- Tu esi mans, krauklis teica un iecirta aso knābi Randam acī.
Viņš iekliedzās, juzdams, ka no galvas tiek izrauts acābols.
Brēkdams sirdi plosošā balsī, Rands pielēca sēdus, ar abām plaukstām sizdams pie segas.
Ratus apskaloja agrā rīta gaisma. Apstulbis Rands paskatījās uz savām rokām. Asiņu nebija. Nesāpēja. Sapnis jau bija tikpat kā izgaisis, tomēr… Uzmanīgi aptaustījis seju, jauneklis nodrebēja.
- Vismaz… Mats nožāvājās, žokļiem krakšķot, vismaz tu mazliet pagulēji.
Drauga miglainajās acīs iemirdzējās līdzjūtība. Mats gulēja, ietinies apmetnī, zem galvas nolicis uz pusēm pārlocītu segas rulli.
- Sasodīts, viņš runāja visu augu nakti!
- Esat jau augšā? no ratu priekšas atskanēja Bunta balss. Tu gan liki man trūkties, tā klaigādams. Nu, esam klāt! Vīrs plaši pamāja.
- Kēmlīna, lieliskākā pilsēta pasaulē!
Trīsdesmit piektā nodaļa
Kēmlīna
R
ands saliecies notupās aiz Bunta muguras, nespēdams valdīt
atvieglojuma smieklus.
- Mat, mums izdevās! Es taču teicu, ka mēs…
Raugoties uz Kēmlīnu, vārdi sastinga viņam lūpās. Pēc Bērlonas, vēl jo vairāk pēc sagrautās Sadarlogotas it kā vajadzēja zināt, kā izskatās lielpilsēta, taču Kēmlīna… pārspēja visas Randa cerības.
Namu kopas radīja iespaidu, it kā šeit būtu savāktas, novietotas blakus un saspiestas kopā mājas no visām pilsētām, kurām Rands līdz šim bija gājis cauri. Viesu namu augšstāvi izaicinoši cēlās virs citu māju dakstiņu jumtiem un druknām, platām noliktavām bez logiem, kas bija iespiedušās citu ēku vidū. Ciktāl skatiens sniedzās, visur juku jukām bija sarkanķieģeļu, pelēka mūra un balti apmestas mājas. Bērlona šeit pazustu, un būtu gana vietas arī divdesmit Baltā tilta pilsētām.
Mūris vien bija ko vērts! Piecdesmit pēdu augsts, tikai no palsi pelēka akmens, izliekts plašā lokā, tas stiepās bezgaligi tālu uz ziemeļiem un dienvidiem. Virs mūra visā tā garumā augstu pacēlās apaļi torņi, un virs katra no tiem vējš purināja sarkanbaltu karogu. Mūra iekšpusē debesīs tiecās citi torņi slaiki, vēl garāki par tiem, kas bija uz mūra. Saulē mirdzēja baltas un zelta smailes. Tūkstoš nostāstu Randa iztēlē bija radījuši priekšstatu par pilsētu, karaļu un karalieņu lielpilsētu, par troņiem, varu un leģendām, un Kēmlīna saderējās ar prātā dziļi iegūlušiem priekšstatiem tāpat kā ūdens, kas ieliets krūzē.
Rati čīkstēdami ripoja pa plato ceļu, kas veda uz pilsētu, uz torņu ieskautiem vārtiem. Tirgotāju karavānas brauca laukā pa velvētām, mūrī
iebūvētām arkām, caur kurām varētu iziet milzis vai pat desmit milžu cits citam blakus. Abpus ceļam rindojās vienkāršas tirgus letes, to dakstiņu jumti spīdēja sarkani violeti, un letes citu no citas šķīra dzīvnieku novietnes un aploki. Teļi bļāva, liellopi māva, zosis gāgināja, cāļi čiepstēja, kazas inēkšķināja, aitas blēja, ļaudis pilnu krūti kaulējās. Pie Kēmlīnas vārtiem ceļotāji iegāja trokšņu tunelī.
- Nu, ko es jums teicu? Buntam bija teju vai jākliedz, lai jaunekļi viņu dzirdētu. Lieliskākā pilsēta pasaulē! Vai zināt to uzbūvēja ogēri. Vismaz iekšpilsētu un pili. Rau, cik veca ir Kēmlīna! Kēmlīna, kurā karaliene Morgeisa lai Gaisma viņu apspīd! izdod Andorai likumus un uztur mieru. Lielākā pilsēta pasaulē!
Rands bija ar mieru piekrist. Viņš stāvēja vaļā muti, gribēdams aizspiest ausis, lai nedzirdētu lielo jezgu. Uz ceļa drūzmējās ļaudis tikpat daudz, cik Emondāres Zālienā Beltaina svētkos. Atcerējies, ka Bērlonā bija šķitis te ir neticami daudz cilvēku -, Rands gandrīz vai iesmējās. Paskatījies uz Matu, viņš pasmaidīja. Draugs bija piespiedis pie ausīm plaukstas un sagumis, it kā gribētu arī plecus pasargāt no trokšņiem.
- Kur gan mēs te varam paslēpties? ieraudzījis, ka Rands skatās, Mats skaļi jautāja. Kā lai tādā drūzmā zina, kam uzticēties? Sasodīti lielā drūzmā. Gaisma, kas par troksni!
Rands uzmeta skatienu Buntam, pirms atbildēja. Zemnieks bija aizrāvies, vērodams pilsētu, un varbūt lielajā troksnī nedzirdēja puišu sarunu. Tomēr Rands pielika muti Matam pie pašas auss.
- Bet kas mūs tādā burzmā atradīs? Vai to tu nesaproti, tukšpauri? Šeit mēs esam drošībā, ja vien tu iemācīsies savaldīt savu garo mēli! Viņš pameta roku, pamādams visapkārt uz tirgus letēm un pilsētas mūriem.
- Pavei, Mat! Kas tik te nevar notikt? Viss! Mēs pat varam atrast Moirainu, kas mūs jau te gaida, Egvēnu un visus pārējos.
- Ja vien viņi ir dzīvi. Ja tu gribi zināt manas domas, es teiktu, ka viņi ir miruši tāpat kā menestrels.
Smaids Randa sejā apdzisa. Novērsies viņš raudzījās uz vārtiem, kuriem viņi tuvojās. Tādā pilsētā kā Kēmlīna varēja notikt itin viss. Rands tomēr spītīgi turējās pie šīs domas.
Zirgs nespēja paskriet ātrāk, lai gan Bunts viegli uzplīkšķināja tam ar grožiem. Jo tuvāk vārtiem, jo biezāka bija drūzma; ļaudis grūstījās un spiedās pie ratiem un pajūgiem, kas brauca uz pilsētu. Rands nopriecājās,
ieraudzījis pūlī daudzus ceļā apputējušus kājāmgājējus jaunekļus ar nelielu mantu saini līdzi. Neatkarīgi no vecuma vairums cilvēku, kas spiedās uz vārtiem, izskatījās noguruši ceļā; ratu riteņi bija izļodzījušies, zirgi nodzīti, apģērbs saburzīts, daudzas naktis guļot, kur nu bija pagadījies, soļi šļūcoši, acis nogurušas. Taču, vai ceļinieki bija noguruši vai nebija, visu skatieni bija kā piekalti vārtiem, it kā viņpus mūrim vājums varētu pagaist, kā nebijis.
Pie vārtiem stāvēja pusducis Karalienes sargu, kuru tīrās, sarkani baltās tunikas un nospodrinātās bruņas asi kontrastēja ar vairumu ļaužu, kas plūda caur akmens arku. Sargi stāvēja, taisni izslējušies, paceltām galvām nicinoši un piesardzīgi vērodami cilvēku straumi. Bija skaidrs, ka lielāko daļu ceļinieku viņi iekšā nelaistu. Gvarde gan izbrīvēja ceļu tiem, kas devās projām, un stingri aizrādīja tiem, kas spiedās uz vārtiem pārāk dedzīgi, tomēr aizturēt nevienu neaizturēja.
- Palieciet katrs savā vietā. Negrūstieties. Negrūstieties, Gaismas dēļ! Vietas pietiks visiem, Gaisma, palīdzi mums! Palieciet katrs savā vietā.
Bunta rati ieripoja pa Kēmlīnas vārtiem līdz ar lēni plūstošo cilvēku straumi.
Pilsēta bija izvietota uz pakalniem, kas kā pakāpieni veda uz centru, kuru apjoza cits mūris, kas vijās pār pakalniem, sniegbalti mirdzēdams saulē. Kēmlīnas centrā bija vēl vairāk torņu un smaiļu baltā, zelta un violetā krāsā, kas, sliedamies pakalnu virsotnēs, it kā raudzījās uz pārējo pilsētu no augšas. Rands nosprieda, ka tā noteikti ir Bunta pieminētā iekšpilsēta.
Tiklīdz viņi bija iekšā pilsētā, mainījās pat Kēmlīnas ceļš. Tas pārvērtās platā bulvārī, ko uz pusēm sašķēla zāliena un koku joslas. Zāle bija brūna, koku zari kaili, bet ļaudis tā steidzās, ka neievēroja neko neparastu. Tie smējās, runāja, strīdējās ko jau nu cilvēki parasti dara. It kā neviens nebūtu ievērojis, ka šogad nav pavasara un varbūt arī nebūs. Rands nodomāja, ka viņi to vai nu nespēj, vai arī nevēlas redzēt. Visu skatieni slīdēja prom pāri kailajiem koku zariem, viņi gāja taisni pāri pērnajai, kalstošajai zālei, pat neskatīdamies lejup. Ko neredzi, par to nav jāuztraucas. Ko neredzi, tā nemaz nav.
Ar acīm kāri tverdams pilsētu un ļaudis, Rands nudien jutās pārsteigts, kad rati pēkšņi nogriezās šķērsielā, šaurākā par bulvāri, taču divreiz platākā par jebkuru Emondāres ielu. Bunts apturēja zirgu un,