Jebkurā vietā mūs var gaidīt pārsteigums, Rands domāja.
Laikam arī Buntu nomāca nakts, jo viņš pēkšņi ierunājās.
- Vai jau esat kādreiz bijuši Kēmlīnā? viņš jautāja un aprauti iesmējās. -Jādomā, ka ne. Nu, pagaidiet, drīz redzēsiet! Lielākā pilsēta pasaulē.
Ak, esmu bezgala daudz dzirdējis par Iliānu, Eboudāru, Tēru un tā tālāk vienmēr atradīsies kāds muļķis, kuram kaut kas šķiet lielāks un labāks tāpēc vien, ka atrodas tālu aiz apvāršņa, tomēr varu likt galvu ķīlā, ka Kēmlīnai blakus nestāv neviena cita pilsēta. Kēmlīna ir nepārspējama! Jā, nudien! Taču karalienei Morgeisai lai Gaisma viņu apspīd! jātiek vaļā no Tarvalonas raganas.
Nolicis galvu uz sarullētās segas un sainī sasietā Toma apmetņa, Rands raudzījās garāmslīdošajā naktī, Bunta teikto laizdams gar ausīm. Cilvēka balss iztraucēja nakti, pieklusināja vēja gaudas. Pagriezies uz otriem sāniem, Rands skatījās platajā, tumšajā zemnieka mugurā.
- Vai jūs domājat Aesu Sedaju?
- Ko tad citu? Tup pilī kā tāds zirneklis. Esmu krietns Karalienes pavalstnieks, nekad to nenoliegšu, taču tas gan nav pareizi. Tomēr ne jau man jāsaka, ka Elēda pārlieku ietekmē Karalieni. Ne jau man! Un atrodas arī muļķi, kas apgalvo, ka īstā, nekronētā karaliene esot Elēda… Bunts tumsā nospļāvās. Ka viņu jupis! Morgeisa taču nav marionete, kas dejo pēc kaut kādas Tarvalonas raganas stabules.
Vēl viena Aesu Sedaja. Ja… kad Moiraina nokļūs Kēmlīnā, varbūt dosies pie savas māsas Aesu Sedajas. Ļaunākajā gadījumā šī Elēda varētu palīdzēt viņiem sasniegt Tarvalonu. Rands uzmeta skatienu Matam, un draugs, it kā dzirdēdams viņa domas, papurināja galvu. Rands neredzēja Mata seju, taču zināja, ka tā pauž noliegumu.
Bunts turpināja runāt, uzlicis rokas uz ceļgaliem; grožus viņš paraustīja vien tad, ja zirgs sāka soļot lēnāk.
- Esmu krietns Karalienes pavalstnieks, kā jau teicu, taču pat muļķi šad un tad pasaka ko prātīgu. Pat aklai vistai gadās grauds. Kaut kam jāmainās. Šis nelāgais laiks, neraža, govis norauj pienu, teļi un jēri piedzimst nedzīvi vai divgalvaini. Nolādētie kraukļi pat negaida, kamēr lops krīt. Ļaudis baidās un grib kādam uzvelt vainu. Uz māju durvīm parādās Pūķa zobi. Naktīs slapstās neradījumi. Šķūņiem pielaiž uguni. Tādi kā Holdvina draugs biedē cilvēkus. Karalienei kaut kas jādara, kamēr nav par vēlu. Jūs taču saprotat, vai ne?
Rands tikai nopūtās. Laikam šis vecais vīrs ar ratiem bija vēl lielāka veiksme, nekā cerēts. Ja viņi būtu gaidījuši dienasgaismu, nebūtu tikuši tālāk par nākamo ciematu. Naktī slapstās neradījumi. Rands pacēla galvu un paskatījās pār ratu malu tumsā. Šķita, ka nakts melnumā lokās ēnas un
veidoli. Rands atkrita atpakaļ, negaidīdams, kad viņa iztēle tiešām kaut ko ieraudzīs.
Bunts to uztvēra kā piekrišanas zīmi.
- Jānudien! Esmu krietns Karalienes pavalstnieks un stāšos pretī ikvienam, kas mēģinās viņai nodarīt ļaunu, tomēr šajā ziņā man ir taisnība. Ņemsim kaut vai Elēnas kundzi un Gevina kungu. Izmaiņas nevienam ļaunu nedara, varbūt pat dod labumu. Protams, es zinu, ka Andorā tā pieņemts no laika gala. Sūtīt troņmantnieci uz Tarvalonu mācīties pie Aesu Sedajām, bet vecāko dēlu apgūt zinības pie Sargātāja. Ticu šai tradīcijai, ticu, bet pavei, pie kā tas beidzamo reizi noveda! Lūkass gāja bojā Lāstā, pat neiecelts par Zobena Pirmo princi, bet Tigrēna pazuda vai nu aizbēga, vai nomira -, pirms bija pienācis viņas laiks saņemt troni. Tas mūs vēl aizvien satrauc.
Viens otrs teic viņa vēl esot dzīva, vai zināt, un Morgeisa nav likumīgā Karaliene. Sasodītie muļķi! Es atceros, kā viss notika. Atceros, it kā tas būtu bijis vēl vakar. Kad vecā karaliene nomira, tronim nebija mantinieces, un katrā Andoras namā tika kalti plāni, kā to iegūt. Un Tāringeils Damodreds! Kurš gan būtu domājis, ka viņš pēc sievas nāves uz karstām pēdām izplānos, kuram namam tiks tronis, apprecēsies un beigu beigās kļūs par karalienes vīru! Un tas viņam arī izdevās, lai gan Morgeisa izvēlējās Taringeilu tāpēc, ka… vaimandieniņ, vai, sievietes prāts taču ir neatminama mīkla, un karaliene ir divkārt sieviete salaulāta gan ar vīrieti, gan savu zemi. Lai nu kā, viņš dabūja, ko gribēja, kaut arī ne tā, kā bija iedomājies.
Sarīkoja sazvērestību Kairhjenā, bet pats nomira, un paši jau zināt, kā viss beidzās. Koks nocirsts, un pāri Pūķu mūrim lienoši aijeli ar melniem sejas plīvuriem. Nu ko gāja bojā ar godu, vēl paguvis kļūt par tēvu Elēnai un Gevinam; ar to, manuprāt, viss arī beidzās. Kāpēc tagad sūtīt viņus uz Tarvalonu? Pienācis laiks mainīt domas par Andoras troni un Aesu Sedajām. Ja jau patiešām jābrauc mācīties nu labi, Iliānā bibliotēkas nav sliktākas kā Tarvalonā, un tur Elēnas kundze iemācīsies valdīt un vīt intrigas tikpat labi kā pie Tarvalonas raganām. Intrigu vīšanā neviens nepārspēs iliānieti! Un, ja Karalienes gvarde nespēj, kā pieklājas, iemācīt militārās prasmes nu, arī Iliānā ir kareivji. Tāpat arī Šienārā, Tērā. Esmu krietns Karalienes pavalstnieks, tomēr saku, ka sadarbībai ar Tarvalonu vienreiz jāpieliek punkts. Trīs tūkstošgades un pietiek! Atliektiem
galiem pietiek! Karaliene Morgeisa var mūs vadīt un uzturēt kārtību ari bez Baltā torņa palīdzības. Teikšu jums, kā ir, tādas sievietes priekšā var lepni nokrist uz ceļiem un lūgt viņas svētību. Savulaik…
Rands cīnījās ar miegu, lai gan ķermenis kliedza, ka jāguļ, taču ratu ritmiskā šūpošanās un čīkstoņa un vienmuļais Bunta monologs beigu beigās viņu ieaijāja miegā. Sapnī Rands redzēja Tamu. Vispirms viņi mājās pie lielā ozolkoka galda dzēra tēju un Tams stāstīja par karalienes vīriem, troņmantniecēm un Pūķu mūri, kā arī aijeliem ar melnajiem plīvuriem. Zobens ar gārņa zīmi gulēja uz galda starp viņiem, taču nedz viens, nedz otrs uz to pat nepaskatījās. Pēc tam Rands pēkšņi atradās Rietummežā, debesīs spīdēja spožs mēness, un Rands vilka pašdarinātas nestuves. Paskatījies pār plecu, viņš uz tām neredzēja tēvu, bet Tomu, kurš sēdēja sakrustotām kājām un žonglēja mēnesnīcā.
- Karaliene ir salaulāta ar zemi, Toms teica, un viņa rokās aplī dejoja spilgti krāsainas bumbiņas, bet Pūķis… Pūķis ir tas pats, kas valsts, un valsts ir tas pats, kas Pūķis.
Pēc tam Rands redzēja Izdzisušo melnā apmetnī, kas vējā pat nesakustējās. Tā zirgs rēgaini klusi tuvojās starp kokiem. Pie mīrddrāla segliem karājās divas nocirstas galvas, no kurām pilēja asinis, tālāk tumšās straumītēs aizplūzdamas gar ogļmelnā rumaka sāniem. Rands ieraudzīja Lana un Moirainas sakropļotās, sāpēs saviebtās sejas. Izdzisušā rokās bija valgi, kurus viņš neapstājies vilka aiz sevis. Katrs valgs aizveda līdz gūstekņu delmiem; izmisušām, bālām sejām viņi skrienot sekoja klusajai pakavu dunai. Mats un Perins. Un Egvēna.
- Tikai ne viņa! Rands iekliedzās. Lai Gaisma tevi sadedzina, tu taču gribi mani, nevis viņu!
Puscilvēks pamāja, un Egvēnu aprija liesmas; meitenes miesa sačervelējās pelnos, kauli samelnēja un sabirza.
- Pūķis ir tas pats, kas zeme, Toms sacīja, vēl aizvien bezrūpīgi mētājot bumbiņas, un zeme ir tas pats, kas Pūķis.
Rands iekliedzās… un atvēra acis.
Rati čīkstēdami brauca pa Kēmlīnas ceļu; visapkārt bija dziļa nakts, saldi smaržoja pēc svaiga siena un mazliet pēc zirga. Uz viņa krūtīm sēdēja ēna, melnāka par nakti, un viņā raudzījās acis, melnākas par nāvi.