- “Karalienes Svētību”, ko? Vai jūs, lauku puiši, esat Karalienes pavalstnieki?
Pie platmales viņam bija balta kokarde, bet uz garā mēteļa piedurknes balts apsējs.
- Nu, esat jau nokavējuši.
Rēkdams smieklos, vīrs devās prom. Rands un Mats apjukuši saskatījās. Rands paraustīja plecus. Kēmlīnā gan netrūka vēl nekur neredzētu ērmu.
Daži pūlī izcēlās ar pārāk tumšu vai pārāk bālu sejas krāsu, citiem bija dīvaina piegriezuma vai spilgtas krāsas mēteļi, smailas cepures vai galvassegas ar garām spalvām. Dažām sievietēm sejas slēpa plīvurs, bet citas bija tērpušās stīvās kleitās, tik platās, cik gara bija pati kundze; un vēl citu kleitām bija lielāki dekoltē, nekā bija redzēti krogus meitām. Gadījās arī pa kādai spilgti izkrāsotai, zeltītai karietei, kas spiedās cauri ielas drūzmai un ko vilka četri vai seši zirgi ar spalvām pie iemauktiem. Visapkārt redzēja sēdekļu nestuves, kuru nesēji lauzās uz priekšu, nevērīgi grūzdami malā garāmgājējus.
Vienā šādā brīdī Rands redzēja, kā sākas kautiņš. Bravūrīgu vīru bars vicināja dūres, bet bālsejains kungs sarkansvltrotā mēteli kāpa laukā no apgāztām nestuvēm. Divi vienkārši ģērbti vīri, it kā parasti garāmgājēji, piepeši metās viņam virsū un neļāva piecelties. Ļaudis pūlī, kuri bija apstājušies un skatījās, kļuva arvien negantāki, sāka murdēt un vicināt
dūres. Rands sagrāba Matu aiz piedurknes un vilka projām. Taču draugs nebija jāsteidzina. Rēcienus no mazā dumpja vietas viņi dzirdēja vēl labu bridi.
Ne vienu reizi vien garāmgājēji pēkšņi pagriezās un nāca viņiem klāt. Randa un Mata putekļainās drēbes liecināja, ka viņi ir nupat ieradušies, un tas dažu labu pievilka kā magnēts. Zaglīgi zeļļi ar šaudīgām acīm un bēgšanai gatavām kājām piedāvāja pirkt Logēna relikvijas. Rands lēsa, ka no viltus Pūķa apmetņa stērbelēm un zobena fragmentiem sanāktu divi zobeni un pusducis apmetņu. Mata sejā pēc ilgāka laika beidzot iedegās interese, bet Rands no tirgoņu piedāvājumiem strikti atteicās, un viņi, pamājuši ar galvu un aši nobēruši Lai Gaisma apspīd Karalieni, labais kungs!, pazuda. Teju vai visos veikalu skatlogos gozējās šķīvji un krūzes ar fantastiskiem zīmējumiem, kuros bija attēlota Karaliene un viņas priekšā važās iekaltais viltus Pūķis. Ielās manīja arī Baltos apmetņus. Tāpat kā Bērlonā, arī šeit ļaudis Gaismas bērnu priekšā pašķīrās, dodami ceļu.
Rands uzskatīja, ka viņiem vissvarīgākais ir palikt neievērotiem. Zobenu jauneklis paslēpa zem apmetņa, bet ilgi jau tā nevarēs. Agri vai vēlu kāds sāks brīnīties, ko viņš tur slēpj. Tomēr Bunta padomu Rands negribēja ievērot, proti nevēlējās atteikties no zobena, kas viņu saistīja ar Tamu. Ar tēvu.
Daudziem šeit bija zobeni, taču nevienam no tiem nebija gārņa zīmes, kas varētu pievērst uzmanību. Turklāt visi kēmlīnieši un arī daži svešinieki zobenus nēsāja, ievīstītus auduma gabalos, kas apsedza gan asmeni, gan spalu; vieniem zobena audums bija sarkanā krāsā un pārsiets ar baltu auklu, citiem balts, pārsiets ar sarkanu auklu. Zem šāda auduma varētu paslēpt simtiem gārņa zīmju, un neviens tās neredzētu. Turklāt, ievērodami vietējās paražas, viņi vēl mazāk izceltos citu vidū.
Daudzu veikalu priekšā stāvēja galdi, uz kuriem bija izlikti auduma gabali un auklas, un Rands pie kāda apstājās. Sarkanais audums bija lētāks par balto, lai gan citu atšķirību, izņemot krāsu, Rands neredzēja, tāpēc nopirka sarkanu auduma gabalu un baltu auklu, neklausoties Mata žēlabās, ka viņiem vairs tikpat kā nav naudas. Ņemdams no Randa vara monētas, tirgotājs cieši saknieba lūpas un ar skatienu nomērīja viņus no galvas līdz kājām. Kad Rands pajautāja, kur viņi varētu zobenu ietīt, tirgotājs atbildēja ar lāstiem.
- Mēs neieradāmies apskatīt Logēnu, Rands pacietīgi skaidroja,
- bet tikai Kēmlīnu. Atcerējies Bunta teikto, viņš piebilda: Lieliskāko pilsētu pasaulē.
Pārdevēja sejas izteiksme nemainījās.
- Lai Gaisma apspīd labo karalieni Morgeisu! Rands, cerēdams uz labāko, sacīja.
- Ja sarīkosiet nekārtības, tirgotājs īgni attrauca, man pa rokai ir simtiem vīru, kas par jums parūpēsies, ja sargi to neizdarīs.
Apklusis viņš nospļāvās, gandrīz trāpīdams Randa zābakam.
- Lasieties projām ar visām savām netīrajām darīšanām!
Rands pamāja, it kā būtu dzirdējis laipnus atvadu vārdus, un vilka Matu prom. Draugs nemitīgi atskatījās uz veikala pusi, kaut ko burkšķēdams zem deguna, līdz beigās Rands viņu iegrūda tukšā šķērsielā. Puiši uzgrieza ielai muguru, lai neviens garāmgājējs neredz, ar ko viņi nodarbojas. Noņēmis jostu ar zobenu, Rands sāka tīt audumā asmeni un spalu.
- Varu saderēt, ka viņš par to lupatu tev noplēsa divkārtīgu maksu, Mats sacīja. Trīskārtīgu!
Nebija nemaz tik viegli, kā varētu domāt: auduma stērbeles vajadzēja satīt un pārsiet auklu tā, lai zobens neizslīd laukā.
- Mūs te uz katra soļa centīsies apšmaukt, Rand. Vietējie domā, ka esam ieradušies apskatīt viltus Pūķi tāpat kā visi pārējie. Mums paveiksies, ja miegā nedabūsim pa galvu. Te nav laba vieta palikšanai! Pārāk daudz ļaužu. Labāk uzreiz iesim uz Tarvalonu. Vai uz dienvidiem, uz Iliānu. Es labprāt paskatītos, kā cilvēki pulcējas Raga medībām. Ja nevaram doties mājās, tad iesim, kur acis rāda.
- Es palikšu, Rands atbildēja. Ja viņu te vēl nav, agri vai vēlu tie ieradīsies un meklēs mūs.
Jauneklis nebija īsti drošs, vai viņam izdevās zobenu ietīt tikpat labi kā vietējiem, taču gārņa zīme uz maksts un spala bija paslēpta, tāpēc viņš nosprieda, ka viss ir kārtībā. Atgriezies uz ielas, Rands nešaubījās, ka tagad viņiem ir par vienām raizēm mazāk. Blakus negribīgi slāja Mats, it kā viņu kāds vilktu pavadā.
Pamazām vien Rands izzināja, uz kuru pusi jāiet. Sākumā uzrunātie atbildēja izvairīgi, aptuveni tā: Kaut kur uz to pusi, uz turieni. Tomēr, jo tuvāk bija mērķis, jo precīzāki bija skaidrojumi, līdz beigās abi puiši jau stāvēja pie platas mūra ēkas. Virs ieejas durvīm, vējā čīkstēdama, šūpojās
i/.kārtne. Uz tās bija attēlots vīrietis, nokritis ceļos zeltmatainas sievietes priekšā; viņai galvā bija kronis. Vienu roku viņa bija nolikusi uz vīrieša galvas. “Karalienes Svētība”.
- Vai esi pārliecināts, ka tieši te? Mats jautāja.
- Protams, Rands atbildēja.
Dziļi ievilcis elpu, viņš atgrūda vaļā durvis.
Plašās viesistabas sienas klāja tumši koka paneļi, un telpu apsildīja divi kamīni. Apkalpotāja slaucīja jau tāpat tīro grīdu, bet cita meitene istabas stūrī spodrināja svečturus. Abas uzsmaidīja atnācējiem un tad atkal ķērās pie darba.
Tikai pie dažiem galdiņiem sēdēja viesi, bet ducis vīru tādā agrumā jau bija drūzma. Randa un Mata ierašanās nevienu no viņiem acīm redzami pārāk neiepriecināja, tomēr visi bija tīri ģērbušies un skaidrā prātā. No virtuves garoja ceptas gaļas un svaigas maizes smarža, un Matam mutē saskrēja siekalas.
Viesu nama saimnieks bija tukls, patīkama izskata sārtsejains vīrs ar baltu, stērķelētu priekšautu; iesirmos matus viņš bija pārsukājis pār pliko pauri, tomēr pilnībā to nepaslēpjot. Vērīgi nopētījis abus puišus no galvas līdz kājām, saimnieks, protams, redzēja apputējušo apģērbu, saiņus un novalkātos apavus, taču viņa sejā nenodzisa patīkamais smaids. Saimnieka vārds bija Bazils Gils.
- Gila kungs, Rands iesāka, mūsu draugs ieteica mums doties pie jums. Toms Merilins. Viņš…
Smaids saimnieka sejā apdzisa. Rands saskatījās ar Matu, taču draugs bija pārāk aizņemts ar virtuves smaržu ošņāšanu, lai ievērotu ko citu.