pagriezies atpakaļ, vilcinādamies skatījās uz abiem puišiem. Šeit satiksme bija mazāka, un pūlis pašķīrās ap ratiem, pat nepalēninot gaitu.
- Ko tu tur slēp zem apmetņa? Vai tiešām to, par ko stāstīja Holdvins?
Rands viņš grasījās mest plecā seglu somas pat nesarāvās.
- Par ko jūs runājat? jauneklis mierīgi jautāja.
Kuņģis sarāvās čokurā, taču viņa balss skanēja mierīgi.
Mats ar vienu roku slēpa žāvas, bet otru turēja zem mēteļa; Rands zināja, ka draugs ir satvēris Šadarlogotas dunci. Mata acīs zem šalles apsēja vīdēja stingas izbailes. Bunts vairījās skatīties uz Matu, it kā zinātu, ka viņa paslēptā roka tur ieroci.
- Atklāti sakot, neko īpašu. Labi, klausieties! Ja jau dzirdējāt, ka braucu uz Kēmlīnu, tad sabijāt tur pietiekami ilgi, lai noklausītos visu sarunu. Ja es kārotu balvu, tad izgudrotu ieganstu un atgrieztos “Zosī un Kronī” kur aprunātos ar Holdvinu. Taču Holdvins man diez kā nepatīk un tas viņa draugs vēl mazāk. Likās, ka viņš grib dabūt rokā tieši jūs… vairāk par visu pasaulē.
- Es nezinu, ko viņš grib, Rands sacīja, redzējām viņu pirmo reizi dzīvē.
Varbūt tā patiešām arī bija Rands vienu Izdzisušo no cita Izdzisušā neatšķirtu.
- Hmm. Nu, es jau teicu, ka neko nezinu un laikam nevēlos zināt. Visapkārt jau tā pietiek nelaimju, kāpēc vēl pašam tās meklēt?
Mats tūļājās, nevarēdams vien savākt mantas; Rands jau stāvēja uz ielas, bet draugs vēl nebija izkāpis no ratiem. Rands nepacietīgi mīņājās. Mats stīvi izrausās no ratiem, pie krūtīm piespiedis loku, bultu maku un sarullēto segu, kaut ko burkšķēdams zem deguna. Zem acīm viņam bija tumšas ēnas.
Randam sāka rūkt vēders, un puisis saviebās. Izsalkums un skābena garša mutē uzdzina nelabu dūšu, un viņš jau baidījās, ka tūlīt vems. Mats nogaidoši skatījās uz viņu. Kurp iet? Ko tagad darīt?
Bunts pieliecās un pamāja Randam, lai pienāk tuvāk. Un jauneklis gāja, cerēdams dzirdēt kādus padomus par Kēmlīnu.
- To gan es paslēptu… vecais zemnieks iesāka, bet tad pēkšņi aprāvās un piesardzīgi paraudzījās visapkārt.
Abpus ratiem spiedās cilvēki, tomēr neviens nepievērsa viņiem uzmanību, vienīgi dažs labs garāmejot nolamājās, ka tiek kavēta satiksme.
- Nenēsā to vairs, Bunts turpināja, noslēp, pārdod. Atdod kādam! Rau, mans padoms! Tada lieta kā ši pievērš uzmanību, un domāju, ka to jūs nevēlaties.
Strauji atliecies, viņš paskubināja zirgu un, vairs neko neteikdams, pat nepaskatījies atpakaļ, lēnām virzīja ratus caur ielas drūzmu. Grabēdams viņiem tuvojās pajūgs ar mucām. Rands vairīdamies palēca malā, paklupa, un, kad atkal paskatījās, Bunts ar ratiem jau bija prom.
- Ko mēs tagad darīsim? Mats prasīja.
Lūpas laizīdams, jauneklis plati ieplestām acīm skatījās uz cilvēkiem, kas grūdās garām, un augstām sešstāvu ēkām.
- Esam Kēmlīnā, un ko tagad?
Ausis Mats nebija aizspiedis, taču puiša rokas cilājās, it kā viņš grasītos atkal to darīt.
Visapkārt virmoja pilsētas trokšņi, klusi zumēja simtiem rosīgu veikalu, runāja tūkstošiem cilvēku. Rands jutās kā milzu stropā, kur nepārtraukti dūc bites.
- Pat ja viņi te ir, Rand, kā mēs viņus varēsim atrast?
- Moiraina pati mūs sameklēs, Rands mierīgi atbildēja.
Pilsētas neaptveramība kā smaga nasta gūla uz viņa pleciem; jauneklim gribējās doties prom, paslēpties no visiem cilvēkiem un trokšņiem. Rands vairs nespēja koncentrēties uz tukšumu, kā bija mācījis Tams, jo Kēmlīna piesaistīja skatienu. Viņa uzmanību pievilka vistuvākā apkārtne, bet viss pārējais izgaisa. Raugoties uz šo vienu ielu, Randam gandrīz šķita, ka viņi atrodas Bērlonā. Bērlonā pēdējā no vietām, kur viņiem bija šķitis: beidzot visas briesmas ir garām. Taču šobrīd visi bija briesmās. Varbūt viņi jau bija miruši. Un ko tad?
- Viņi ir dzīvi! Egvēna ir dzīva! Rands dedzīgi izsaucās.
Daži garāmgājēji uz viņu savādi paskatījās.
- Iespējams, Mats atbildēja. Iespējams, bet ko tad, ja Moiraina mūs neatradīs? Ko tad, ja neviens mūs neatradīs, izņemot… izņemot… Mats paraustīja plecus, nespēdams pateikt līdz galam.
- Kad tas notiks, tad arī domāsim, Rands draugam stingri sacīja. -Ja notiks.
Ļaunākajā gadījumā būs jāmeklē Elēda, pils Aesu Sedaja. Taču vispirms jānokļūst Tarvalonā. Nez vai Mats atcerējās, ko Toms bija teicis par
Sarkanajiem un arī Melnajiem ajahiem, bet Rands gan to nebija aizmirsis. Kuņģī atkal šķebīgi iekņudējās.
- Toms teica, ka jāmeklē viesu nams “Karalienes svētība”. Vispirms dosimies turp.
- Kā? Mēs taču nevaram atļauties pat vienu maltīti uz diviem.
- Vismaz būs, ar ko sākt. Toms teica, ka tur varam lūgt palīdzību.
- Es nevaru… Rand, viņi taču ir visur. Mats nolaida skatienu uz bruģakmeņiem, it kā gribētu ierauties sevī, tikt prom no visiem šiem ļaudīm ap viņiem. Lai kurp mēs ietu, viņi vienmēr ir aiz muguras vai arī gaida. Viņi būs arī "Karalienes Svētībā”. Es nevaru… es… Izdzisušo nekas neapturēs!
Rands sagrāba Matu aiz apkakles, pielikdams visas pūles, lai pašam netrīcētu roka. Mats viņam bija vajadzīgs. Varbūt pārējie vēl ir dzīvi lūdzu, Gaisma! taču tieši te un tagad bija tikai viņš un Mats. Doma, ka tālāk jāiet vienam… Rands ar mokām norija siekalas, mutē juzdams žults garšu.
Jauneklis aši paraudzījās visapkārt. Laikam neviens nebija dzirdējis Matu pieminam Izdzisušo; pūlis spiedās garām, katrs bija iegrimis savās raizēs. Rands pieliecās Matam tuvu pie sejas.
- Līdz šim mums taču izdevās, vai ne? viņš aizsmacis čukstēja.
- Viņi mūs vēl nav notvēruši. Mēs varam tikt līdz galam, ja nepadosimies. Es nepadošos, negaidīšu viņus kā aita kāvēju. Nepadošos! Dzirdi? Vai grasies te stāvēt, kamēr badā nomirsi? Vai arī gaidīsi, lai viņi atnāk un iebāž tevi maisā?
Atlaidis Mata roku, Rands aizgriezās. Viņš bija iecirtis nagus plaukstās, tomēr rokas drebēja. Taču Mats pienāca klāt, vēl aizvien nodūris acis. Rands atviegloti nopūtās.
- Atvaino, Rand! draugs nomurmināja.
- Lai nu paliek, Rands atbildēja.
Pacēlis skatienu tikai tik augstu, lai neuzskrietu garāmgājējiem, Mats nedzīvā balsī sacīja:
- Nekādi netieku vaļā no domas, ka vairs neredzēšu mājas. Es gribu uz mājām. Vari par to smieties, man vienalga. Es atdotu nezin ko, lai māte tagad mani sarātu. Smadzenes spiež kaut kas smags un karsts. Visapkārt svešinieki, ej nu saproti, kuram var uzticēties, ja vispār kādam var.
Gaisma! Divupe ir tik tālu, tikpat kā otrā pasaules galā. Mēs esam vieni paši un nekad netiksim mājās. Rand, mēs nomirsim!
- Jā, bet ne tik drīz, Rands atcirta. Visi mirst. Rats griežas. Lai nu kā, netaisos savilkties čokurā un gaidīt, kad tas notiks.
- Tu runā tāpat kā Alvēra kungs, Mats noburkšķēja, taču nu jau mazliet sparīgāk.
- Labi, Rands pamāja. Labi. Gaisma, kaut viņi visi būtu dzīvi! Lūdzu, dari tā, lai mēs nepaliekam divi vien!
Rands sāka taujāt garāmgājējiem ceļu uz “Karalienes svētību”. Atbildes ievērojami atšķīrās; vieni nolādēja tos, kuri nepaliek savās mājās, citi paraustīja plecus, taču visbiežāk tikai skatījās neko neredzošām acīm. Daži vienkārši gāja garām, pat neveltījuši viņam uzmanību.
Platsejis vīrs, gandrīz tāds pats milzis kā Perins, piešķieba galvu un norūca: