No māju logiem gandrīz tukšajās ielās krita gaisma. Randam tas labi derēja. Lavīdamies no stūra uz stūri, viņš izvairījās no retajiem garāmgājējiem. Kad vien tuvumā parādījās kāds ciematnieks, Mats sastindzis pieskārās drauga plecam, un, līdzko miglainais siluets bija pagājis garām, abi zagās tālāk uz nākamo ēnu.
Karisas upes platums šeit bija tikai trīsdesmit soļu; tās melnie ūdeņi plūda laiski, tomēr pār seklo upi jau izsenis bija uzcelts tilts. Lietus un vējš gadsimtiem ilgi bija grauzuši tā akmens balstus, līdz tagad tie izskatījās gandrīz pēc dabas veidojumiem. Gadiem ilgi pajūgi un tirgotāju karavānas bija braukušas pār biezajiem koka dēļiem. Zem abu ceļinieku kājām dobji kā bungas dunēja izļodzījušies dēļi. Ciemats palika aiz
muguras, viņi atkal bija laukos, tomēr Rands vēl ilgi baidījās izdzirdēt kāda balsi vaicājam, kas viņi tādi ir. Vai vēl ļaunāk baidījās, ka tas jau būs zināms.
Jo tālāk puiši gāja, jo biežāk redzēja apdzīvotas vietas. Priekšā allaž spīdēja lauku māju ugunis. Abpus ceļam stiepās dzīvžogi un koka sētu posmi. Viņi redzēja laukus vien, ceļa tuvumā nebija ne meža strēles. Šķita viņi visu laiku atrodas ciemata nomalē, lai gan tas bija vairāku stundu gājiena attālums no apdzīvotas vietas. Ainava bija glīta un rāma. Nekas neliecināja, ka te varētu uzglūnēt Melndraugi vai kas vēl ļaunāks.
Mats piepeši apsēdās ceļmalā. Nu, kad ceļiniekus apspīdēja tikai mēnesnīca, viņš bija atgrūdis šalli uz pakauša.
- Divi soļi ir sprīdis, Mats murmināja. Tūkstoš sprīžu ir jūdze, četras jūdzes jūras jūdze… neiešu uz priekšu ne desmit soļus, ja galā nebūs vieta, kur pārnakšņot. Derētu ari kaut ko ieēst. Vai tev gadījumā nav kaut kas paslēpts kabatās, ko? Varbūt ābols? Es pret to nebūt neiebilstu. Nu, varēji kaut apskatīties!
Rands pameta acis uz vienu pusi, tad otru. Naktī uz ceļa bija tikai viņi vien. Pēc tam jauneklis paskatījās uz Matu; novilcis zābaku, draugs berzēja pēdu. Diez kas nebija. Arī viņam pašam sāpēja kājas. Caur tām izskrēja drebuļi, atgādinot, ka viņš vēl nemaz nav tik spēcīgs.
Laukā tieši viņiem priekšā cēlās tumši uzkalni. Siena zārdi, kas ziemas barošanas laikā bija sarukuši, tomēr siena zārdi.
Rands ar kājas pirkstu piebikstīja Matam.
- Nakšņosim tur!
- Atkal sienā, draugs nopūtās, tomēr, uzmaucis zābaku, piecēlās kājās.
Cēlās vējš, un nakts kļuva arvien dzestrāka. Tikuši pāri gludajiem žoga stabiņiem, draugi mudīgi ierakās sienā. Audekls, kas sargāja sienu no lietus, aizturēja arī vēju.
Rands grozījās paša izveidotā iedobē, līdz jutās tīri ērti. Tikai caur apģērbu durstīja siens, taču puisis jau bija iemācījies nepievērst uzmanību tādiem sīkumiem. Viņš mēģināja saskaitīt, cik reižu pēc Baltā torņa viņi bija gulējuši sienā. Varoņiem nostāstos gan nebija jānakšņo siena zārdā vai zem krūma. Taču nu jau bija grūti iztēloties sevi par nostāsta varoni, pat uz brīdi. Nopūties Rands sacēla augšā apkakli, cerēdams, ka siens neiesprauksies aiz drēbēm.
- Rand? Mats klusi ierunājās. Kā tu domā, Rand, vai mums izdosies?
- Tikt līdz Tarvalonai? Gaisa gabals, tomēr…
- Kēmllnai. Kā tu domā, vai mums izdosies tikt līdz Kēmlīnai?
Rands pacēla galvu, taču zārdā bija tik tumšs, ka tikai pēc balss varēja
noteikt, kur atrodas Mats.
- Kinča kungs teica, ka divas dienas ceļā. Rīt, parit, un jau būsim tur.
- Ja vien mūs uz ceļa negaida simt Melndraugu un viens vai divi Izdzisušie.
Brīdi valdīja klusums, un Mats turpināja:
- Rand, manuprāt, mēs esam palikuši divi vien. Drauga balsī skanēja bailes. Lai kas vēl gaida priekšā, esam divi vien. Tikai mēs.
Rands papurināja galvu. Protams, Mats viņu tumsā neredzēja, bet tas jau arī bija vairāk domāts pašam.
- Guli, Mat, viņš noguris teica. Rands pats gulēja vaļā acīm vēl ilgi, līdz beidzot aizmiga. Tikai mēs!
Gaiļa dziesmas pamodināts, Rands palsā rītausmā izrāpās no siena zārda un berza nost no drēbēm sienu. Par spīti piesardzībai, daži stiebri bija tikuši uz muguras un, pielipuši starp lāpstiņām, neganti grauza. Rands novilka mēteli un izņēma no biksēm kreklu. Ar vienu roku aizsniedzis skaustu, bet otru saliektu turēdams aiz muguras, viņš piepeši atskārta, ka tuvumā ir cilvēki.
Saule vēl nebija uzlēkusi, bet uz ceļa jau valdīja rosība ļaudis pa vienam vai divatā devās uz Kēmlīnu; dažiem plecos bija pakas un saiņi, bet citi gāja tukšām rokām, ja nu vien dažiem bija spieķis. Vairums ceļinieku bija jauni vīrieši, taču bija arī meitenes un vecāki cilvēki. Visi izskatījās tālā ceļa nogurdināti. Daži skatījās uz savām kājām, garlaikoti nolaiduši plecus, lai gan vēl bija agrs rīts; citi vērās tālumā, raugoties uz kaut ko neredzamu, gaidot, ko nesīs rītausma.
Mats, izvēlies no zārda, sāka sparīgi kasīties, pārtraukdams knosīšanos, tikai lai apliktu ap galvu šalli; šorīt viņš acis piesedza mazāk.
- Kā tev šķiet, vai šodien mums palaimēsies tikt pie ēdamā?
Randa vēders atsaucīgi ierūcās.
- Par to padomāsim ceļā, viņš atbildēja un, steigšus sakārtojis apģērbu, izvilka no zārda saiņus.
Kad puiši jau bija pie žoga, arī Mats ievēroja cilvēkus. Saviebies viņš apstājās uz lauka, kamēr Rands pārrāpās pār žogu. Garāmejot viņos noskatījās jauns vīrietis, ne vecāks par viņiem pašiem. Putekļainās drēbēs, un tikpat noputējis bija segas rullis viņam uz muguras.
- Kurp iedams? Mats uzsauca.
- Uz Kēmlīnu, kur tad citur! Jāapskata Pūķis, puisis neapstājies attrauca, taču, ieraudzījis viņu plecos seglu somas, sarauca uzacis un piebilda: Tapat kā jūs.
Smiedamies viņš devās tālāk, ar degsmi raudzīdamies uz priekšu.
To pašu jautājumu Mats dienas laikā uzdeva vēl dažiem ceļiniekiem, un vienīgi vietējiem bija cita atbilde. Šejienieši visbiežāk vispār neko neatbildēja, tikai nospļāvās un nepatikā novērsās. Tomēr novērsušies viņi modrību nezaudēja. Visus ceļiniekus viņi mērīja vienādi, ar acs kaktiņu tos pētīdami. Vietējo sejās bija lasāms, ka no svešiniekiem var sagaidīt visu, tāpēc acis jātur vaļā.
Šejienieši ne tikai vairījās no svešiniekiem, bet arī izskatījās aizkaitināti. Uz ceļa viļņojās ļaužu jūra izplūdusi jūra -, un, kad, saulei kāpjot virs apvāršņa, parādījās zemnieku rati un pajūgi, arī tiem bija uz pusi jāpalēnina jau tāpat nesteidzīgā gaita. Nevienam nenāca ne prātā aicināt ratos Randu un Matu. Visbiežāk puiši redzēja skābu ģīmi, dažkārt viņus nolamāja par dienaszagļiem.
Tomēr tirgotāju pajūgi uz Kēmlīnu un atpakaļ ripoja bez lielas aizkavēšanās, kaut arī dažs labs braucējs vicināja dūres. Kad mazā gaismiņā stīvā riksī tuvojās pirmā tirgotāju karavāna (saule aiz pajūgiem nupat bija pacēlusies virs apvāršņa), Rands iznāca uz ceļa. Nekas neliecināja, ka braucēji palēninās gaitu; Rands redzēja, ka citi pamūk malā. Saņēmis pēdējos spēkus, jauneklis vilkās uz priekšu.
Garām aizrībēja pirmais pajūgs, un Rands ievēroja kustību, kas acīmredzot bija jāņem vērā. Pēc mirkļa viņš jau bija izstiepies garšļaukus uz zemes, bet gaisā, kur pirmīt bija atradusies viņa galva, nošvīkstēja braucēja pātaga. Kad pajūgs dangāja garām, Rands, gulēdams zemē, saskatījās ar braucēju. Skarbas acis, bet zem tām cieši sakniebtas lūpas. Tadam bija vienalga, ka gājējam līs asinis vai būs jāzaudē acs.
- Kaut Gaisma padarītu tevi aklu! Mats kliedza tam nopakaļ. Tā taču nedrīkst…
Sargs, jādams garām, iebelza Matam ar šķēpa galu pa plecu, un viņš uzkrita virsū Randam.