- Pelni un asinis! Mats noburkšķēja. Kāds tur brīnums, ka Heiks neuztraucas par to, ka varam aizbēgt.
Lampas gaismā loga rāmī mikli spīdēja dzelzs restes. Rands tās pagrūda, taču restes bija neizkustināmas kā klints.
- Es kaut ko ieraudzīju, Mats teica un sāka rakņāties pa grabažām plauktos.
Pēc mirkļa viņš atgriezās ar sarūsējušu lauzni, kura galu iedzina zem restu rāmja. Rands saviebās.
- Mat, neaizmirsti, ka nedrīkstam trokšņot!
Draugs saviebies kaut ko noburkšķēja, tomēr meta mieru. Paņēmis lauzni, Rands arvien lielākajā peļķē zem loga centās atrast vietu, kur ērtāk atsperties. Nogranda pērkons, un viņi grūda lauzni.
Naglas vaidēdamas nošņirkstēja tā, ka Randam uz skausta matiņi sacēlās stāvus, taču rāmis pavirzījās labi ja par collas ceturtdaļu, varbūt pat mazāk. Pielāgodamies pērkona dārdiem un zibens gaismai, puiši atkal grūda lauzni, pēc tam vēl un vēlreiz. Ceturtdaļcolla. Nekā. Par mata tiesu. Nekā. Nekā.
Randam piepeši ūdenī paslīdēja kāja, un viņi abi nogāzās zemē. Lauznis atsitās pret restēm, nodunēdams kā gongs. Aizturējuši elpu, viņi sēdēja peļķē un klausījās. Klusums, vienīgi lietus.
Pūzdams uz nobrāztajiem pirkstiem, Mats nikni blenza uz Randu.
- la mēs nemūžam netiksim laukā!
Restu rāmis bija izkustināts no vietas, taču tikai divu pirkstu platumā uz augšu. Turklāt šaurajā spraugā rēgojās dučiem resnu naglu.
- Nu tad atliek vienīgi mēģināt, Rands piecēlies teica.
Taču, līdzko viņš atkal pabāza lauzni zem rāmja, iečīkstējās durvis. Kāds lūkoja tās atvērt. Tomēr ķīļi godam pildīja savu uzdevumu. Rands bažīgi paskatījās uz draugu. Mats atkal izvilka dunci. Durvis vēlreiz iečīkstējās.
Dziļi ievilcis elpu, Rands centās saglabāt mieru.
- Ej projām, Heik! Mēs cenšamies aizmigt.
- Baidos, ka esi pārpratis, atskanēja balss, tik gluma un pašpārliecināta, ka nodeva tās īpašnieku. Heika kungs un viņa… kalpi mums netraucēs. Visi saldi guļ un no rīta varēs tikai brīnīties, kur jūs pazudāt. Ielaidiet, mani jaunie draugi! Mums jāparunā.
- Mums nav, par ko runāt, Mats atbildēja. Ejiet projām un ļaujiet mums gulēt!
*
Gods riebīgi noķiķināja.
- Bet, protams, mums ir, par ko runāt! Jūs to zināt tikpat labi kā es. Redzēju to jūsu acīs. Es zinu, kas esat, varbūt pat labāk nekā jūs paši.
Jūtu viļņiem to plūstam no jums. Jūs jau pa daļai piederat manam saimniekam. Beidziet bēgt un samierinieties! Ta jums pašiem būs vieglāk. Ja Tarvalonas burves jūs atradīs, gribēsiet paši sev pārgriezt rīkli, iekams viņas jūs piebeigs, taču nespēsiet. No viņām jūs var aizsargāt tikai mans saimnieks.
Rands ar mokām norija siekalas.
- Mēs nesaprotam, par ko jūs runājat. Lieciet mums mieru!
Gaitenī nočīkstēja grīdas dēļi. Gods nebija viens. Nez cik vīru var
atbraukt divās karietēs?
- Neesiet tādi muļķi, mani jaunie draugi! Jūs taču zināt. Jūs ļoti labi zināt. Dižais Tumsas pavēlnieks ir iezīmējis jūs kā savu īpašumu. Rakstos teikts, ka viņš pamodīsies, un būs jauni Baiskungi, kas viņu cildinās. Un jūs būsiet viņu vidū, citādi mani nesūtītu jūs meklēt. Padomājiet par to! Mūžīga dzīve, vara, kādu neesat ne sapnī redzējuši. Gods sēca, pats alkdams pēc tādas varas.
Pametis skatienu atpakaļ uz logu brīdī, kad debesis atkal pāršķēla zibens, Rands ar pūlēm apspieda vaidu. īsajā gaismas mirklī viņš ieraudzīja pagalmā vīrus, kuri tur stāvēja un vēroja logu, nelikdamies ne zinis par spēcīgo lietu.
- Es jau esmu noguris, Gods paziņoja. Vai nu jūs labprātīgi padosieties manam saimniekam jūsu saimniekam -, vai arī mēs piespiedīsim jūs ar varu. Tas nebūs patīkami. Dižais Tumsas pavēlnieks valda pār nāvi un var izvēlēties piešķirt jums dzīvi nāvē vai nāvi dzīvē. Atveriet durvis! Tā vai citādi, jūsu bēguļošana ir galā. Atveriet, kad es saku!
Jādomā, viņš teica vēl kaut ko, jo pret durvīm pēkšņi nobūkšķēja smags augums. Durvis nodrebēja, un ķīļi izslīdēja laukā par collas tiesu, ievelkot grīdas dēļos rūsainu sliedi. Pēc mirkļa durvis atkal nodrebēja, tad vēl un vēlreiz, augumiem sitoties pret tām. Tomēr ķīļi kaut kā izturēja, brīdi pa brīdim mazliet paslīdēdami laukā. Durvis pamazītēm, nepielūdzami ieliecās.
- Padodieties! gaitenī pavēloši skanēja Goda balss. Citādi līdz mūža beigām alksiet, kaut būtu padevušies!
- Ja mums nav citas izvēles, Mats, juzdams drauga skatienu, aplaizīja lūpas. Viņa acis šaudījās kā āpsim slazdā, seja bija bāla, runādams viņš aizelsās. Mēs taču varam piekrist, bet pēc tam aizbēgt. Pelni un asinis, Rand, mums nav citas izejas!
Rands dzirdēja Mata balsi kā caur vilnu, it kā tā būtu sabāzta viņa ausīs. Nav citas izejas. Virs galvas ducināja pērkons, debesis pāršķēla zibens šautra. Izeja ir jāatrod. Gods kliedza, pavēlēja, lūdzās, tikmēr durvis paslīdēja vēl par collu vaļā. Izeja!
Istabā negaidot ielija gaisma, viņus apžilbinādama; gaiss rēca un liesmoja. Rands juta, ka tiek pacelts un sviests pret sienu. Puisis saļima zemē, ausīs džinkstēja, visi matiņi uz ķermeņa saslējās gaisā. Apstulbis viņš kaut kā piecēlās kājās. Ceļgali ļodzījās, un bija jāatbalstās ar roku pret sienu, lai noturētu līdzsvaru. Pārsteigts Rands skatījās visapkārt.
Pie pašas sienas, uz kāda plaukta, kas vēl turējās vietā, bija apgāzusies lampa, tomēr tā nebija nodzisusi un izstaroja gaismu. Visas mucas un redeļu kastes (dažas bija apsvilušas melnas, no tām cēlās dūmi) gulēja, kur nu kurā bija nokritusi. Logs, restes un lielākā daļa no sienas bija pazudusi, atstājot neregulāras formas caurumu. Jumts bija iebrucis, un ap robaino atvērumu dūmu grīstes cīnījās ar lietu. Durvis karājās eņģēs, vaļā uz gaiteņa pusi.
Nerealitātes izjūtas apdullināts, Rands pacēla apgāzto lampu. Šķita, ka svarīgāk par visu ir neļaut tai saplīst.
Kastu kaudze pēkšņi pajuka uz visām pusēm, un tās vidū stāvēja Mats. Grīļodamies un mirkšķinādams acis, puisis sevi aptaustīja, it kā brīnoties, ka viss vēl ir savā vietā. Pēc tam viņš paskatījās uz Randu.
- Rand? Tas esi tu? Dzīvs. Es jau domāju, ka mēs abi…
Matam aizlūza balss, un, iekodis lūpā, viņš sāka drebēt. Tikai pēc mirkļa Rands aptvēra, ka draugs smejas, būdams uz histērijas robežas.
- Kas notika, Mat? Mat? Mat! Kas notika?
Pēdējoreiz krampjaini noraustījies, draugs nomierinājās.
- Zibens, Rand. Skatījos uz logu, un tas iespēra restēs. Zibens… Vai nav… Matam atkal aizlūza balss, un, pašķielējis uz sašķiebtajām durvīm, viņš asi jautāja: Kur ir Gods?
Gaiteņa tumsā pie durvīm nemanīja ne vismazāko kustību. No Goda un viņa sabiedrotajiem nebija ne ziņas, ne miņas, lai gan melnajā tumsā varēja slēpties jebkas. Rands atskārta, ka cer viņi ir miruši, tomēr nespēja piespiest sevi pabāzt galvu gaitenī un pārliecināties, vai Gods viņam nepiedāvā Baiskunga kroni. Arī naktī aiz cauruma sienā nekas nekustējās, kaut gan daudzi bija nomodā. No iebraucamās vietas augšstāvā skanēja apjukuši kliedzieni un skrienošu kāju duna.
- Laižamies, kamēr nav par vēlu! Rands sacīja.
Steidzīgi pacēlis no drupām savas mantas, viņš sagrāba Matu aiz rokas un pa pusei vilka, pa pusei veda caur rēgaino caurumu naktī. Mats, ieķēries drauga rokā, steberēja viņam blakus, pastiepis galvu uz priekšu un cenzdamies tumsā kaut ko saskatīt.
Kad Randa sejā iesitās pirmās lietus lāses un virs iebraucamās vietas noplaiksnīja zibens, jauneklis spēji apstājās. Vajātāji vēl bija tepat gulēja zemē ar kājām uz mūra cauruma pusi. Lietus šaustīti, vaļējām acīm urbdamies debesīs.