Beigās tas, kuru slēpa tumsa, novērsās, bet nervozais vīrs atgriezās gaismā. Nakts bija dzestra, tomēr viņš slaucīja seju ar garo priekšautu, it kā būtu no galvas līdz kājām nosvīdis.
Rands skatījās uz ēnu, kas izgaisa naktī, un viņam uzmetās zosāda. Nezin kāpēc jauneklis juta nemieru, skausts tā kā kņudēja, bet uz rokām matiņi cēlās stāvus it kā no atskārsmes, ka viņam kaut kas piezogas. Papurinājis galvu, Rands mundri saberzēja rokas. Tāds pats muļķis kā Mats, vai ne?
Tieši tobrīd pie loga pašā gaismas malā ieslīdēja siluets pašā maliņā -, un Randam pārskrēja tirpas. Viesu nama izkārtne čīkstēdama šūpojās vējā, taču tumšais apmetnis pat nepakustējās.
- Izdzisušais, Rands nočukstēja, un Mats pielēca kājās, it kā būtu dzirdējis kliedzienu.
- Kas…?
Rands ar plaukstu aizspieda viņam muti.
- Klusē!
Ēna tumsā pazuda. Kur?
- Nu jau ir prom. Es tā domāju. Es tā ceru!
Rands noņēma no drauga mutes roku, bet Mats neko neteica, tikai dziļi jo dziļi ieelpoja.
Nervozais vīrs jau bija pie viesu nama durvīm. Apstājies viņš nogludināja priekšautu, acīm redzami gribēja saņemties un tikai tad iet iekšā.
- Tev nu gan ir dīvaini draugi, Raimun Holdvin, vīrs pie ratiem pēkšņi ierunājās. Tā bija veca vīra balss, taču spēcīga. Izslējies taisni, viņš nogrozīja galvu. Dīvaini draugi krodziniekam tumsā.
Nervozais vīrs satrūkās, to dzirdot, un pameta skatienu visapkārt, it kā tikai tagad būtu ievērojis kādu stāvam pie ratiem. Dziļi ieelpojis, viņš saņēma sevi rokās un skarbi jautāja:
- Ko tu ar to gribi teikt, Almen Bunt?
- Tieši to, ko dzirdēji, Holdvin. Dīvaini draugi. Viņš nav vietējais, vai ne? Pēdējās nedēļās mums garām iet daudz dīvaiņu. Bezgala daudz dīvaiņu.
- Jauki ar tevi parunāt, Holdvins nomērīja ar skatienu vīrieti pie ratiem. Es pazīstu ļoti daudz cilvēku, pat no Kēmlīnas. Ne jau tādus kā tu, kas vientuļi dienām dirn savā sētā. Mirkli paklusējis, viņš turpināja, it kā gribēdams paskaidrot. Viņš ir no Četriem karaļiem. Meklē divus zagļus. Jaunus vīriešus, kas nozaga viņam zobenu ar gārņa zīmi.
Dzirdot piesaucam Četrus karaļus, Rands aizturēja elpu, bet, kad Holdvins pieminēja zobenu, viņš uzmeta skatienu Matam. Draugs, cieši piespiedies pie mūra, raudzījās tumsā, acis iepletis tā, ka bija redzami vien baltumi. Arī Rands gribēja vērties naktī Puscilvēks varēja būt jebkur -, tomēr jaunekļa skatiens atgriezās pie abiem vīriem viesu nama priekšā.
- Zobens ar gārņa zīmi! Bunts iesaucās. Tad jau nav brīnums, ka viņš vēlas to atgūt.
Holdvins pamāja.
- Jā, bet viņš grib dabūt rokā arī zagļus. Mans draugs ir bagāts vīrs… tirgotājs, un tie abi ir sagādājuši galvassāpes tiem, kas strādā viņa labā. Stāsta trakas lietas un velti uztrauc ļaudis. Kā jau Melndraugi un arī Logēna atbalstītāji.
- Melndraugi un viltus Pūķa atbalstītāji? Un vēl stāsta trakas lietas? Daudz par daudz tik jauniem puišiem. Tu taču teici, ka viņi ir jaunekļi? Bunta balsī piepeši ieskanējās uzjautrinājums, taču viesu nama saimnieks nelikās to manām.
- Jā. Nav ne divdesmit gadu veci. Par abiem izsludināta balva simt zelta kronu. Brīdi vilcinājies, Holdvins piebilda: Tiem abiem ir lunkanas mēles. Gaisma vien zina, ko tādi var sarunāt, lai tikai sakūdītu cilvēkus! Bīstami, lai gan pēc tādiem neizskatās. Ļauni. Labāk turies pa gabalu, ja viņus kaut kur pamani! Divi jauni vīrieši, viens ar zobenu, un abi tik
skatās pār plecu. Ja viņi te uzradīsies… mans draugs abus savāks, līdzko būs zināms, kur šie atrodas.
- Varētu nodomāt, ka esi ar viņiem pazīstams.
- Kad ieraudzīšu, uzreiz pazīšu, Holdvins sazvērnieciski atteica.
- Tikai nemēģini pats viņus notvert! Nav vajadzības, lai kāds ciestu. Ja šos ieraugi, nāc pie manis un pasaki. Mans… draugs tiks ar viņiem galā. Simt kronu, bet viņš grib tos abus.
- Simt kronu par abiem, Bunts aizdomājās. Un cik par zobenu, kuru viņam tik ļoti vajag?
Holdvins pēkšņi attapās, ka sarunu biedrs velk viņu uz zoba.
- Pats nezinu, kāpēc tev to stāstu, viņš nošņāca. Kā redzu, tu vēl aizvien turies pie sava muļķīgā plāna.
- Tas nemaz nav tik muļķīgs plāns, Bunts mierīgi sacīja. Varbūt šis ir vienīgais viltus Pūķis, ko man līdz mūža beigām lemts ieraudzīt Gaisma, kaut jel tā notiktu! Tomēr esmu par vecu, lai ēstu tirgotāju ceļa putekļus visu gaisa gabalu līdz Kēmlīnai. Man ir pašam savs ceļš, un rīt no paša rīta gluži svaigs ieradīšos Kēmlīnā.
- Savs ceļš? krogus saimnieka balss derdzīgi ietrīsējās. Tu nekad nevari zināt, kas var atgadīties naktī, Almen Bunt. Viens tumsā uz ceļa! Ja kāds ari dzirdēs tavus kliedzienus, neviens neatvērs durvis, lai palīdzētu. Šajos laikos to negaidi, Bunt! Pat ne no tuvākā kaimiņa.
Zemnieku tas, šķiet, neuztrauca, jo viņš atbildēja tikpat mierigi kā pirmīt.
- Ja Karalienes gvarde nespēj uzturēt kārtību uz ceļa tik tuvu Kēmlīnai, tad mēs nevaram būt mierīgi pat savās gultās. Ja tu man jautātu, kas sargiem jādara, lai uz ceļa būtu drošība, es atbildētu, ka jāiekaļ tavs draugs ķēdēs. Slapstās tumsā, baidoties, ka viņu kāds ieraudzīs. Nemēģini man iestāstīt, ka viņam prātā nav kas ļauns.
- Baidās? Holdvins iesaucās. Tu nezini, ko runā, vecais muļķi! Sacirtis zobus, viņš nodrebēja. Nezinu, kāpēc zaudēju laiku, te runādams ar tevi. Lasies prom! Netraucē man mierīgi strādāt!
Viesu nama saimnieks iegāja iekšā, skaļi aizcirzdams aiz sevis durvis.
Kaut ko murminādams zem deguna, Bunts satvēra ratu malu un atspieda kāju pret riteni.
Rands vilcinājās tikai brīdi. Mats satvēra draugu aiz rokas, tam metoties uz priekšu.
- Vai tu traks, Rand? Viņš taču mūs pazīs!
- Tu labāk paliktu te? Kur apgrozās Izdzisušais? Cik tālu, tavuprāt, mēs aiziesim, kad viņš mūs atradīs?
Rands centās nedomāt, cik tālu viņi aizbrauktu ratos, kad Izdzisušais viņus atrastu. Izrāvies viņš metās uz ceļa pusi. Rands uzmanīgi turēja ciet mēteli, lai nebūtu redzams zobens; pūta vējš, bija auksti, tāpēc tas izskatījās dabiski.
- Nejauši dzirdēju, ka jūs dodaties uz Kēmlīnu, jauneklis iesāka.
Bunts satrūkās un izvilka no ratiem nūju. Vīra seja bija vienās grumbās, mutē trūka puses zobu, taču mezglainās rokas nūju turēja stingri. Pēc mirkļa viņš nolaida nūju zemē un atbalstījās uz tās.
- Tatad abi esat ceļā uz Kēmlīnu. Gribat redzēt Pūķi, vai ne?
Rands pat nebija ievērojis, ka Mats viņam seko. Draugs gan turējās
pa gabalu, vairīdamies no gaismas un pētīdams viesu namu un veco zemnieku tikpat aizdomīgi kā nakti.
- Viltus Pūķi, Rands uzsvēra.
Bunts pamāja ar galvu.
- Protams, kā tad citādi!
Pašķielējis uz viesu namu, vīrs steigšus iegrūda nūju atpakaļ ratos aiz sēdekļa.
- Labi, ja gribat braukt, kāpiet iekšā! Jau tā esmu zaudējis daudz laika.
To sacīdams, viņš apsēdās savā vietā.
Rands ietrausās aizmugurē, kad Bunts jau cilāja grožus. Rati sāka braukt, un Mats tos skriešus panāca. Rands pastiepās draugam pretī un ievilka viņu iekšā.
Pajūgs brauca ātri, un pilsēta drīz vien izgaisa naktī. Atgūlies uz dēļiem, Rands, ratu riteņiem aijājoši čīkstot, cīnījās ar miegu. Mats dūrē apspieda žāvas, uzmanīgi vērodams lauku ainavu. Pār laukiem un saimniecībām smagi klājās tumsa, ko izraibināja gaismas māju logos. Šķita, ka tās tālumā velti cīnās ar nakti. Sērīgi noūjināja pūce, vējš gaudoja kā Ēnā pazaudētās dvēseles.