekad nenāk par ļaunu.
Logu rūtis satricināja pērkona dārds, un Heiks, zīmīgi paraudzījies griestos, atieza zobus smaidā.
- Gribat redzēt savas gultas vai negribat?
Rands domās pārlika, kas gan notiktu, ja viņš Heikam atklātu, ka grasās doties prom. Ak, ja es prastu apieties ar zobenu mazliet labāk, nekā iemācījos no Lana…
- Rādiet ceļu! Rands centās runāt stingri. Man nepatīk, ja kāds iet aiz muguras.
Stroms nozviedzās, bet Heiks mierīgi pamāja un pagriezās uz sāndurvīm; abi spēkavīri lepni sekoja. Dziļi ieelpojis, Rands uzmeta ilgpilnu skatienu virtuves durvīm. Ja Heiks jau bija aizslēdzis sētas durvis, tad būs nekavējoties jābēg. Rands gan cerēja, ka tā nebūs. Viņš drūmi sekoja iebraucamās vietas saimniekam.
Pie sāndurvīm Rands vilcinoties apstājās, un Mats ieskrēja viņam mugurā. Nu bija skaidrs, kāpēc Heiks bija paņēmis lampu. Durvis veda uz gaiteni, kur valdīja piķa melna tumsa. Tikai Heika lampas gaisma tajā izcēlās Džaka un Stroma silueti Randam deva drosmi iet tālāk. Ja abi pagrieztos, viņš to redzētu. Un ko tad es darītu? Zem viņa zābakiem iečīkstējās grīda.
Gaiteņa galā bija raupjas, nekrāsotas durvis. Citas durvis pa ceļam Rands neredzēja. Heiks un viņa rokaspuiši devās pa tām iekšā, un Rands aši sekoja, lai viņi nepagūtu sagatavot lamatas, taču Heiks tikai pacēla lampu un to pavicināja.
- Klāt esam!
Vecs pieliekamais, kā jau Heiks bija sacījis; telpa izskatījās kādu laiku neizmantota. Pusi grīdas klāja savu laiku nokalpojušas mucas un salauztas redeļu kastes. Griesti bija saplaisājuši, no tiem vairākās vietās bez rimas sūcās ūdens, un gar sagrabējušo, salauzto loga rāmi brīvi plūda lietusūdens. Plaukti bija pilni ar kaut kādām nenosakāmām grabažām, un gandrīz visu sedza bieza putekļu kārta. Tas, ka šeit patiešām bija salmu maisi, nudien bija pārsteigums.
Mans zobens nedod viņam mieru. Kamēr nebūsim cieši aizmiguši, viņš neko neuzsāks. Rands negrasījās gulēt zem Heika jumta. Līdzko trijotne aizies, viņi metīsies laukā pa logu.
- Derēs, Rands sacīja, nenolaidis skatienu no Heika, vērodams, vai saimnieks nedod zīmi saviem smīnošajiem rokaspuišiem. Tikai ar grūtībām Rands neaplaizīja lūpas. Atstājiet mums lampu!
Heiks kaut ko noņurdēja, tomēr iestūma lampu plauktā. Vīrs vilcinoties skatījās uz abiem viesiem, un Rands bija pārliecināts, ka tūlīt sekos mājiens Džakam un Stromam, lai klūp tik virsū. Tomēr nē visa Heika uzmanība bija pievērsta zobenam; viņš viebdamies kaut ko apdomāja. Beigās Heiks pameta ar galvu rokaspuišiem viņu platajās sejās pazibēja pārsteigums -, tomēr abi sekoja saimniekam laukā no istabas, pat nepamezdami skatienu atpakaļ.
Pagaidījis, kamēr grīda vairs nečīkst un nedzird soļus, Rands noskaitīja līdz piecdesmit un tikai tad pabāza galvu gaitenī. Melnajā tumsā bija redzams vien gaismas taisnstūris viesistabas durvis un tās šķita tālu kā Mēness. Kad Rands ierāva galvu atpakaļ istabā, blakus tālajām durvīm tumsā pēkšņi sakustējās liela ēna. Džaks vai Stroms stāvēja sardzē.
Aši nopētījis durvis, Rands saprata to, kas viņam bija jāzina; vismaz tik daudz labuma. Dēļi bija biezi, pamatīgi, atslēgas nebija, un iekšpusē nebija arī bultas. Durvis vērās uz iekšu.
- Es jau domāju, ka viņi mums uzbruks, Mats sacīja. Nez ko šie vēl gaida?
Viņš jau bija izvilcis dunci, sagrābis ieroci tā, ka pirkstu kauliņi spīdēja balti. Lampas gaismā nozibēja asmens. Loks un bultu maks gulēja aizmirsti uz grīdas.
- Gaida, kamēr aizmigsim. Rands sāka rakņāties starp mucām un redeļu kastēm. Palīdzi atrast kaut ko tādu, ko varētu aizlikt priekšā durvīm.
- Bet kāpēc? Tu taču negrasies te gulēt, vai ne? Kāpsim laukā pa logu un jozīsim prom. Es labāk gribu būt slapjš nekā miris.
- Viens no viņiem dirn gaiteņa galā. Līdzko sāksim trokšņot, metīsies mums virsū, nepagūsim ne acu pamirkšķināt. Manuprāt, Heiks labāk tiktu ar mums galā tagad, nevis riskētu, ka aizbēgsim.
Mats murminādams pievienojās Randam meklējumos, taču uz grīdas nekā prātīga nebija. Mucas bija tukšas, redeļu kastes izjukušas; ja tās aizliktu priekšā durvīm, iebrucējs netiktu īpaši aizkavēts. Bet tad Randa skatienu piesaistīja kaut kas pazīstams. Plauktā gulēja divi sarūsējuši, apputējuši ķīļi. Smaidīdams viņš paņēma tos rokās.
Jauneklis steigšus pabāza ķīļus zem durvīm, un, kad namu kārtējo reizi satricināja pērkona dārds, ar papēdi pagrūda tos dziļāk. Rībēšana norima, un Rands, aizturējis elpu, ieklausījās. Taču viņš dzirdēja vien lietus bungošanu pa jumtu. Grīda zem skrejošām kājām nečīkstēja.
- Logs, Rands teica.
Spriežot pēc netīrumu slāņa ap to, logs nebija vērts vaļā jau gadiem ilgi. Puiši saņēmās un grūda no visa spēka. Rands ceļgalos saļima, un tad beidzot rāmis sakustējās un, negribīgi vaidēdams, palēnām padevās. Kad sprauga bija pietiekami plata, lai viņi varētu izkļūt laukā, Rands sarāvās un sastinga.