Kinča kungs pavilka grožus, un vezums apstājās.
- Tālāk es nebraukšu.
Uz ziemeļiem vijās šaurs lauku ceļš. Tālumā bija redzami plaši, aparti, taču vēl neapsēti tīrumi un vairākas zemnieku mājas.
- Pēc divām dienām būsiet Kēmlīnā. Ja tikai tavs draugs spēs pavilkt kājas.
Nolēcis zemē, Mats paņēma loku un pārējās mantas un pēc tam palīdzēja Randam tikt lejā no vezuma aizmugures. Saiņi vilka Randu lejup, kājas ļodzījās, tomēr viņš nokratīja drauga roku un mēģināja pāris soļu spert pats. Līdzsvaru noturēt bija grūti, tomēr kājas klausīja. Kad viņš sāka iet, šķita, ka tās kļūst pat spēcīgākas.
Kinča kungs zirgu neskubināja un uzreiz projām nebrauca. Pakšķinādams pīpi, viņš brīdi abus pētīja.
- Ja gribat, atpūtieties pie manis dienu vai divas. Jādomā, tikmēr neko nenokavēsiet. Kamēr pāriet tavi sliktumi, jaunekli… nu, mums ar vecenīti bija zināms par visām slimībām, kādas vien varat iedomāties. Jūs tad vēl dzimuši nebijāt! Un kopām arī savus mazuļus, kad tie sasirga. Lai nu kā, domāju, ka sākums tev jau garām.
Mats piemiedza acis, bet Rands nevilšus saviebās. Visi taču nevar būt iesaistīti. Nu nevar tā būt!
- Paldies, viņš teica, ar mani viss ir kārtībā. Nudien ir! Cik tālu līdz nākamajam ciematam?
- Karisfordai? Ja iesiet, līdz tumsai tur nokļūsiet. Kinča kungs izņēma pīpi no zobiem, domīgi savilka lūpas un tikai tad turpināja:
- Sākumā noturēju jūs par aizmukušiem mācekļiem, bet tagad domāju,
ka bēgat no kaut kā nopietnāka. Nezinu, no kā. Man vienalga. Esmu pietiekami gudrs, lai zinātu, ka neesat Melndraugi, un neizskatās arī, ka gribētu laupīt vai kādam darīt pāri. Šais laikos tādus uz ceļa var sastapt. Jūsu gados es pats reizi vai divas iekūlos nepatikšanās. Jums vajag vietu, kur pāris dienu paglābties no svešām acīm. Mana saimniecība ir piecas jūdzes uz to pusi, Kinča kungs pameta ar galvu uz lauku ceļu, neviens svešs tur savas acis nerāda. Lai arī kas jūs vajā, tur jūs neatradīs. Nokremšļojies viņš samulsa, it kā vienā reizē būtu pateicis par daudz.
- Bet kā jūs varat zināt, kā izskatās Melndraugi? Mats taujāja. Atkāpies no ratiem, viņš pabāza roku zem apmetņa. Ko jūs par viņiem zināt?
Kinča kunga seja saspringa.
- Tieciet galā paši! viņš teica un paskubināja zirgu.
Vezums aizripoja projām pa šauro ceļu, un vīrs pat neatskatījās.
Mats paraudzījās uz Randu, nu jau pārstādams viebties.
- Atvaino, Rand! Tev patiešām derētu vieta, kur atpūsties. Varbūt, ja iesim viņam pa pēdām… Mats paraustīja plecus. Nekādi netieku vaļā no sajūtas, ka visi mūs vajā. Gaisma, kaut es zinātu, kāpēc viņi tur bija! Kaut vienreiz tas būtu garām. Kaut es… Viņa balss izmisumā aizlūza.
- Bet vēl var satikt arī krietnus cilvēkus, Rands sacīja.
Mats pagriezās uz šauro lauku ceļu, sakodis zobus, it kā tas būtu pēdējais, ko viņš gribētu darīt, bet Rands draugu apturēja.
- Mēs nevaram atļauties apstāties tikai tāpēc vien, lai atpūstos, Mat. Turklāt šaubos, vai ir kāda vieta, kur būtu iespējams paslēpties.
Mats pamāja, acīm redzami atvieglots. Viņš grasījās paņemt no Randa kādu saini (seglu somas vai arfas futrāli, ietītu Toma apmetnī), taču draugs iebilda. Viņa kājas nudien bija kļuvušas spēcīgākas. Kas mūs vajā? iedams pa ceļu, Rands prātoja. Nē, ne jau vajā. Gaida!
Abi tumsā bija steberējuši projām no “Dejojošā ormaņa”. Lietus ne brīdi nemitējās, tas bungoja pa viņiem tikpat spēcīgi kā pērkons pa melnajām, zibens šķeltajām debesīm. Drēbes dažās minūtēs uzsūca mitrumu, un pēc stundas Rands juta, ka arī āda ir piesūkusies ar ūdeni, taču Četri karaļi palika aiz muguras. Mats tumsā bija gluži akls, viņš miedza sūrstošās acis spilgtajos zibens uzliesmojumos, kas ik pa brīdim žilbi izgaismoja kailos kokus. Rands veda viņu aiz rokas, bet Mats vienalga soli pēc soļa spēra nedroši. Rands bažīgi sarauca pieri. Ja Mats neatgūs spēju redzēt, viņiem būs jāvelkas gliemeža gaitā. Viņi nekad netiks prom.
Mats, šķiet, nolasīja drauga domas. Par spīti kapucei, lietus bija pieplacinājis viņa matus pie sejas.
- Rand, Mats teica, tu taču mani nepametīsi, vai ne? Ja es nespēšu tikt tev līdzi.
Viņa balss drebēja.
- Nepametīšu. Rands stingrāk saņēma Mata roku. Neatstāšu tevi, lai notiek kas notikdams. Gaisma, palīdzi mums!
Viņiem virs galvas nogranda pērkons, un Mats paklupa, gandrīz vai nokrizdams zemē un teju noraudams sev līdzi arī Randu.
- Mums jāapstājas, Mat. Ja iesim tālāk, vēl salauzīsi kāju!
- Gods, Mats sacīja.
Tajā pašā brīdī tieši virs viņiem zibens pāršķēla tumsu un nogranda pērkons, ietriekdams pārējos trokšņus zemē, taču gaišajā mirklī Rands nolasīja vārdus no Mata lūpām.
- Viņš ir miris.
Tā tam jābūt. Gaisma, kaut viņš patiešām būtu miris!
Zibens gaismā ievērojis krūmus, Rands veda draugu uz tiem. Zaros bija pietiekami daudz lapu, lai kaut cik paglābtos no lietusgāzes. Zem kārtīga koka, protams, būtu labāk, taču viņš negribēja riskēt, gaidot kārtējo uzliesmojumu. Nākamreiz varbūt nepaveiksies.
Kopā sarāvušies zem krūma, draugi centās aplikt ap zariem apmetņus, lai izveidotu tādu kā telti. Nu jau bija par vēlu domāt, kā izžāvēt drēbes, tomēr paglābties no nepielūdzamā lietus arī būtu kaut kas. Viņi cieši saspiedās kopā, viens otru sildīdami, cik nu viņos siltuma vairs bija. Izmirkuši, no augumiem pilēja ūdens, tas sūcās arī caur apmetņiem. Drebēdami puiši beigās kaut kā aizmiga.
Rands uzreiz zināja, ka tas ir sapnis. Viņš bija atgriezies Četros karaļos, taču pilsētā neviena nebija, tikai viņš. Pajūgus gan manīja, taču neredzēja nedz cilvēkus, nedz zirgus vai suņus. Te nebija nevienas dzīvas dvēseles. Tomēr Rands zināja, ka viņu kāds gaida.
Jauneklim ejot pa izdangāto ielu, garāmslīdošās ēkas šķietami izplūda miglā. Pagriezis galvu, Rands redzēja, ka tur tās bija viengabalainas mājas, taču skatiena malās viss saplūda. It kā patiešām eksistētu tikai tas, kas atrodas acu priekšā, un tikai tik ilgi, kamēr viņš skatās. Rands bija pārliecināts: ja viņš pietiekami ātri pagrieztos, tad ieraudzītu… Ej nu sazini, ko, tomēr jau pati doma viņu satrauca.
Jauneklim priekšā parādījās “Dejojošais ormanis”. Nezin kāpēc nama spilgtās krāsas tagad šķita pelēcīgas un nedzīvas. Rands iegāja iekšā. Pie galda sēdēja Gods.
Rands viņu pazina tikai pēc apģērba, pēc zīda un tumšā samta. Goda āda bija sarkana, apdegusi, saplaisājusi un kūpēja. Seja atgādināja galvaskausu, lūpas bija sarāvušās, atklādamas zobus un smaganas. Kad Gods pagrieza galvu, sprakšķēdami bira mati, kas, atsitoties pret viņa pleciem, pārvērtās sodrējos. Uz Randu raudzījās acis bez plakstiņiem.
- Tātad jūs esat miris, jauneklis sacīja, pārsteigts par sevi; viņam nebija bail. Varbūt tāpēc, ka šoreiz viņš skaidri zināja: tas ir tikai sapnis.
- Jā, atskanēja Bālzamona balss, taču viņš tevi man atrada. Kā tev šķiet, vai par to nepienākas balva?
Rands pagriezās un juta, ka viņam tomēr varētu būt bail, pat zinot, ka tas ir tikai sapnis. Bālzamona apģērbs bija sakaltušu asiņu krāsā, bet viņa sejā cīnījās dusmas, naids un triumfs.