- Kas vainas? Jūs taču viņu pazīstat?
- Pazīstu, Gila kungs strupi izmeta. Vairāk par visu viņu tagad, šķiet, interesēja flautas futrālis, ko Rands bija nolicis sev blakus. Nāciet man līdzi!
Saimnieks pameta ar galvu atpakaļ. Rands parāva Matu, lai tas atjēgtos, un sekoja vīram, nesaprazdams, kas notiek.
Virtuvē Gila kungs apstājās, lai parunātu ar pavāri, dūšīgu sievieti ar matu mezglu pakausī; viņa mārciņu mārciņā līdzinājās samniekam. Kamēr Gila kungs runāja, pavāre apmaisīja savus katlus. Smaržoja tik jauki, ka divas dienas neēdušam cilvēkam smalka mērce šķita vislielākais gardums pasaulē. Nu gluži tik brīnišķīgi kā Alvēra kundzes virtuvē, un
Randam ieburkšķējās vēders. Mats liecās uz katlu pusi, pastiepis degunu. Rands draugam piebikstīja, un jauneklis aši notrausa no mutes siekalas.
Saimnieks steigšus veda abus puišus uz sētas durvīm. Stalli viņš pameta skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā neviena cita nav, un tad pievērsās viņiem. Pareizāk sakot, Randam.
- Kas atrodas futrāli, puis?
- Toma flauta, Rands nesteidzīgi atbildēja.
Viņš atvēra futrāli, it kā zeltsudrabotās flautas parādīšana varētu kaut kā līdzēt. Mata roka ieslīdēja zem mēteļa.
Gila kungs nenolaida skatienu no Randa.
- Tā ja, es to pazīstu! Ne vienu reizi vien esmu redzējis, kā viņš to spēlē, un otras tādas nekur, izņemot karalisko galmu, nav. Jaukie smaidi no Gila kunga sejas bija pagaisuši, viņa acis pēkšņi grieza kā ar nazi. Kā jūs pie tās tikāt? Toms drīzāk šķirtos no rokas nekā no flautas.
- Viņš man to iedeva.
Rands noņēma no muguras Toma apmetni saliktās mantas un nolika tās uz zemes, sakārtodams, lai būtu redzami krāsainie ielāpi un arfas futrāļa stūris.
- Toms ir miris, Gila kungs. Ja bijāt draugi, izsaku jums līdzjūtību! Viņš bija arī mans draugs.
- Tu saki, miris? Bet kā?
- Kāds… vīrs mēģināja mūs nogalināt. Toms iespieda man rokās šo saini un teica, lai bēgam.
Ielāpi noplivinājās kā tauriņi vējā. Randam aizžņaudzās rīkle, un viņš rūpīgi salocīja apmetni.
- Ja nebūtu viņa, mēs būtu gājuši bojā. Kopā ar Tomu ceļojām uz Kēmlinu. Un viņš ieteica doties pie jums, uz jūsu viesu namu.
- Tam, ka Toms ir miris, Gila kungs lēni sacīja, es ticēšu tikai tad, kad būšu redzējis viņa līķi.
Piebikstījis ar kurpes purngalu sainim, saimnieks neskanīgi noklepojās.
- Nē, nē es ticu, ka patiešām to visu redzējāt, tikai nespēju noticēt, ka viņš ir miris. Jūs ne iedomāties nevarat, cik viņš ir sīksts zellis vecais Toms Merilins!
Rands uzlika roku uz Mata pleca.
- Viss ir kārtībā, Mat! Esam satikuši draugu.
Gila kungs paskatījās uz Matu un nopūtās.
- Jādomā, ka tā nudien ir.
Mats lēni izslējās un sakrustoja rokas uz krūtīm. Puisis vēl aizvien piesardzīgi vēroja viesu nama saimnieku, un viņa vaigā raustījās muskulis.
- Saki, ka nācāt uz Kēmlīnu? Gila kungs pašūpoja galvu. Šī nu ir pēdējā vieta, kur Toms gribētu būt, tā man šķiet, varbūt vēl izņemot Tarvalonu. Viņš pagaidīja, kamēr staļļa puisis aizved zirgu, un pat tad klusāk piebilda: Kā noprotu, jums ir nepatikšanas ar Aesu Sedajām.
- Jā, Mats norūca, bet Rands tajā pašā brīdī jautāja: Kāpēc jūs tā domājat?
Gila kungs neskanīgi iesmējās.
- Mēs bijām pazīstami, tāpēc es zinu. Toms nudien ielaistos šādās trakulībās, sevišķi, lai glābtu zēnus tādos gados kā jūs… Gila kunga acīs nozibsnīja atmiņas, un tad viņš izslējās taisni, izskatīdamies tāds kā piesardzīgs.-Bet tagad… hm… es neapsūdzu, nē, bet… hm… tomēr nesaprotu, kas jums… hm… gribu teikt… hm… kādas jums tieši ir nepatikšanas ar Tarvalonu? Protams, ja jums nav nekas iebilstams, ka vaicāju.
Randam uzmetās zosāda, saprotot, ko Gila kungs domā. Vienspēles.
- Nē, nē, nekā tamlīdzīga, varu apzvērēt! Aesu Sedaja mums pat palīdzēja. Moiraina bija… Rands iekoda mēlē, taču viesnīcas saimnieka sejas izteiksme nemainījās.
- Priecājos to dzirdēt! Neteiksim, ka es pārāk mīlētu Aesu Sedajas, taču labāk viena no viņām nekā… kaut kas cits. Gila kungs lēni pašūpoja galvu. Pēdējā laikā, kopš šurp atvests Logēns, par to pārāk daudz runā. Negribēju jūs apvainot, saprotiet, bet… nu, man taču jāzina, vai ne?
- Tas nav nekāds apvainojums, Rands sacīja.
Mata murmināšanu varēja iztulkot dažādi, taču saimnieks, šķiet, uzskatīja, ka abi draugi ir vienisprātis.
- Izskatās, ka jūs abi esat no īstā kaula un varētu būt Toma draugi, taču ir pienākuši smagi laiki un grūtas dienas. Jādomā, ka maksātāji neesat, ko? Tikai nepārprotiet mani! Visa kā trūkst, un arī zeme kļuvusi dārgāka, tāpēc došu jums gultas ne jau vislabākās, tomēr siltas un sausas, un kaut kas, ko paēst, ari būs. Neko vairāk apsolīt nevaru, lai kā arī gribētu.
- Paldies! Rands sacīja un noslēpumaini paskatījās uz Matu. Tas ir vairāk, nekā es cerēju.
Nez ko viņš domāja ar īstu kaulu un kāpēc gribētu apsolīt vairāk?
- Nu, Toms ir labs draugs. Vecs draugs. Karstgalvis, ar tieksmi pateikt vissliktāko tiem, kuriem tas būtu jādzird vismazāk, taču jebkurā gadījumā labs draugs. Ja Toms neparādīsies… nu, nu tad gan jau kaut ko izdomāsim. Nevienam citam Aesu Sedaju labāk nepieminiet un nestāstiet, ka viņa jums palīdz. Esmu krietns Karalienes pavalstnieks, taču šobrīd Kēmlīnā pārāk daudzi to nesaprastu, un es neteikšu, ka tikai Baltie apmetņi vien.
Mats iesprauslājās.
- Manis pēc kraukļi varētu vest visas Aesu Sedajas pa taisno uz Šajolgulu!
- Pievaldi mēli! Gila kungs norūca. Es teicu, ka viņas nemīlu, tomēr tāpēc vien neesmu tāds muļķis, lai domātu, ka viņas ir iesaistītas jebkurā ļaundarībā. Karaliene atbalsta Elēdu, bet aiz Karalienes muguras stāv gvarde. Gaisma gādā, lai pēc izmaiņām nekļūtu vēl ļaunāk. Vienīgi pēdējā laikā dažiem Karalienes sargiem mazliet sakāpis galvā viņi pret tiem, kas ir noskaņoti pret Aesu Sedajām, izturas parupji. Paldies Gaismai! ne jau dežūras laikā, un tomēr. Nevēlos, ka manā viesistabā ielaužas sargi un dod man mācību, un nevēlos, lai Baltie apmetņi kādu sakūda uzšvīkāt uz manām durvīm Pūķa Zobu. Tāpēc, ja no manis gaidāt palīdzību, paturiet domas par Aesu Sedajām pie sevis. Gan labās, gan sliktās domas. Brīdi paklusējis, viņš piebilda: Varbūt būs labāk, ja nepieminēsiet arī Toma vārdu, ja to varētu izdzirdēt kāds svešais. Dažiem sargiem ir laba atmiņa un Karalienei arī. Nevajag izaicināt likteni.
- Vai Tomam bija domstarpības ar Karalieni? Randa balsī skanēja neticiba.
Gila kungs sāka smieties.
- Tātad visu viņš jums tomēr neizstāstīja. No vienas puses, kāpēc lai viņš to darītu? Bet, no otras -, kāpēc gan jums nezināt? Nav jau nekāds lielais noslēpums. Kā jums šķiet, vai ir vēl kāds menestrels, kas domā par sevi tikpat daudz, cik Toms? Nu, ja tā labi pameklē, tad droši vien atrastos, taču man vienmēr ir šķitis, ka domāšana par sevi grūtā brīdī Tomam allaž ir palīdzējusi. Ziniet ne jau vienmēr Toms bija menestrels, kas ceļo no ciemata uz ciematu, pusi nakšu pārlaizdams zem žoga. Savulaik Toms Merilins bija galma bards pašā Kēmlīnā un viņu pazina visos karaliskajos galmos no Tēras līdz Maradonai.
- Toms? Mats brīnījās.
Rands lēni pamāja ar galvu. Viņš viegli varēja iedomāties Tomu Karalienes galmā ar viņa cēlumu un dižajiem žestiem.