Tomēr Mats nepagriezās uz viesu nama pusi; viņš stāvēja, gaidīdams, ko darīs Rands.
Pēc mirkļa Rands pamāja. Arī viņš bija noguris kā jau visā šajā laikā, kopš bija prom no mājām. Jau iedomājoties vien, ka atkal būs jāguļ laukā, jauneklim iesmeldzās kauli. Mēs esam kā vāveres ritenī. Visa šī skriešana, šī skatīšanās pār plecu!
- Visur viņi tiešām nevar būt, Rands piekrita.
Spēris pirmo soli viesistabā, viņš sāka šaubīties, vai nav kļūdījies. Viss šķita tīrs un sakopts, taču te valdīja drūzma. Visi galdiņi bija aizņemti; daži vīri balstījās pret sienām, jo nebija, kur apsēsties. Spriežot pēc apkalpotāju steidzīgās rosības pie galdiem un arī saimnieka uzvedības, viesu bija vairāk nekā parasti. Par daudz tik mazam ciematam. Viegli varēja atšķirt tos, kas nebija vietējie. Ar apģērbu viņi neizcēlās, tomēr nenovērsās no ēdamā un dzeramā. Vietējie svešajiem īpašu uzvedības nepievērsa.
Gaisā dūca sarunas tik skaļi, ka saimnieks veda puišus uz virtuvi, kad Rands beidzot bija viņam iestāstījis, ka vēlas parunāt. Virtuvē nebija daudz klusāk, jo pavārs ar palīgiem šķindināja katlus un šaudījās turp un atpakaļ.
Saimnieks ar lielu kabatlakatu noslaucīja seju.
- Jādomā, ka esat ceļā uz Kēmlīnu un gribat redzēt viltus Pūķi tāpat kā visi pārējie Karalistes muļķi. Teikšu, kā ir: seši vienā istabā, pa divi vai trīs gultā. Ja tas neder, neko citu jums piedāvāt nevaru.
Rands sajutās neomulīgi. Ceļotāju bija daudz, un jebkurš no tiem varēja būt Melndraugs; atšķirt viņus citu vidū nebija iespējams. Mats demonstrēja žonglēšanas mākslu, aprobežodamies ar trim bumbiņām un arī tad uzmanījās -, bet Rands izņēma Toma flautu. Jau pēc pāris “Vecā melnā lāča” taktīm saimnieks nepacietīgi pamāja.
- Derēs! Man kaut kā jānovērš to stulbeņu uzmanība no Logēna. Līdz šim jau ir bijuši trīs kautiņi par to, vai viņš patiešām ir Pūķis. Nolieciet mantas stūrī, bet es iešu izbrīvēt jums vietu. Ja vien tas izdosies. Muļķi tādi! Pasaule ir pilna ar muļķiem, kas nezina savu īsto vietu. No tā jau ceļas visas nelaimes. Ļaudis nepaliek savā vietā.
Jau atkal apslaucījis seju, saimnieks izsteidzās ārā no virtuves, kaut ko murminādams zem deguna.
Pavārs un viņa palīgi par Randu un Matu nelikās ne zinis. Mats nemitīgi kārtoja ap galvu šalli pacēla to augstāk, gaismā samirkšķināja acis un tad atkal nostūma atpakaļ. Rands pārlika, vai draugs jau redz tik labi, lai spētu ko sarežģītāku par trīs bumbiņu mētāšanu. Bet viņš pats…
Kuņģī milza šķebinošs kamols. Apsēdies uz zema sola, Rands saņēma rokās galvu. Šķita, ka virtuvē ir auksti. Jaunekli kratīja drebuļi. Gaisā mutuļoja tvaiki, plītis un krāsnis karstumā krakšķēja. Drebuļi kļuva arvien spēcīgāki, Rands jau klabināja zobus. Viņš apņēma sevi ar rokām, taču labāk nekļuva. Šķita, ka viņš jau ir sasalis ragā.
Kā pa miglu Rands dzirdēja, ka Mats kaut ko jautā, manīja, ka draugs sapurina viņu aiz pleca; kāds nolamājās un izskrēja laukā no virtuves. Pēc tam parādījās saimnieks, kuram blakus saviebies stāvēja pavārs, un Mats ar abiem skaļi strīdējās. Rands nespēja saprast, par ko viņi runā, vārdi ausīs zumēja, prāts bija sastindzis.
Pēc tam Mats strauji saņēma Randu aiz rokas un uzrāva kājās. Visas viņu mantas seglu somas, sarullētās segas, Toma sainis un mūzikas instrumentu futrāļi jau bija uzmestas drauga plecos, tāpat arī viņa loks. Saimnieks viņus vēroja, bažīgi slaucīdams seju. Grīļodamies, smagi atbalstījies pret Matu, Rands ļāva sevi vest uz sētas durvīm.
- At-vaino, M-m-mat, Rands ar pūlēm izdvesa, nespēdams neklabināt zobus. Dr… r… o… ši vien… 1… lietus dēļ. V-vēl viena nakts laukā… ne., k.. kaitēs, manuprāt.
Debesis mijkrēslī jau bija satumsušas, un tajās mirdzēja sieks zvaigžņu.
- It nemaz! Mats attrauca, cenzdamies izklausīties līksms, taču Rands drauga balsī dzirdēja slēptu uztraukumu. Viņš pārbijās, ka citi atklās viņa viesnīcā kāds ir sasirdzis. Sacīju, ka vedīšu tevi uz krogus zāli, ja viņš metīs mūs laukā, un pēc desmit minūtēm iebraucamā vieta būs tukša kā izslaucīta. Sūdzas par muļķiem, bet to nu gan viņš negrib.
- Tad u-uz kurieni?
- Turp! Mats atvēra staļļa durvis; skaļi nočīkstēja eņģes.
Stallī bija vēl tumšāk nekā laukā. Smaržoja pēc siena, graudiem un zirgiem, taču visspēcīgākā bija mēslu smaka. Mats noguldīja Randu uz salmu grīdas. Jauneklis savilkās čokurā un piespieda ceļgalus pie krūtīm, vēl aizvien drebēdams no galvas līdz kājām. Šķita, ka viss spēks aizplūst drebuļos. Rands dzirdēja Matu steberējam, nolamājamies, atkal steberējam, un tad nošķindēja metāls. Piepeši uzplauka gaisma. Mats augstu turēja vecu, apdauzītu lukturi.
Drūzma valdīja ne tikai viesu namā, bet arī stallī. Katrā steliņģī stāvēja pa zirgam, un daži dzīvnieki, pacēluši galvas, gaismā mirkšķināja acis. Mats nopētīja trepes uz gubeni, pēc tam paskatījās uz Randu, kas sarāvies gulēja uz grīdas, un papurināja galvu.
- Nemūžam tevi tur neuzvilkšu, Mats nomurmināja.
Uzkāris lukturi uz naglas, viņš uztrausās augšā pa trepēm un sāka klēpjiem mest lejā sienu. Steigšus nokāpis lejā, Mats iekārtoja guļvietu staļļa otrā galā un draugu tur noguldīja. Mats uzsedza Randam abus viņu apmetņus, taču jauneklis gandrīz uzreiz tos nogrūda.
- Karsti, viņš murmināja. Rands neskaidri atcerējās, ka tikai pirms neilga brītiņa bija salis, bet tagad bija tāda sajūta kā krāsnī. Atrāvis vaļā apkakli, Rands svaidīja galvu. Karsti.
Viņš juta Mata plaukstu uz pieres.
- Tūlīt būšu atpakaļ, draugs sacīja un nozuda.
Rands drudžaini grozījās salmos, pats nezinādams, cik ilgi, līdz atgriezās Mats, vienā rokā turēdams šķīvi ar kūpošu ēdienu, bet otrā kausiņu, un pirkstos aiz osām bija uzkāris divas baltas krūzītes.
- Viedās viņiem šeit nav, Mats paziņoja, nometies ceļgalos Randam blakus.
Pielējis krūzīti, viņš pielika to draugam pie lūpām. Rands alkaini dzēra ūdeni, it kā dienām ilgi nebūtu dzēris; tieši tā viņš jutās.
- Vietējie pat nezina, kas ir Viedā. Viņiem te ir tikai tāda māte Brūnē, bet viņa aizgājusi pieņemt bērnu, un neviens nezina, kad atgriezīsies. Taču saimnieks iedeva man maizi, sieru un desu. Krietnais Inlova kungs dos visu, lai tik nerādāmies acīs viesiem. Ņem, nobaudi!
Rands novērsās no ēdiena. Jau paskatoties vien, puisim šķita, ka vēderā viss sagriežas otrādi. Pēc brīža Mats nopūtās un apsēdies sāka ēst. Rands lūkojās uz citu pusi, cenzdamies neklausīties.
Jauneklim atkal kļuva auksti, pēc tam viņu sāka kratīt drudzis, tad sekoja kārtējie aukstie šermuļi, beigās atkal mocīja drudzis. Drebuļu reizēs Mats draugu apsedza un padzirdīja, kad viņš sūdzējās par slāpēm. Nakts aizvien vairāk satumsa; stallī mirgoja luktura gaisma. Ēnas ieguva apveidus un sāka kustēties. Un tad Rands ieraudzīja Bālzamonu degošām acīm ienākam stallī; abpus viņam gāja mīrddrāli, dziļi paslēpuši sejas melnajās kapucēs.
Randa pirksti izmisīgi taustījās pēc zobena spala. Mēģinādams piecelties kājās, viņš kliedza:
- Mat! Mat! Viņi ir te! Gaisma, viņi ir te!
Mats viņš snauduļoja, sēdus sakrustotām kājām atbalstījies pret sienu, uzrāvās augšā.
- Kas? Melndraugi? Kur?
Līgodamies ceļgalos, Rands drudžaini māja uz staļļa ieejas pusi… un pārsteigts skatījās. Ēnas kustējās, zirgi miegā mīdījās. Un viss. Rands atkrita atpakaļ salmos.