- Kad mēs apstāsimies? Mats jau atkal prasīja. Spriežot pēc pastieptās galvas un skatiena, šķita, ka draugs Randu nemaz neredz, kur nu vēl ciemata gaismas.
- Tiklīdz atradīsim siltu vietu, Rands atbildēja.
Ielās no logiem krita gaismas strēles, un cilvēki gāja, neuztraukdamies par to, kas varētu atrasties tumsā. Vienīgais viesu nams bija plaša, izpletusies ēka ar vienu stāvu. Šķita, ka gadu gaitā bez īpaša plānojuma ir piebūvētas klāt jaunas telpas. Ārdurvis atvērās, kāds iznāca laukā, un viņam pa pēdām vēlās smieklu vilnis.
Rands uz ielas sastinga, domās dzirdēdams “Dejojošā ormaņa” dzērāju smieklus. Pavadījis ar skatienu vīru, kas ne visai drošā gaitā devās
projām pa ielu, Rands dziļi ieelpoja un atgrūda vaļā durvis. Zobenu viņš rūpīgi paslēpa zem apmetņa. Visapkārt skanēja smiekli.
Pie augstajiem griestiem karājās spuldzes, spilgti apgaismodamas telpu, un tieši šobrīd viņš varēja labi redzēt un just atšķirību no Samla Heika viesu nama. Visupirms jau te nebija dzeršanas gaisotnes. Istabu piepildīja ļaudis, kas izskatījās pēc zemniekiem un pilsētniekiem, ja ne pilnīgi skaidrā, tad tuvu tam. Smiekli skanēja dabiski, varbūt tikai brīžiem mazliet uzspēlēti. Ļaudis smējās, lai aizmirstu raizes, taču arī neviltoti jautri. Viesistaba bija glīta, tīra un silta, kamīnā rūca uguns. Apkalpotāju smaidi bija silti kā uguns, un smējās viņas tāpēc, ka pašas gribēja, Rands to labi redzēja.
Saimnieks bija tikpat tīrs kā viņa viesu nams, ar mirdzoši baltu priekšautu uz vēdera. Rands nopriecājās, ieraudzījis tuklu vīru. Viņš šaubījās, vai vēl kādreiz uzticēsies kaulainam krodziniekam. Saimnieku sauca Rulans Alvins laba zīme: izklausījās gandrīz kā Emondārē. Nomērījis abus ar skatienu no galvas līdz kājām, Alvina kungs pieklājīgi ieminējās, ka jāmaksā uz priekšu.
- Nu es negribu teikt, ka esat šādi tādi, taču saprotiet paši: mūsu laikos gadās ceļotāji, kas no rīta nevēlas maksāt. Rādās, ka uz Kēmlīnu ceļo daudz jauniešu.
Rands neapvainojās, jo tiešām bija izmircis un netīrs. Tomēr, kad Alvina kungs nosauca cenu, viņš iepleta acis, un Mats skaļi iežagojās.
Saimniekam noraustījās žokļi, viņš nožēlā pašūpoja galvu, tomēr laikam jau bija pie tā pieradis.
- Smagi laiki, viņš rezignēti noteica. Necik daudz ļaužu nav palicis, un tie, kas ir, maksā pieckārt vairāk nekā agrāk. Nākamo mēnesi būs vēl dārgāk es zvēru.
Rands izvilka naudu un paskatījās uz Matu. Drauga lūpas spītīgi sakniebās.
- Vai gribi gulēt zem žoga? Rands jautāja.
Mats nopūties negribīgi iztukšoja kabatu. Kad rēķins bija nomaksāts, Rands saviebās: palika pavisam maz, turklāt nauda bija jādala ar Matu.
Lai nu kā, bet pēc desmit minūtēm viņi netālu no kamīna pie galda istabas stūrī jau ēda sautējumu, stumdami to karotēs ar maizes gabaliem. Uz šķīvja nebija tik daudz, cik Randam būtu gribējies, taču ēdiens bija
karsts un sātīgs. Pamazām viņi uzsūca siltumu no uguns. Rands izlikās, ka visu uzmanību ir pievērsis šķīvim, taču visu laiku neatlaidīgi vēroja durvis. Tie, kas ienāca pa durvīm vai izgāja pa tām, izskatījās pēc zemniekiem, taču ar to nepietika, lai apklusinātu viņa bailes.
Mats ēda lēni, izbaudīdams katru kumosu, tikai kurnēja par gaišo apgaismojumu. Pēc mirkļa viņš izvilka Alperta Mulla doto šalli, apsēja to ap galvu un novilka tik zemu, ka gandrīz noslēpa acis. Tas piesaistīja dažus skatienus, no kuriem Rands būtu vēlējies izvairīties. Steigšus iztukšojis šķīvi, viņš mudināja Matu darīt tāpat un tad palūdza Alvina kungam aizvest viņus uz istabu.
Saimnieks bija pārsteigts, ka viņi dodas pie miera tik ātri, taču neko neteica. Paņēmis sveci, viņš veda jaunekļus cauri gaiteņu labirintam uz istabiņu ar divām šaurām gultām tālajā galā, pagalma pusē. Līdzko vīrs aizgāja, Rands nometa saiņus blakus gultai, nosvieda apmetni uz krēsla un ar visām drēbēm iekrita gultā uz pārklāja. Apģērbs vēl bija nepatīkami mitrs, taču Rands gribēja būt kaujas gatavībā, ja nu vajadzēs bēgt. Arī jostu ar zobenu viņš nenoņēma un gulēja, piespiedis roku pie zobena spala.
No rīta Randu pamodināja gaiļa dziesma. Izstiepies gultā, viņš vēroja, kā rītausma izgaismo logu, pārlikdams, vai drīkst vēl mazliet pagulēt. Gulēt gaišā dienas laikā, kad varēja iet uz priekšu? Jauneklis nožāvājās tā, ka nokrakšķēja žokļi.
- Paklau! Mats iekliedzās. Es redzu! Uzslējies gultā sēdus, viņš, samiedzis acis, skatījās visapkārt. Vismaz kaut ko. Tava seja vēl ir kā miglā, taču es varu pateikt, kas tu esi. Es zināju, ka viss būs labi. Līdz vakaram redzēšu labāk nekā tu. Atkal!
Izlēcis no gultas, Rands sāka kasīties: niezēja visur, kur ādai bija pieskāries apmetnis. Drēbes žūstot bija sagumzījušās, tāpēc laikam kairināja ādu.
- Mēs zaudējam dienasgaismu, Rands ieminējās.
Mats piecēlās tikpat ātri kā viņš un arī kasījās.
Rands tiešām jutās labi. Līdz Četriem karaļiem viņi tiks dienas laikā, un neviens no Goda vīriem vēl nebija satikts. Diena tuvāk Kēmlīnai, kur viņus gaidīs Moiraina. Tā noteikti būs! Blakus Aesu Sedajai un Sargātājam vairs nevajadzēs uztraukties par Melndraugiem. Dīvaini, ka viņš tā gaidīja tikšanos ar Aesu Sedaju. Gaisma! Kad atkal ieraudzīšu Moirainu,
noskūpstīšu viņu! To iedomājies, Rands iesmējās. Viņš jutās tik labi, ka nolēma daļu no trūcīgā monētu krājuma ieguldīt brokastīs tā bija liela maizes rika un krūze ar aukstu pienu tieši no pagraba.
Abi puiši viesistabas otrā galā brokastoja, kad atsperīgā gaitā, griezdams uz pirksta audekla cepuri ar spalvu, ienāca kāds jauns vīrietis spriežot pēc ārienes, ciemata jaunietis. Istabā bez viņiem bija tikai večuks, kas slaucīja grīdu, neatraudams skatienu no slotas. Jauneklis līksmi paraudzījās visapkārt, taču, ieraugot Randu un Matu, viņa cepure nokrita no pirksta. Labu brīdi viņš tikai skatījās, braukdams ar roku caur kuplajiem, tumšajiem, viļņotajiem matiem. Visbeidzot, vilkdams kājas, jauneklis pienāca pie viņu galdiņa.
Puisis bija vecāks par Randu, taču raudzījās uz viņiem bikli.
- Vai neiebildīsiet, ja es apsēdīšos? viņš pajautāja un uzreiz skaļi norija siekalas, it kā būtu kaut ko pateicis nevietā.
Rands iedomājās, ka svešais varbūt grib pabrokastot uz viņu rēķina, lai gan izskatījās pēc tāda, kas var atļauties pasūtīt pats. Viņa krekls bija ar zilām svītrām, pie apkakles izšuvumi, tāpat arī gar visu tumšzilā apmetņa malu. Ādas zābaki bija tikpat kā jauni; Rands ievēroja, ka tie nemaz nav nodiluši. Jauneklis pamāja uz krēslu.
- Kā tevi sauc? Rands jautāja.
- Mani sauc? Mani sauc. Nu… Sauciet mani par Petru. Puiša acis satraukti šaudījās uz visām pusēm. Nu… es jau to neizdomāju, saprotiet. Negribēju, taču mani piespieda! Jums jāsaprot, ka es ne…
Rands sāka saspringt, jo Mats norūca:
- Melndraugs.
Petrs sarāvās un pa pusei piecēlās no krēsla, mežonīgi raudzīdamies visapkārt, it kā istabā būtu piecdesmit cilvēku, kas varētu noklausīties. Vecais vīrs vēl līkņāja pār slotu, visu uzmanību veltīdams grīdai. Petrs atkal atsēdās un nedroši skatījās te uz Randu, te Matu. Viņam virs augšlūpas izspiedās sviedri. Tāds apvainojums liktu nosvīst jebkuram, taču Petrs ne ar vārdu to nenoliedza.
Rands lēni nogrozīja galvu. Pēc satikšanās ar Godu viņš zināja, ka Melndraugam uz pieres nebūt nav jābut Pūķa zīmei, un, ja ne apģērbs, Petrs pat ļoti iederētos Emondārē. Nekas viņā nenorādīja uz slepkavošanu vai ko vēl ļaunāku. Gods vismaz… bija atšķirīgs.