- Kas tur ir? Mats jautāja. Pelni un asinis! Nevaru kārtīgi redzēt pat savu sasodīto plaukstu!
- Nekas, Rands atbildēja. Veiksme. Pašas Gaismas veiksme… Bet vai patiešām? Nodrebējis viņš uzmanīgi veda Matu gar līķiem. Tikai zibens.
Citas gaismas nebija, un, līkumojot prom no viesu nama, Rands klupa grambās. Mats gandrīz vai bija uzkāries viņam virsū, un savu reizi daudz netrūka, ka abi būtu nolikušies zemē garšļaukus. Tomēr streipuļodami un elsodami viņi skrēja uz priekšu.
Rands vienreiz atskatījās. Tikai vienreiz, un tad jau lietus pieņēmās spēkā, pārvērzdamies slāpējošā aizsegā, kas skatienam aizsedza “Dejojošo ormani”. Zibens izgaismoja vīrieša siluetu iebraucamās vietas pagalmā, kas kratīja dūri, draudēdams viņiem vai debesīm. Gods vai Heiks to Rands nezināja, taču ļauns bija gan viens, gan otrs. Lietus jau gāza straumēm, ūdens siena viņus nošķīra no visa apkārtējā. Rands skrēja naktī, ieklausīdamies, vai vētras rēkoņā nav dzirdami vajātāju soļi.
Trīsdesmit trešā nodaļa
Melnais gaida
■ ^ Kēmlīnas ceļu zem svina pelēkām debesīm dangāja vezums \'Juz augstiem riteņiem. Uzslējies no salmiem ratu aizmu1 d gurē, Rands paskatījās gar malu. Nu jau bija vieglāk nekā pirms stundas. Rokas gan vēlējās, lai tās drīzāk izstaipītu, nevis uz tām atbalstītos, bet galva uz mirkli tiecās slīdēt uz priekšu un aizpeldēt prom. Tomēr bija vieglāk. Aizāķējis elkoņus aiz ratu zemajām redelēm, Rands vēroja garāmslīdošo ainavu. Saule vēl slēpās tumšos mākoņos, taču bija uzkāpusi augstu debesīs. Rati grabēdami iebrauca nākamajā ciematā ar vīteņos ieaugušām sarkanķieģeļu mājām. Pēc Četriem karaļiem pilsētiņas atradās arvien tuvāk cita citai.
Daži cilvēki māja vai uzsauca sveicienus vezuma saimniekam Haiamam Kinča kungam. Vīrs, kalsnu seju un mazrunīgs, ikreiz atsaucās ar pāris vārdiem, neizlaizdams no zobiem pīpi. Šī iemesla dēļ Kinča kungs izteicās neskaidri, taču viņa saucieni skanēja līksmi, un ar to laikam pietika. Pēc mirkļa visi atkal ķērās pie darba un uz ratiem vairs nepameta ne acu. Neviens, šķiet, neievēroja, ka Kinča kungam ir divi pasažieri.
Randa redzeslaukā iepeldēja ciemata viesu nams. Nobalsināta ēka ar pelēku jumtu. Ļaudis steidzās iekšā un ārā, cits pret citu pavirši palocīdamies un pamādami. Daži apstājās parunāt. Visi bija savstarpēji pazīstami. Spriežot pēc apģērba, vairums bija ciematnieki; viņu zābaki, bikses un mēteļi daudz neatšķīrās no Randa apģērba, tikai šeit bija raksturīga neparasta mīlestība pret krāsainām svītrām. Sievietēm galvās bija dziļas aubes, kas slēpa seju, un balti, svītroti priekšauti. Iespējams, tie visi bija vietējie un tuvējās apkaimes ļaudis. Bet kāda tam nozīme?
Atlaidies atpakaļ salmos, Rands starp savām augšup saslietajām kājām vēroja ciematu, kas saruka arvien mazāks. Abās pusēs ceļam rindojās nožogoti lauki, apcirpti dzīvžogi un lauku mājiņas ar sarkanķieģeļu skursteņiem, no kuriem cēlās dūmi. Ceļa tuvumā bija tikai pamežs, kas labi iederētos lauku sētā un tika izmantots kā kurināmā avots. Taču koku kailie zari slējās gaisā tikpat spītīgi kā neskartajos rietumu mežos.
Pa ceļa vidu pretējā virzienā rībināja pajūgu rinda, grūzdama Kinča kunga vezumu malā. Iespiedis pīpi mutes kaktiņā, vīrs nospļāvās caur zobiem. Ar acs kaktiņu vērodams vezuma riteņus, lai neiebrauktu dzīvžogā, viņš mierīgi vadīja ratus. Uzmetis skatienu tirgotāju karavānai, Kinča kungs saknieba lūpas.
Pretimbraucēji, virs astoņu zirgu aizjūga plīkšķinādami gaisā pātagas, tāpat arī bargie tirgotāju sargi nepievērsa Kinča kunga vezumam uzmanību. Rands uz viņiem noraudzījās, juzdams krūtis sažņaudzamies. Viņa roka zem apmetņa neatlaida zobena spalu, līdz garām aizgāzelējās pēdējie tirgotāju rati.
Uz ciematu, kuru viņi nupat atstāja, beidzot aizrībināja visupēdējais pajūgs. Mats viņš sēdēja blakus Kinča kungam pagriezās, atliecās atpakaļ un ieskatījās Randam acīs. Lai sargātu acis no putekļiem, viņš zemu pār pieri bija uzsējis pārlocītu šalli, kas aizēnoja puiša skatienu, tomēr arī tagad pelēkajā dienasgaismā Mats šķielēja.
- Vai tu tur, aizmugurē, kaut ko redzi? draugs klusi jautāja. Ko teiksi par ratiem?
Rands papurināja galvu, un Mats pamāja. Arī viņš neko īpašu nebija ievērojis.
Kinča kungs ar acs kaktiņu paskatījās uz abiem puišiem, pārlika pīpi otrā mutes pusē un paraustīja grožus. Tas bija viss, tomēr viņš bija ievērojis. Zirgs uzņēma riksi.
- Vai acis vēl sūrst? Rands apjautājās.
Mats pataustīja ap galvu apsieto šalli.
- Nē. Tik traki vairs nav. Tikai nevaru skatīties saulē. Bet kā tev pašam? Vai ir jau labāk?
- Mazliet.
Rands atskārta, ka nudien jūtas labāk. Brīnums gan, ka tik ātri var atspirgt. Jādomā, Gaisma palīdzēja. Noteikti Gaisma. Nepārprotami!
Pēkšņi gar vezumu slīdēja jātnieku vienība, kas pagriezās uz rietumiem tāpat kā tirgotāju karavāna. Uz jātnieku plātņu bruņām krita garas, baltas apkakles, apmetņi un tunikas bija sarkanā krāsā tāpat kā Baltā tilta vārtu sargiem, tomēr izskatījās daudz lepnāk un labāk. Smailās sudraba bruņucepures mirdzēja. Jātnieki stalti sēdēja seglos, zem viņu galvām pīķu galos plīvoja smalkausti, sarkani vimpeļi. Visi turēja pīķus vienādi kā parādē.
Viņi jāja garām divās rindās, viens otrs uzmeta skatienu vezumam. Vīru sejas slēpa masku režģi. Rands nopriecājās, ka viņa zobenu nosedz apmetnis. Daži pamāja Kinča kungam ne jau kā paziņam, bet neitrāli sveicinādami. Kinča kungs atbildēja tāpat, tomēr, neraugoties uz nemainīgo sejas izteiksmi, viņa mājienos jautās atzinība.
Jātnieku zirgi nesteidzās, taču salīdzinājumā ar tirgotāju rindu viņi kustējās uz priekšu ātri. Prāta stūrītī Rands skaitīja jātniekus. Desmit… divdesmit… trīsdesmit… trīsdesmit divi. Viņš pacēla galvu, lai ar skatienu pavadītu kolonnas, kas devās projām pa Kēmlīnas ceļu.
- Kas tie tādi bija? Mats jautāja pa pusei izbrīnīti, pa pusei aizdomīgi.
- Karalienes gvarde, Kinča kungs atbildēja, neizņemdams no mutes pīpi un skatīdamies uz priekšu. Tālāk par Brīnsavotu, ja nebūs pavēles, nejās. Nav jau senie laiki. Ievilcis dūmu, viņš piebilda: Jādomā, ka šais laikos vienā otrā Karalistes nostūrī sargus redz vienreiz gadā vai pat retāk. Nav, nav senie laiki!
- Bet ko viņi dara? Rands jautāja.
Kinča kungs uzmeta viņam skatienu.
- Uztur Karalienes mieru un atbalsta Karalienes likumus. Viņš pamāja ar galvu, it kā pašam patiktu, kā sacītais izklausās, un tad piebilda: Meklē ļaundarus un ved viņus pie miertiesneša. Mmpf! No pīpes pacēlās biezu dūmu mutulis. Jūs gan laikam esat no tālienes, ja nepazināt Karalienes gvardi. Un no kurienes?
- No tālienes, Mats sacīja.
- No Divupes, Rands tajā pašā laikā pateica, tūlīt nožēlodams, ka izteiktu vārdu neatsaukt.
Jauneklis vēl nespēja skaidri domāt. Viņi taču slēpjas, un, ja kāds pieminēs Divupi, Izdzisušā ausīs tas nodunēs kā zvans.
Kinča kungs ar acs kaktiņu paskatījās uz Matu un brīdi klusēdams pakšķināja pīpi.
- No tālienes gan, tiesa kas tiesa, viņš beidzot sacīja. Tas ir gandrīz vai pie Karalistes robežas. Tomēr rādās, ka ir ļaunāk, nekā biju domājis, ja Karalistē ir vietas, kur nepazīst Karalienes gvardi. Jā, nav vairs senie laiki.
Rands prātoja, ko gan teiktu Alvēra kungs, dzirdēdams, ka Divupe pieder Karalistei. Droši vien Andoras Karalistei. Varbūt arī mērs to nezināja, lai gan Alvēra kungs zināja daudz ko tādu, kas pārsteidza Randu un varbūt arī citus, taču nekas tāds gan dzirdēts nebija. Divupe bija Divupe. Katrs ciemats pats tika galā ar savām grūtībām, un, ja sarežģījumi skāra vairākus ciematus, tad tos risināja mēri un varbūt arī padomes.