- Nost no ceļa, netīrie Melndraugi! nepalēninājis zirga soli, sargs norūca.
Pēc tam Rands un Mats turējās pa gabalu no pajūgiem, kuru uz ceļa, protams, netrūka. Viens dārdēdams un grabēdams nebija aizbraucis, kad jau tuvojās nākamais. Gan sargi, gan pārējie visus, kas devās uz Kēmlīnu, uzskatīja par netīriem kustoņiem.
Vienreiz nepaguvis izvairīties no pātagas, Rands saņēma sitienu ar tās galu. Piespiedis plaukstu nobrāzumam virs uzacs, viņš norija siekalas, lai neizvemtos; daudz netrūka, ka būtu cietusi acs. Braucējs pavīpsnāja. Ar otru roku Rands sagrāba Matu, kas jau grasījās likt lokā bultu.
- Lai paliek, Rands pameta ar galvu uz sargiem, kas jāja blakus pajūgiem. Daži smējās, bet citi bargi raudzījās uz Mata loku. Ja paveiksies, viņi mūs tikai noslānīs ar šķēpiem. Ja paveiksies!
Mats kaut ko nīgri noņurdēja, tomēr nepretojās, kad Rands novilka viņu ceļa malā.
Divreiz garām aizrikšoja Karalienes gvardu eskadroni, vimpeļiem šķēpu galos plīvojot. Daži zemnieki viņus sveicināja un lūdza, lai tie kaut ko dara ar svešinieku klātbūtni. Sargi allaž piestāja un pacietīgi visus uzklausīja. Ap dienas vidu Rands apstājās, gribēdams dzirdēt vienu no šādām sarunām.
Aiz bruņucepures režģiem sargu kapteiņa lūpas bija cieši sakniebtas svītrā.
- Ja kāds kaut ko nozags vai pārkāps tava īpašuma robežu, kapteinis atņurdēja kalsnam zemniekam, kas sarauktu pieri stāvēja blakus kāpslim, aizvedīšu viņu pie miertiesneša, bet, ejot pa Karalienes lielceļu, viņi nepārkāpj Karalienes likumus.
- Bet viņi taču ir visur! zemnieks protestēja. Ej nu sazini, kas tie par ļaudīm un kādi. Un vēl tās runas par Pūķi…
- Augstā Gaisma, cilvēk! Cik tad viņu te ir? Pie Kēmlīnas mūriem gan ir drūzma un ar katru dienu arvien lielāka. Ievērojis Randu un Matu, kas stāvēja turpat tuvumā pie'ceļa, kapteinis saviebās vēl vairāk. Viņš ar tērauda bruņucimdu pamāja uz ceļu. Ejiet projām, vai arī uzskatīšu, ka traucējat satiksmi.
Kapteiņa balss neskanēja skarbāk kā viņa sarunā ar zemnieku, tomēr Rands un Mats viņam paklausīja. Vīrieša skatiens brīdi viņiem sekoja; Rands to juta sev mugurā. Viņam radās aizdomas, ka gvardes pacietība attiecībā uz ceļiniekiem jau izsīkst, un pret izsalkušu zagli līdzcietības nebūs. Rands nolēma atrunāt Matu, ja draugs atkal sadomās čiept olas.
Taču bija arī savs labums, ko sniedza daudzie braucēji un kājāmgājēji, sevišķi jauni vīrieši ceļā uz Kēmlīnu. Ja puišus sāktu medīt Melndraugi, tiem viņi būtu jāmeldē tikpat kā divi baloži lielā putnu barā. Ziemvakarā mīrddrāls īsti nezināja, ko meklēt; varbūt viņa biedri nebūs daudz gudrāki.
Randa vēders ik pēc brīža ierūcās, atgādinot, ka naudas vairs tikpat kā nav un maltītei pavisam noteikti nepietiks, ņemot vērā cenas Kēmlīnas tuvumā. Vienubrīd attapies, ka tur roku uz flautas futrāļa, jauneklis to noteikti aizstūma uz muguras. Gods taču bija redzējis gan flautu, gan žonglēšanu. Ej nu sazini, cik daudz Bālzamons bija uzzinājis pirms Goda bojā ejas ja tas, ko Rands bija redzējis, patiešām bija bojā eja vai cik daudz bija paziņots Melndraugiem.
Rands ar nožēlu noraudzījās uz zemnieku sētu, kurai viņi gāja garām. Gar žogu staigāja saimnieks ar diviem suņiem, kas rūca, pavadas raustīdami. Izskatījās, ka vīrs tā vien gaida izdevību palaist tos vaļā. Pie visām mājām suņi neskraidīja, tomēr darbu ceļiniekiem nekur nepiedāvāja.
Līdz saulrietam puiši izgāja cauri vēl diviem ciematiem. Vietējie stāvēja bariņos, sarunādamies un vērodami nepārtraukto ļaužu straumi, kas plūda garām. Viņu sejas nebūt nebija draudzīgākas kā zemniekiem vai vezumniekiem, vai Karalienes sargiem. Visi šie svešinieki taču gāja skatīties viltus Pūķi. Muļķi, kas nezina savu vietu! Varbūt viltus Pūķa atbalstītāji. Varbūt pat Melndraugi. Vai tad tur kāda atšķirība?
Pienāca vakars, un pie otrā ciemata gājēju rindas kļuva arvien retākas. Tie daži laimīgie, kam bija nauda, pazuda viesu namā, lai gan bez strīdiem iekšā netika, bet citi sāka meklēt tuvīnus dzīvžogus vai laukus, kur nebija suņu. Mijkrēslī uz Kēmlīnas ceļa beigās palika tikai viņi vien. Mats ierunājās, ka atkal jāmeklē siena zārds, bet Rands uzstāja, ka jāiet uz priekšu.
- Kamēr vien var redzēt ceļu, jauneklis teica. Jo ilgāk iesim neapstājušies, jo tālāk tiksim. Ja nu viņi tevi vajā? Bet kāpēc lai vajātu tagad, ja var gaidīt, kamēr pats atnāksi pie viņiem?
Matam ar tādu argumentu pietika. Bieži atskatīdamies, viņš pielika soli. Randam bija jāpasteidzas, lai tiktu viņam līdzi.
Nakts ap viņiem sabiezēja; tumsu mazliet kliedēja blāva mēnesnīca. Mata enerģijas uzplūdi noplaka, un viņš atkal sāka žēloties. Randa stilbos savilkās sāpīgi mezgli. Puisis centās sev iestāstīt, ka pēc smagu lauku darbu padarīšanas abi ar Tamu bija gājuši vēl tālāk, taču, lai arī cik reižu to sev atkārtoja, nespēja tam noticēt. Rands sakoda zobus un tikai gāja uz priekšu, nelikdamies ne zinis par nogurumu un sāpēm.
Randam klausoties Mata žēlabās un domājot par katru nākamo soli, viņi jau gandrīz bija iegājuši ciematā, kad viņš ieraudzīja gaismas. Grīļodamies Rands apstājās, piepeši juzdams, ka no pēdām augšup skrien dedzinošas sāpes. Uz labās pēdas laikam bija uzberzta tulzna.
Ieraudzījis ciemata ugunis, Mats vaidēdams noslīga ceļos.
- Un tagad mēs nevaram apstāties? viņš izdvesa. Vai arī gribi meklēt viesu namu un izkārt tur zīmi Melndraugiem? Vai Izdzisušajam.
- Iziesim cauri ciematam, skatīdamies uz gaismām, Rands atbildēja.
No tāluma un tumsā tā tikpat labi varēja būt Emondāre. Kas mūs te gaida?
- Vēl tikai jūdze, ne vairāk.
- Ne vairāk? Neiešu tālāk ne sprīdi!
Randa kājas svila kā ugunī, tomēr viņš piespieda sevi spert soli, tad nākamo. Vieglāk nekļuva, tomēr viņš gāja, soli pēc soļa. Pēc desmit soļiem Rands dzirdēja, ka viņam nopakaļ, kaut ko rūkdams zem deguna, steberē Mats. Puisis nodomāja: labi vien ir, ka nevar saprast viņa sacīto.
Bija jau vēla stunda, un ielās ļaudis neredzēja, lai gan vairumā māju vismaz vienā logā dega gaisma. Viesu nams ciemata centrā bija spilgti izgaismots; ap to krita zelta loks, atvairīdams tumsu. No ēkas plūda mūzika un smiekli, ko mazliet apslāpēja biezie mūri. Virs durvīm, čīkstēdama vējā, šūpojās izkārtne. Tuvākajā viesu nama pusē pie Kēmlīnas ceļa stāvēja zirgs ar ratiem un kāds vīrs pārbaudīja iejūgu. Talākajā pusē gaismas robežā ar tumsu stāvēja vēl divi vīri.
Rands apstājās ēnā, kur no ēkas nekrita gaisma. Viņš bija pārāk noguris, lai līkumotu ciemata ieliņās. Atpūtas minūte par ļaunu nenāks. Tikai minūti, ne ilgāk. Līdz svešie būs prom. Mats ar svētlaimīgu nopūtu atgāzās pret mūri, it kā grasītos tūlīt pat aizmigt.
Abi vīri gaismas apļa malā nezin kāpēc viesa Randā nemieru. Sākumā viņš neko nesaprata, bet tad ievēroja, ka vīrs pie ratiem jūtas tāpat. Aptaustījis siksnu līdz galam, viņš kaut ko sakārtoja zirgam pie lūpām un tad atkal sāka visu no gala. Ne brīdi nepacēlis galvu, visu uzmanību it kā pievērsis darbam, viņš tomēr vairījās uzlūkot abus vīrus. Varēja būt arī tā, ka viņš tos neredzēja, kaut arī atradās tuvāk par piecdesmit pēdām, taču vīra kustības bija savādi stīvas, un dažas reizes viņš pārtrauca darīt iesākto tāpēc vien, lai nebūtu jāskatās uz viņu pusi.
Viens no vīriem ēnā bija tikai melns siluets, bet otrs ar muguru pret Randu stāvēja tuvāk gaismai. Bija redzams, ka saruna otro vīru neiepriecina. Pirmais svaidīja rokas, ar skatienu urbās zemē un ik pa brīdim strauji pacēla galvu, pauzdams savu attieksmi pret sarunu biedra teikto. Rands neko nedzirdēja, tomēr manīja, ka runā tikai tas, kas ēnā, bet nervozais vīrietis tikai klausās, māj ar galvu un satraukti plāta rokas.