- Pats redzi, jaunekli, ka mūžīgi no manis paslēpties nevar. la vai citādi, bet es tevi atrodu. Tas, kas tevi aizsargā, arī padara tevi ievainojamu. Vienubrīd tu slēpies, bet jau nākamajā izšauj signālraķeti. Nāc pie manis, jaunekli! Bālzamons pastiepa roku uz Randa pusi. Ja maniem suņiem būs tevi jānotriec zemē, viņi var nebūt maigi. Viņiem skauž tava nākotne, ja reiz būsi kritis ceļos man pie kājām. Tas ir tavs liktenis. Tu piederi man!
Goda apdedzinātā mēle dusmīgi, alkaini noklakšķēja.
Rands gribēja aplaizīt lūpas, taču mutē nebija siekalu.
- Nē, viņš izspieda, bet tad vārdi nāca laukā jau vieglāk. Es piederu pats sev. Nevis jums. Nekad! Sev. Ja jūsu Melndraugi mani nogalinās, tad ne tik jums nepiederēšu!
Liesmas Bālzamona sejā nokaitēja telpu līdz tādai versmei, ka istabā virmoja gaiss.
- Dzīvs vai miris, jaunekli, bet tu piederi man. Tavs kaps pieder man. Vieglāk būtu ar mirušu, bet labāk ar dzīvu. Tev pašam labāk, jaunekli! Dzīvošanā parasti ir lielāks spēks.
Goda mēle atkal noklakšķēja.
- Jā, mans krietnais suns! Te tev būs balva.
Rands pagriezies vēl paguva ieraudzīt, ka Goda ķermenis sairst pīšļos. Apdegusī seja mirkli staroja priekā, bet tad saviebās nāves šausmās,
it kā redzētu kaut ko negaidītu. Tukšais samta apģērbs noslīdēja uz krēsla un pelnos uz grīdas.
Kad Rands atkal novērsās, Bālzamona izstieptā roka savilkās dūrē.
- Tu esi mans, jaunekli, dzīvs vai miris! Pasaules acs tev nekad nekalpos. Es tevi iezīmēju kā savu.
Dūre atvērās, un no tās izšāvās uguns lode. Tā ietriecās Randam sejā, uzsprāga un dedzināja.
Jauneklis uztrūkās no miega tumsā, juzdams, ka no apmetņiem uz sejas pil ūdens lāses. Pieskaroties vaigam, viņa roka trīcēja. Āda bija vārīga, it kā būtu apdedzināta saulē.
Un tad viņš pēkšņi ievēroja, ka Mats miegā grozās un vaid. Rands viņu sapurināja, un draugs šņukstēdams pamodās.
- Manas acis! Ak, Gaisma, manas acis! Viņš paņēma manas acis!
Rands pievilka viņu sev klāt un piespieda pie krūtīm kā mazu bērnu.
- Ar tevi viss ir labi, Mat! Tu esi sveiks un vesels. Viņš neko nevar mums nodarīt. Mēs to nepieļausim. Mats Randa rokās drebēja, šņukstēdams viņa apmetnī. Viņš neko nevar mums nodarīt, Rands čukstēja, pats vēlēdamies tam ticēt. Tas, kas tevi aizsargā, arī padara tevi ievainojamu. Es laikam jūku prātā!
Pirms rītausmas lietusgāze mitējās, un līdz ar saules lēktu pagaisa arī pēdējais lietutiņš. Tomēr debesīs vēl vairākas rīta stundas turējās draudīgi mākoņi. Visbeidzot sacēlās vējš, kas tos aizdzina uz dienvidiem, atsegdams sauli bez siltuma, un sāka viņus pātagot caur mitrajām, pilošajām drēbēm. Vairs nespēdami aizmigt, puiši uzvilka apmetņus un devās uz austrumiem; Rands veda Matu aiz rokas. Necik ilgi, un draugs sajutās tik labi, ka sāka sūroties par lietu, kas bija sabojājis loka stiegru. Taču Rands viņam neļāva apstāties, lai izņemtu no kabatas sausu stiegru un to ievietotu lokā. Vēl ne.
Nākamo ciematu viņi sasniedza drīz pēc pusdienlaika. Redzot omulīgās ķieģeļu mājas un skursteņus, no kuriem cēlās dūmi, Rands sāka drebēt vēl negantāk, tomēr saņēmies veda Matu caur mežiem un pār laukiem uz dienvidiem. Kāds zemnieks dubļainā tīrumā darbojās ar lāpstu; nevienu citu tuvumā neredzēja, un Rands ar Matu salīkuši centās nemanāmi izlavīties cauri koku audzei. Zemnieks bija pilnībā iegrimis darbā, taču Rands viņu modri vēroja, līdz beigās vīrs pazuda skatienam. Ja kāds no Goda ļaudīm bija palicis dzīvs, tad, ciematā nesaticis nevienu,
kas būtu redzējis Randu un Matu, varbūt nospriedis, ka viņi no Četriem karaļiem aizgājuši pa dienvidu ceļu. Kad pilsēta palika tālu aiz muguras, jaunekļi atgriezās uz ceļa un soļoja tālāk ja ne izžuvušā, tad vismaz vien mitrā apģērbā.
Stundas gājiena attālumā aiz pilsētas kāds zemnieks paņēma viņus pustukšā siena vezumā. Raizēdamies par draugu, Rands nebija manījis to piebraucam. Mats aizsedza acis ar roku, lai gan pēcpusdienas gaisma bija vāra, un šķielēja caur aizžmiegtiem plakstiņiem, bez apstājas murminādams par spilgto sauli. Kad Rands izdzirdēja vezuma ratu rīboņu, bija jau par vēlu. Izmirkusī zeme bija pieklusinājusi trokšņus, un vezums ar diviem zirgiem bija vien piecdesmit jardus aiz muguras; braucējs viņus jau pētīja.
Randam par pārsteigumu, zemnieks apstājās un piedāvāja viņiem vietu ratos. Jauneklis vilcinājās, taču bija par vēlu: viņi bija pamanīti, un, ja no piedāvājuma atteiktos, zemnieks viņus labi ielāgotu. Palīdzējis Matam apsēsties blakus saimniekam, Rands iekārtojās aiz drauga muguras.
Alperts Mulls bija flegmatisks vīrs ar stūrainu seju un stūrainām rokām; gan viņa seju, gan rokas bija aprāvis laiks, visur ievilkdams rievas, turklāt viņš gribēja ar kādu parunāt. Govis bija norāvušas pienu, vistas nedēja, un ganības nemaz nebija vērts pat pieminēt. Pirmo reizi, ciktāl viņš atcerējās, bija jāpērk siens, un vairāk par pusvezumu vecais Bains neatvēlēja. Alperts tagad prātoja, vai izdosies šogad kaut cik nopļaut savās pļavās, vai vispār izdosies kaut ko novākt.
- Karalienei būtu kaut kas jādara, lai Gaisma viņu apspīd! viņš murmināja godbijīgi un vienlaikus izklaidīgi.
Uz Randu un Matu viņš pat lāgā nepaskatījās, taču, abus izlaidis pie šaura, ratu un vezumu izdangāta ceļa, kas veda uz viņa saimniecību, Alperts mirkli vilcinājās un tad gandrīz vai savā nodabā teica:
- Nezinu, no kā jūs bēgat, un arī nevēlos zināt. Man ir sieva un bērni. Saprotat? Mana ģimene. Laiki pārāk smagi, lai palīdzētu svešiniekiem.
Mats jau gribēja bāzt roku zem apmetņa, taču Rands saņēma viņu aiz delma un turēja. Viņš pats stāvēja uz ceļa, skatīdamies uz zemnieku un nebilzdams ne vārda.
- Ja es būtu krietns cilvēks, Mulls turpināja, tad piedāvātu diviem līdz pēdējai vīlītei izmirkušiem jaunekļiem vietu, kur apžūt, aicinātu
pasildīties pie uguns. Bet tagad ir smagi laiki, un svešinieki… Nezinu, no kā jūs bēgat, un nevēlos zināt. Saprotat? Man ir ģimene.
Piepeši viņš izvilka no kabatas divas garas vilnas šalles tumšas, biezas.
- Nekas liels tas nav, bet tomēr. Tās pieder maniem dēliem. Viņiem ir citas šalles. Jūs mani nepazīstat, skaidrs? Šie ir smagi laiki.
- Neesam jūs pat redzējuši, Rands, ņemdams šalles, pamāja. Jūs esat labs cilvēks. Krietnākais no pēdējā laikā satiktajiem.
Zemnieks izskatījās pārsteigts, bet pēc tam pateicīgs. Saņēmis grožus, viņš vadīja zirgus uz šauro lauku ceļu. Rati vēl nebija pilnīgi pagriezušies, kad Rands jau veda Matu projām pa Kēmlīnas ceļu.
Līdz ar mijkrēsli pastiprinājās vējš. Mats sāka raudulīgi prasīt, kad viņi apstāsies, taču Rands gāja uz priekšu, vilkdams draugu aiz sevis, meklēdams patvērumam kaut ko labāku nekā vieta zem dzīvžoga. Drēbes vēl bija mitras, un vējš ar katru brīdi kļuva aukstāks, tāpēc Rands šaubījās, vai viņi pārcietīs vēl vienu nakti laukā. Pienāca nakts, un viņš vēl nebija noskatījis labu vietu. Vējš jau bija ledains un cirtās cauri apmetnim. Bet tad Rands ieraudzīja priekšā ugunis, kas mirdzēja tumsā. Ciemats!
Iebāzis roku kabatā, Rands uztaustīja monētas. Tur bija vairāk, nekā vajadzīgs maltītei un istabai. Istabai, kurā abiem paglābties no aukstās nakts. Ja viņi paliks laukā vējā un mitrā apģērbā, kāds pēc tam atradīs divus līķus. Jācenšas, cik iespējams, nepievērst sev uzmanību. Nespēlēt flautu, un ar tādām acīm Mats, protams, nevarēja žonglēt. Atkal sagrābis draugu aiz rokas, Rands gāja uz aicinošajām gaismām.