- Liec mums mieru! Rands atbildēja. Un saviem draugiem pasaki, lai liek mums mieru. Mēs no viņiem neko negribam, un viņi no mums neko nesaņems.
- Pretējā gadījumā, Mats dedzīgi piebalsoja, es visiem atklāšu, kas tu tāds esi. Tad redzēsi, ko tavi ciemata draugi domās par tevi!
Rands cerēja, ka Mats patiesībā nedomā to darīt. Tad viņiem būtu ne mazāk nepatikšanu kā Petram.
Petrs, šķiet, draudus ņēma par pilnu. Puisis nobālēja.
- Es… es dzirdēju, kas notika Četros karaļos. Nu kaut ko dzirdēju. Baumas izplatās. Mums ir, kas paziņo. Taču neviens jums slazdus neliek. Es esmu viens… un tikai gribu parunāt.
- Par ko? Mats prasīja.
Rands tieši tajā pašā brīdī izmeta:
- Mūs tas neinteresē.
Puiši saskatījās, un Mats paraustīja plecus.
- Mūs tas neinteresē, viņš piebalsoja.
Izdzēris līdz galam pienu, Rands iebāza kabatā savu tiesu maizes. Noderēs nākamajai maltītei; naudas tikpat kā vairs nebija.
Bet kā tikt no šejienes projām? Ja Petrs bija ievērojis, ka Mats ir tikpat kā akls, viņš pateiks pārējiem… citiem Melndraugiem. Rands reiz bija redzējis vilku, kas nošķīra no bara sakropļotu aitu; visapkārt bija citi vilki, un Rands nevarēja nedz atstāt aitas, nedz šaut, jo nespēja ar loku nomērķēt. Nelaimīgā aita, palikusi viena likteņa varā, šausmās brēca, drudžaini lēkādama uz trim kājām, un vilks, kas to vajāja, kā pēc burvja mājiena pēkšņi desmitkāršojās. To atceroties, Randam sāka šķebinoši kņudēt kuņģī. Palikt te arī nevarēja. Pat ja Petrs nemelo, ka ir viens, cik ilgi viņš vēl būs viens?
- Laiks doties ceļā, Mat, Rands teica un aizturēja elpu.
Kamēr Mats cēlās kājās, Rands pievērsa Petra uzmanību sev, pieliekdamies uz priekšu un teikdams:
- Liec mūs mierā, Melndraugs! Otrreiz to neatkārtošu. Liec. Mūs. Mierā.
Skaļi norijis siekalas, Petrs atgāzās pret krēsla atzveltni, un no viņa sejas aizplūda visas asinis. Rands uzreiz atcerējās mīrddrālu.
Viņš pameta skatienu uz Matu; draugs jau bija piecēlies kājās, neviens nebija ievērojis viņa neveiklību. Steigšus apkāries ar seglu somu un
citiem saiņiem, Rands centās turēt zobenu zem apmetņa. Varbūt Petrs par to jau zināja; varbūt Gods bija pastāstījis Bālzamonam, bet Bālzamons Petram, tomēr diez vai. Jauneklis domāja, ka Petram ir tikai vāra nojausma par Četros karaļos notikušo. Tāpēc viņš bija tik pārbijies.
Labi redzamās durvis palīdzēja Matam iet uz tām taisni; ne pārāk ātri, taču arī ne tik lēni, lai radītu aizdomas. Rands cieši sekoja draugam, klusi lūgdamies, kaut nu viņš nepakluptu. Labi gan, ka nebija jāmet līkums un ceļā nestāvēja galdi un krēsli.
Petrs viņiem aiz muguras pēkšņi pielēca kājās.
- Pagaidiet! viņš izmisīgi sauca. Jums jāpagaida!
- Liec mūs mierā! Rands neatskatījies atcirta.
Viņi jau bija gandrīz pie durvīm, un Matam vēl ne reizi nebija samisējies solis.
- Tikai uzklausiet mani, Petrs sacīja, uzlikdams Randam uz pleca roku, lai puisis apstātos.
Randam prātā uzvirmoja ainas. Paša mājās viņam uzklūp trolloks Nargs; mīrddrāls draud “Pie Brieža un Lauvas” Bērlonā. Visriņķī Puscilvēki, Izdzisušie, kas viņiem sekoja līdz Šadarlogotai un ieradās pēc viņiem Baltajā tiltā. Apsviedies riņķī, Rands savilka roku dūrē.
- Es taču teicu, liec mūs mierā!
Viņš iegāza Petram pa degunu. Melndraugs atmuguriski nokrita zemē un, tā sēžot uz grīdas, glūnēja uz Randu. No viņa deguna pilēja asinis.
- Jūs netiksiet projām, viņš nikni šņāca. Lai cik stipri jūs būtu, Dižais Tumsas pavēlnieks ir stiprāks. Ēna jūs aprīs!
Dziļāk viesistabā kāds ieelsās, pret grīdu atsitās slotaskāts. Večuks ar slotu beidzot kaut ko bija ievērojis. Viņš skatījās uz Petru, acis iepletis. No grumbainās sejas bija aizplūdušas visas asinis, lūpas kustējās, taču pār tām nenāca ne skaņa. Petrs atskatījās, nikni nolamājās un, pielēcis kājās, metās pa ielu projām no viesu nama, it kā viņam uz papēžiem mītu izbadējušies vilki. Večuks pievērsās Randam un Matam, tikpat pārbijies kā pirmīt.
Rands izgrūda draugu laukā no iebraucamās vietas un laukā no ciemata un, cik ātri vien spēdams, veda projām, nemitīgi ausīdamies, vai kaut kur neatskan vajātāju kliedzieni. Nekā, taču domās viņš tos labi dzirdēja.
43S' ■ t
- Pelni un asinis! Mats norūca, viņi ir visur un visur min mums uz papēžiem. Mēs nemūžam neaizbēgsim.
- Nē, šeit viņu nav, Rands atbildēja. Ja Bālzamons zinātu, ka mēs te esam, vai, tavuprāt, atstātu mūs viņa ziņā? Noteikti būtu cits Gods ar divdesmit vai trīsdesmit rīkļurāvējiem. Viņi mūs vēl vajā, taču nezinās, kur esam, iekams Petrs nepateiks, un varbūt viņš patiešām darbojas pats uz savu roku. Pēc visa, ko zinām, varam spriest, ka viņš jau varētu būt ceļā uz Četriem karaļiem.
- Bet viņš teica…
- Man viens pīpis. Rands īsti nezināja, kuru “viņu” Mats domā, taču tam nebija nekādas nozīmes. Mēs taču negulšņāsim un negaidīsim, kamēr mūs saņem ciet.
Todien viņi sešos dažādos ratos mēroja nelielu ceļa gabalu. Kāds zemnieks pastāstīja, ka traks večuks Mārketšeranas viesu namā apgalvojis, ka ciematā uzradušies Melndraugi. Zemnieks tik tikko spēja parunāt, valdot smieklus un slaukot no vaigiem asaras. Melndraugi Mārketšeranā! Labākais joks, ko vīrs bija dzirdējis kopš tās reizes, kad Aklijs Fārens piedzēries pārnakšņoja uz krogus jumta.
Cits vīrs, apaļsejis, pajūgu labotājs, kuram gar ratu malām bija sakārti darbarīki, bet aizmugurē piestiprināti divi rezerves riteņi, stāstīja kaut ko citu. Mārketšeranā bija sapulcējušies divdesmit Melndraugi. Kroplīga auguma vīrieši un sievietes vēl šausmīgākas, visas netīras un vienās skrandās. Tādus redzot vien, ceļgali ļogās un kuņģis apmet kūleni. Viņu smiekli citu ausīs stundām ilgi skan kā pretīgi tarkšķi, un galva no tiem vai plīst pušu. To visu viņš esot redzējis savām acīm, protams, no droša attāluma. Ja Karaliene neko nedarīšot, būšot jāsauc palīgā Gaismas bērni. Kaut kas taču jādara!
Atvadījušies no ratinieka, Rands un Mats atviegloti uzelpoja.
Saule jau bija pavisam zemu, kad viņi iesoļoja nelielā ciematā, ļoti līdzīgā Mārketšeranai. Kēmlīnas ceļš to glīti sadalīja divās daļās, un abpus platajam ceļam rindojās ķieģeļu mājiņas ar salmu jumtiem. Ēku sienas klāja vīteņaugu tīkls, lai gan tikpat kā bez lapām. Ciematā bija tikai viens viesu nams, mazs, ne lielāks kā Vīnavota iebraucamā vieta, ar ķēdēs iekārtu izkārtni, kas čīkstēdama vējā šūpojās turp un atpakaļ. “Karaļa kalps”.
Dīvaini, ka Vīnavota viesu nams viņam savulaik bija šķitis liels. Rands atcerējās, ka bija uzskatījis to par lielāko ēku, kāda iespējama. Vienīgi pils
varētu būt lielāka. Taču tagad jau bija daudz kas redzēts. Rands piepeši iedomājās, ka, atgriezies mājās, viņš uz visu raudzīsies citām acīm. Ja atgriezīšos.
Pie durvīm Rands brīdi vilcinājās; pat ja “Karaļa kalpā” cenas būtu zemākas nekā Mārketšeranā, viņi nevarēs atļauties nedz maltīti, nedz naktsmājas neko nevarēs.
Mats, kaut ko ieraudzījis, uzsita pa kabatu, kurā atradās Toma krāsainās bumbiņas.
- Nu jau es redzu diezgan labi, tikai īsti nespēju neko pasākt.
Mata redze pamazām uzlabojās, tomēr viņam ap pieri vēl aizvien bija
šalle, un, dienasgaismā skatoties debesīs, puisis miedza acis. Nesagaidījis drauga atbildi, Mats turpināja:
- Nevar taču būt, ka visos viesu namos pa ceļam uz Kēmlīnu kvern Melndraugi! Turklāt es negribu gulēt zem krūma, ja varu tikt gultā.