- Te neviena nav, tikai es un tu, Mats mierināja draugu. Paklau, atdod to man! Viņš pastiepās pēc Randa zobena jostas, taču jauneklis vēl ciešāk satvēra ieroča spalu.
- Nē. Nē! Tam jāpaliek pie manis. Viņš ir mans tēvs. Saproti? Viņš ir m… mans t… tēvs! Randu atkal sagrāba drebuļi, tomēr puisis turējās pie zobena, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība. M…mans t…tēvs!
Atmetis ar roku, draugs uzsedza Randam apmetņus.
Mats aizsnaudās, un tikmēr naktī ieradās vēl citi viesi. Rands nespēja saprast, ticēt acīm vai ne. Ik pa brīdim viņš uzmeta skatienu Matam, kas, piespiedis galvu pie krūtīm, snauduļoja, un domāja, vai pamodies draugs arī kaut ko redzētu.
No ēnām iznāca Egvēna ar gariem, tumšiem, bizē sapītiem matiem kā savulaik Emondārē, un meitenes seja pauda sāpes un bēdas.
- Kāpēc tu mūs pameti? viņa jautāja. Mēs esam miruši tāpēc, ka tu mūs atstāji.
Rands sienā vāri papurināja galvu.
- Nē, Egvēna, es negribēju jūs pamest. Lūdzu, nedomā tā!
- Mēs visi esam miruši, viņa skumji turpināja, un nāve ir Melnā valstība. Mēs piederam Melnajam, jo tu mūs pameti.
- Nē. Man nebija citas izvēles, Egvēna! Lūdzu. Egvēna, neej prom! Atgriezies, Egvēna!
Bet viņa pagriezās uz ēnas pusi un pati kļuva par ēnu.
Moirainas seja bija mierīga, taču bez asins lāses, bāla. Aesu Sedajas apmetnis varēja būt arī līķauts, un viņas balss švīkstēja kā pātaga:
- Tā tas ir, Rand Altor. Tev nav izvēles. Jādodas uz Tarvalonu, vai arī Melnais tevi paņems sev. Mūžība ir savažota Ēnā. Tagad tevi var glābt tikai Aesu Sedajas. Vienīgi Aesu Sedajas.
Toms viņam sardoniski uzsmaidīja. No menestrela ietērpa bija atlikušas vien pārogļojušās stērbeles, caur kurām zibsnīja gaisma, kad viņš bija cīnījies ar Izdzisušo, lai jaunekļi varētu aizbēgt. Toma miesa zem skrandām bija samelnējusi un apdegusi.
- Uzticies Aesu Sedajām, puis, un tu vēlēsies būt miris. Ielāgo, ka maksa par Aesu Sedaju palīdzību vienmēr ir zemāka, nekā tu domā, bet augstāka, nekā spēj iztēloties. Un ko tad, ja vispirms satiksi ajahu? Sarkano. Bet varbūt Melno? Labāk jau bēdz, puis. Bēdz!
Lana skatiens bija ciets kā granīts, bet seja asinīm notašķīta.
- Dīvaini redzēt gana rokās zobenu ar gārņa zīmi. Vai tu esi tā cienīgs? Kaut tā būtu. Tagad tu esi viens. Ne aiz tevis, ne priekšā neviens tev nepalīdzēs, un ikviens var būt Melndraugs. Sargātājs smaidīja kā vilks, un no viņa mutes sāka gāzties asinis. Ikviens.
Pēc tam nāca Perins, apsūdzošs, palīdzību lūdzošs. Alvēras kundze apraudāja savu meitu, bet Beils Domons nolādēja Randu par to, ka viņš atveda uz kuģi Izdzisušos; Fiča kungs lauzīja rokas par pelnos pārvērsto krogu, Mina izmisīgi kliedza trolloku ķetnās. Nāca gan paziņas, gan ļaudis, ar kuriem Rands bija ticies tikai reizi. Taču visļaunāk bija ar Tamu. Tēvs stāvēja virs viņa, saviebies un galvu purinādams, un neteica ne vārda.
- Tev man jāpasaka, Rands lūdzās. Kas es esmu? Lūdzu, pasaki man! Kas es esmu? Kas es esmu?
Viņš sāka kliegt.
- Nomierinies, Rand!
Vispirms šķita, ka to sacīja Tams, bet tad Rands ieraudzīja, ka tēvs jau ir prom. Mats noliecies turēja pie viņa lūpām krūzīti ar ūdeni.
- Mierīgi atgūsties! Tu esi Rands Altors, lūk, kas tu esi, ar visneglītāko ģīmi un stulbāko pauri visā Divupē. Paklau, tu taču svīsti! Drudzis atkāpjas.
- Rands Altors? jauneklis nočukstēja.
Mats pamāja, turklāt tik nomierinoši, ka Rands, pat nepieskāries ūdenim, ieslīdēja miegā.
Viņš gulēja, sapņu netraucēts katrā ziņā neko neatcerējās -, tomēr miegs bija tik caurs, ka acis atvērās ikreiz, kad Mats noliecās pār viņu. Vienubrīd Rands domāja, vai draugs vispār ir gulējis, un tad atkal iekrita miegā, nepaguvis domu pabeigt.
Pilnībā Randu pamodināja durvju čīkstoņa, taču viņš, atlaidies sienā, gribēja pagulēt vēl. Miegā nebūtu jādomā par ķermeni. Muskuļi sāpēja kā grīstē savilktas stērbeles, un spēka ari necik nebija. Viņš vāri lūkoja pacelt galvu, un ar otro piegājienu tas izdevās.
Mats sēdēja pie sienas, turpat, kur pirmīt, rokas stiepiena attālumā no Randa. Viņa zods atdusējās uz krūtīm, kas dziļajā miegā līdz ar ieelpu un izelpu te cēlās, te krita. Puiša šalle bija noslīdējusi lejā uz acīm.
Rands pameta skatienu uz durvīm.
Uz sliekšņa stāvēja sieviete, ar vienu roku pieturēdama durvis. Brīdi viņa bija vien tumšs veidols kleitā, kas izcēlās pret rīta pirmo, liego gaismu, bet tad sieviete ienāca, un durvis aiz viņas aizvērās. Luktura gaismā Rands redzēja jau skaidrāk. Sieviete bija aptuveni Nīnēvas gados, taču, pēc viņa domām, nebija ciematniece. Kleitas bālgani zaļais zīds mirdzēja. Apmetnis bija skaistā, liegi pelēkā krāsā, bet sievietes matus saturēja gaisīgs mežģīņu tīkliņš. Domīgi raudzīdamās uz Randu un Matu, viņa ar pirkstiem bungoja pa smagu zelta kaklarotu.
- Mat, Rands ierunājās un tad vēlreiz, jau skaļāk: Mat!
Draugs iekrācās un gandrīz novēlās zemē, spēji pamostoties. Berzēdams no acīm miegu, viņš skatījās uz sievieti.
- Atnācu apraudzīt savu zirgu, viņa teica un nenoteikti pamāja uz steliņģiem, ne brīdi nenovērsdama no viņiem skatienu. Vai esi slims?
- Ar viņu viss ir kārtībā, Mats stīvi atbildēja. Vienkārši lietū saaukstējās, nekas vairāk.
- Varbūt tomēr apskatīšu. Es šo to pieprotu…
Rands prātoja, vai viņa ir Aesu Sedaja. īpašais apģērbs un jo sevišķi pašpārliecinātā izturēšanās liecināja, ka sieviete nav vietējā, un galvu viņa turēja tā, it kā tūlīt grasītos pavēlēt. Ja viņa ir Aesu Sedaja, tad no kuriem ajahiem?
- Nu jau man ir labi, Rands viņai paskaidroja. Nudien nav nekādas vajadzības!
Taču sieviete nāca dziļāk stallī. Pacēlusi svārku malu, viņa uzmanīgi lika uz zemes pelēkajās laiviņās ieautās kājas. Viebjoties par salmiem, viņa notupās blakus Randam un aptaustīja puiša pieri.
- Drudža nav, savilkusi uzacis, svešiniece viņu pētīja.
Neraugoties uz skarbajiem sejas vaibstiem, viņa bija skaista, taču sejā
trūka siltuma. Ta nebija arī auksta, tomēr šķita, ka bez jebkādām jūtām.
- Taču tu biji sasirdzis. Jā. Jā. Un vēl aizvien esi nevarīgs kā dienu vecs kaķēns. Es domāju…
Sieviete pabāza roku zem apmetņa, un tad viss pēkšņi notika tik ātri, ka Rands paguva vien aizžņaugtā balsī iekliegties.
Sieviete zibenīgi izvilka no apmetņa roku, kaut kas iemirdzējās, un viņa pārliecās pār Randu uz Mata pusi. Mats aiz pārsteiguma nogāzās uz sāniem, un kokā skaļi ietriecās metāls. Viss notika acumirklī, un tad iestājās klusums.
Mats daļēji gulēja uz muguras, ar vienu roku ieķēries sievietes plaukstas locītavā tieši virs dunča, kuru viņa bija iedzinusi sienā (tur pirmīt atradās Mata krūtis), bet otra roka spieda viņai pie rīkles Šadarlogotas asmeni.
Svešiniece nekustēdamās raudzījās lejup uz dunci Mata rokā. Ieplestām acīm viņa strauji ieelpoja un mēģināja izrauties, taču puisis stingri turēja asmeni pie viņas kakla. Pēc mirkļa viņa vispār vairs nekustējās.
Lūpas laizīdams, Rands raudzījās augšup uz dzīvo gleznu. Laikam jau viņš nebūtu paguvis pakustēties arī tad, ja nebūtu tik vārgs. Pēc tam jaunekļa skatiens aizslīdēja līdz duncim, un viņam izkalta mute. Koksne ap asmeni jau bija pārogļojusies melna, un no tās cēlās dūmu grīstes.
- Mat! Mat, viņas duncis!
Draugs aši uzmeta skatienu duncim, pēc tam sievietei, taču viņa nekustējās, tikai nervozi laizīja lūpas. Mats atrāvās no svešinieces kā dzelts un viņu pagrūda tik spēcīgi, ka sieviete kūleniski aizlidoja labu