gabalu no viņiem, rokas aiz sevis izstiepusi, taču neatrāva skatienu no dunča Mata rokā.
- Nekusties! viņš brīdināja. Citādi likšu to lietā. Vari man ticēt, es muti velti nedzesēju.
Sieviete lēni pamāja, neatraudama skatienu no dunča.
- Uzmani viņu, Rand!
Rands gan nezināja, ko iesāktu, ja sievietei kaut kas ienāktu prātā; varbūt sāktu kliegt. Ja viņa mēģinātu bēgt, viņš pavisam noteikti nespētu paskriet. Taču sieviete nekustīgi sēdēja, un Mats tikmēr izrāva no sienas viņas dunci. Melnais plankums lielāks vairs nekļuva, taču no tā vēl griezdamās cēlās viegla dūmu grīstīte.
Mats paskatījās visapkārt, domādams, kur likt dunci, un beigās pasvieda to uz Randa pusi. Jauneklis piesardzīgi to pacēla tikpat kā dzīvu odzi. Duncis šķita necils; tā vienīgā greznība bija bālais ziloņkaula spals un spīdīgais asmens, ne garāks par viņa plaukstu. Parasts duncis. Taču viņš bija redzējis, ko tas spēj. Spals nebija pat silts, tomēr Randam svīda plauksta. Puisis cerēja, ka neizlaidīs to no rokām salmos.
Sieviete nekustīgi gulēja vietā, kur bija nokritusi, un raudzījās uz Matu; jauneklis nesteidzīgi pagriezās uz viņas pusi. Svešiniece skatījās tā, it kā pārliktu, ko viņš tagad darīs, un Rands pamanīja, ka draugs pēkšņi samiedz acis un stingrāk saņem rokā dunci.
- Mat, nē!
- Viņa gribēja mani nogalināt, Rand. Viņa būtu nogalinājusi arī tevi. Viņa ir no Melndraugiem! Pēdējo vārdu Mats izspļāva.
- Taču nenogalināja, Rands sacīja. Sieviete ieelsās, it kā beidzot būtu sapratusi, kas Matam prātā. Nenogalināja!
Mats uz brīdi sastinga, luktura gaismā nomirdzēja dunča asmens. Viņš pamāja ar galvu.
- Taisies, ka tiec! Mats teica sievietei un ar dunci pamāja uz zirglietu glabātavas durvīm.
Sieviete nesteidzīgi cēlās kājās, brīdi pa brīdim sastingdama, lai notrauktu no kleitas salmus. Viņa devās, kur Mats bija norādījis, tomēr kustējās lēni, it kā nebūtu nekādas vajadzības steigties. Rands ievēroja, ka svešiniece vēl pēta ar rubīniem greznoto dunci Mata rokā.
- Jums patiešām vajadzētu beigt pretoties, sieviete sacīja. Galu galā tā būs vislabāk. Paši redzēsiet!
■
- Vislabāk? Mats greizi pasmaidīja, kasīdams krūtis, kurās viņa būtu ietriekusi dunci, ja puisis nebūtu pieliecies. Ej vien, ej!
Nevērīgi paraustījusi plecus, sieviete gāja uz glabātavu.
- Kļūda. Radās vērā ņemamas… jukas pēc notikuma ar to egoistisko muļķi Godu. Nemaz nerunājot par stulbeni, kas sacēla paniku Mārketšeranā. Neviens īsti nezina, kas tur notika un kā. Tieši tāpēc jums draud vēl lielākas briesmas. Vai nudien nesaprotat? Ja pie Dižā pavēlnieka atnāksiet labprātīgi, jums tiks ierādīta goda vieta, bet, kamēr bēgsiet, tiksiet vajāti, un kurš gan pateiks, kas notiks tad?
Randam kļuva auksti. Mani suņi ir skaudīgi, un maigumu no viņiem negaidi.
- Tātad jums ir radušies sarežģījumi ar diviem lauku puišiem, Mats drūmi pasmējās. Varbūt jūs, Melndraugi, nemaz neesat tik bīstami, kā izrunāts.
Atrāvis vaļā zirglietu glabātavas durvis, viņš pakāpās malā.
Uz sliekšņa apstājusies, sieviete pār plecu pameta uz viņu skatienu. Ledainu skatienu, taču viņas balss skanēja vēl saltāk.
- Gan jau paši pārliecināsieties, cik bīstami mēs esam. Kad te ieradīsies mīrddrāli…
Lai arī ko sieviete gribēja teikt, Mats viņu pārtrauca, aizcirzdams un aizbultēdams durvis. Kad jauneklis pagriezās, viņa acīs vīdēja satraukums.
- Izdzisušais, viņš aizžņaugtā balsī sacīja un atkal paslēpa dunci zem mēteļa. Viņa teica, ka ieradīsies Izdzisušais. Kā tev ar kājām?
- Dejot nevarēšu, Rands nomurmināja, bet, ja palīdzēsi man piecelties, iešu. Uzmetis skatienu duncim savās rokās, viņš nodrebēja.
- Pelni un asinis! Es skriešu!
Steigšus uzmetis plecos viņu mantību, Mats palīdzēja Randam nostāties uz kājām. Tās ļodzījās, un Randam vajadzēja atbalstīties pret draugu, lai spētu noturēties taisni, tomēr viņš, cik nu spēdams, centās Matu neaizkavēt. Sievietes dunci Rands turēja atstatu. Viņpus durvīm stāvēja ūdens spainis. Iedams garām, Rands tajā iemeta dunci. Iekritis ūdenī, tas nošņācās, un virs spaiņa pacēlās tvaiki. Sāpēs viebdamies, Rands pielika soli.
Līdz ar gaismiņu ielās parādījās daudz cilvēku pat tādā agrumā. Viņiem bija savas darīšanas, tāpēc neviens pat neievēroja divus jaunekļus, kas devās projām no ciemata; visapkārt taču bija daudz svešinieku.
Tomēr Rands tāpat sasprindzināja ik muskuli, lai ietu nesalicis. Sperdams soļus, viņš prātoja, vai kāds no steidzīgajiem garāmgājējiem nav Melndraugs. Varbūt kāds no viņiem gaida sievieti ar dunci? Gaida Izdzisušo?
Jūdzi aiz ciemata Randa spēki izsīka. Vienubrīd viņš elsdams balstījās pret Matu, bet jau nākamajā abi gulēja zemē. Mats novilka draugu ceļa malā.
- Mums jāiet uz priekšu, Mats sacīja un, izlaidis pirkstus caur matiem, sakārtoja virs acīm šalli. Agri vai vēlu kāds to sievieti izlaidīs laukā, un mūs atkal sāks vajāt.
- Zinu, Rands izdvesa. Zinu. Pasniedz man roku!
Mats viņu atkal uzcēla kājās, taču Rands līgojās, zinādams, ka pietrūks spēka. Pietiks tikai paspert soli, un viņš atkal būs garšļaukus.
Balstīdams Randu, Mats nepacietīgi gaidīja, kad no ciemata puses garām brauks kāds pajūgs. Kad beidzot viens patiešām palēnināja gaitu un apstājās viņu priekšā, Mats pārsteigti ieņurdējās. No augšas uz viņiem skatījās grumbaina seja.
- Vai noticis kas ļauns? vīrs, ļuļķēdams pīpi, apvaicājās.
- Viņš ir noguris, un viss, Mats atbildēja.
Rands saprata, ka, viņam tā balstoties pret Matu, sarunas nevedīsies. Atlaidis draugu, viņš paspēra soli malā. Kājas ļodzījās, tomēr jauneklis saņēmās un stāvēja taisni.
- Neesmu gulējis divas naktis, Rands paskaidroja. Kaut ko ieēdu, un sametās slikti. Tagad jau ir labāk, tikai neesmu gulējis.
Vīrs izpūta no mutes kaktiņa dūmu mutuli.
- Ejat uz Kēmlīnu, vai ne? Es jūsu gados pats arī droši vien ietu apskatīt to viltus Pūķi.
- Jā, Mats pamāja. Tieši tā! Ejam apskatīt viltus Pūķi.
- Labs ir, kāpiet ratos! Draugs lai sēž aizmugurē. Ja atkal būs slikti, labāk salmos nekā te. Mans vārds ir Haiems Kinčs.
Trīsdesmit ceturtā nodaļa
Pēdējais ciemats
K
arisfordu viņi sasniedza tumsā vēlāk, nekā Rands bija cerējis.
Vēlāk, nekā bija solījis Kinča kungs, izlaizdams viņus uz ceļa.
Rands prātoja, vai nav pavisam zaudējis laika izjūtu. Bija aizritē-
jušas tikai trīs naktis pēc Hovala Goda un Četriem karaļiem, divas pēc
tam kad Petrs bija viņus pārsteidzis Mārketšeranā. Un tikai viena diena,
kopš Melndraugu sieviete bija mēģinājusi viņus nogalināt “Karaļa kalpa”
stallī, taču viss šķita noticis jau pirms gada vai pat veselas mūžības.
Lai arī kas bija atgadījies ar laiku, Karisforda šķita gana normāls ciemats; tas vismaz stāvēja uz zemes. Glītas, vīteņaugiem noaugušas ķieģeļu mājas un šauras ielas (izņemot Kēmlīnas ceļu), klusa un šķietami mierīga vieta. Bet ko tas viss slēpj? Rands prātoja. Arī Mārketšerana izskatījās kā miera osta, tāpat arī ciemats, kurā sieviete… viņas vārdu Rands nezināja un nevēlējās par to pat domāt.