- Tā bija, Gila kungs pamāja. Neilgi pēc Tāringeila Damodreda nāves… kad nāca gaismā nepatikšanas ar Toma brāļadēlu, atradās tādi, kas apgalvoja… kā lai to pasaka… ka Toms Karalienei ir tuvāks, nekā pieklātos. Tolaik Morgeisa bija jauna atraitne un Toms pašos spēka gados. Karaliene, manuprāt, var darīt, ko vēlas. Un viņa vienmēr bijusi ar raksturu, mūsu labā Morgeisa. Toms, uzzinājis, kādā nelaimē iekļuvis brāļadēls, ne vārda neteicis, aizbrauca. Karalienei tas diez kā nepatika. Tapat ari viņa iejaukšanās Aesu Sedaju darīšanās. Brāļadēls vai ne šaubos, vai tā tomēr bija. Taču atgriezies Toms pateica dažus vārdus, tā gan. Vārdus, kādus Karalienei parasti nesaka. Vārdus, kādus nesaka nevienai sievietei ar Morgeisas raksturu. Ari Elēda nostājās pret Tomu, jo viņš iejaucās Aesu Sedaju attiecībās ar brāļadēlu, un, iekļuvis Karalienes rakstura un Elēdas naida krustugunis, Toms pameta Kēmllnu, būdams pussoli no cietuma, ja ne no bendes cirvja. Cik man zināms, pavēle vēl aizvien ir spēkā.
- Bet tas taču bija tik sen, Rands iebilda, varbūt neviens to vairs neatceras.
Gila kungs pašūpoja galvu.
- Karalienes gvardes ģenerālkapteinis ir Garets Brains. Viņš personiski vadīja sargu vienību, kurai tika dota Morgeisas pavēle sameklēt Tomu un atvest atpakaļ, važās iekaltu. Viņš jau nu gan nebūs aizmirsis, ka, atgriezies tukšām rokām, uzzināja: Toms tikmēr ir bijis pilī un atkal devies prom. Bet Karaliene neko neaizmirst. Vai zināt kādu sievieti, kas aizmirst? Jā, ar Morgeisu nevar jokot. Varu galvot, ka pēc tam visi pilsētas ļaudis mēnesi čukstēdami staigāja uz pirkstgaliem. Netrūkst arī vecu sargu, kas to atceras. Nē, labāk turiet noslēpumā, ka pazīstat Tomu, tāpat ari savu Aesu Sedaju. Bet nu nāciet, sameklēšu jums kaut ko ēdamu! Izskatās, ka jums abiem vēderi jau pie mugurkaula pielipuši.
Trīsdesmit sestā nodala
Raksta tīmeklis
A
izvedis puišus pie galda viesistabas stūri, Gila kungs viesu apkal-
potājai lika atnest ēdienu. Ieraudzījis šķīvjus ar dažām plānām
gaļas šķēlītēm, pārlietām ar mērci, sadzeltējušiem zaļumiem un
katrā traukā pa diviem kartupeļiem, Rands nogrozīja galvu ne jau dus-
mīgi, bet skumji un rezignēti. Saimnieks taču bija brīdinājis, ka šobrīd
visa trūkst. Paņēmis dakšiņu un nazi, Rands iedomājās, kā būs pēc tam,
kad šķīvis būs tukšs. To iztēlojoties, knapā maltīte šķita kā īsts mielasts.
Rands nodrebinājās.
Gila kungs bija izvēlējies visnomaļāko galdu un pats apsēdās ar muguru pret stūri, lai varētu pārredzēt istabu. Ja kāds pienāktu tik tuvu, ka varētu dzirdēt viņu sarunu, saimnieks uzreiz to ievērotu. Tiklīdz apkalpotāja aizgāja, viņš klusi iesāka:
- Kāpēc jūs tagad nevarētu pastāstīt man par savām nelaimēm? Ja gribu jums palīdzēt, man noteikti jāzina, kādā ķezā esat iekūlušies.
Rands paskatījās uz Matu, bet draugs, saraucis pieri, blenza šķīvī, it kā dusmotos uz kartupeli, kuru tobrīd ar dakšiņu pārknieba. Rands dziļi ievilka elpu.
- Es pats to īsti nesaprotu, viņš iesāka.
Jauneklis īsi visu izstāstīja, noklusēdams tikai par trollokiem un Izdzisušajiem. Ja gaidi no kāda palīdzību, nevajag viņu apgrūtināt ar pasakām. Rands uzskatīja, ka nav vērts pārspīlēt briesmas un iesaistīt notikumos citus, ja pašiem trūkst īstas skaidrības. Viņu un Matu kāds vajāja, tāpat arī pāris viņu draugu. Vajātāji uzradās, kur viņus vismazāk gaidīja, bija nāvējoši bīstami un alka nogalināt Randu un citus, varbūt gribēja vēl ko
ļaunāku. Moiraina teica, ka daži no tiem esot Melndraugi. Toms Moirainai līdz galam neuzticējās, tomēr palika kopā ar viņiem, kā pats sacīja, brāļadēla dēļ. Ceļā uz Balto tiltu viņiem kāds uzbruka, tur arī ceļi šķīrās, bet pēc tam pie Baltā tilta Toms gāja bojā, glābdams abus puišus kārtējā uzbrukuma laikā. Pēc tam viņiem vēl vairākkārt draudēja briesmas. Rands zināja, ka stāsta saraustīti, tomēr tā bija vislabākā īsā versija, uz kādu viņš bija spējīgs; puisis negribēja pateikt neko lieku.
- Pēc tam mēs gājām līdz pat Kēmlīnai, viņš turpināja. Tāds bija mūsu sākotnējais plāns. Kēmlīna, pēc tam Tarvalona.
Rands grozījās, jo bija apsēdies uz krēsla malas un nejutās visai ērti. Viss tik ilgi bija turēts noslēpumā, ka stāstīdams lai arī ne visu viņš jutās dīvaini.
- Ja nenovirzīsimies no sākotnējā maršruta, pārējie mūs agri vai vēlu atradīs.
- Ja vien viņi ir dzīvi, Mats nomurmināja, blenzdams šķīvī.
Rands uz draugu pat nepaskatījās. Viņam šķita, ka vēl kaut kas jāpiebilst:
- Palīdzot mums, jūs pats varat iekļūt nepatikšanās.
Gila kungs bezrūpīgi atmeta ar tuklo roku.
- Neteikšu, ka es pēc tām ilgojos, taču tā nebūtu pirmā reize. Neviens sasodītais Melndraugs nepiespiedīs mani uzgriezt muguru Toma draugiem. Bet jūsu draudzene no ziemeļiem… ja viņa ieradīsies Kēmlīnā, gan jau es padzirdēšu. Ļaudis ievēro, kad parādās un aizbrauc tādas personas, un runātajam taču ir vēja spārni.
Bridi vilcinājies, Rands pajautāja:
- Bet kā ar Elēdu?
Arī Gila kungs mirkli vilcinājās un tad pašūpoja galvu.
- Labāk jums nesatikties. Ja jūs nebūtu saistīti ar Tomu, tad varbūt varētu. Viņa redzēs jums cauri, un kas tad būs? Kas to lai zina. Varbūt nokļūsiet cietumā. Vai pat ļaunāk. Runā, ka Elēdai esot īpaša uztvere viņa zina, kas ir noticis un kas vēl notiks. Stāsta Elēda uzreiz ievēro, ja cilvēks cenšas kaut ko noslēpt. Nezinu, bet es gan neriskētu. Ja te nebūtu iejaukts Toms, varētu iet pie Gvardes. Viņi aši tiktu galā ar Melndraugiem. Taču, pat ja Gvardei par Tomu noklusēsiet, baumas tāpat aizies līdz Elēdai; pietiks jau ar Melndraugu pieminēšanu, un tad būsiet turpat, kur sākāt.
- Gvarde neder, Rands piekrita.
Mats dedzīgi pamāja un, bāzdams dakšiņu mutē, notašķīja zodu ar mērci.
- Vistrakāk, ka, varbūt paši to negribēdami, esat attapušies politikas lauciņa nomalē, puis, un politika ir miglains dūksnājs, čūsku pilns.
- Bet ko teiksiet par… Rands iesāka, taču saimnieks piepeši saviebās un izslējās tā, ka krēsls zem viņa raženā auguma nočīkstēja.
Uz virtuves sliekšņa stāvēja pavāre, slaucīdama rokas priekšautā. Ieraudzījusi Gila kungu, viņa pamāja, lai tas atnāk, un tad atkal nozuda virtuvē.
- Tikpat kā būtu precējies ar viņu, Gila kungs nopūtās. Vienmēr zina, kas jāsalabo, kad man pašam par to vēl nav ne jausmas. Ja nebūs aizdambējušās caurules vai izlietnes, tad tās būs žurkas. Cenšos uzturēt tīrību, bet saprotiet paši pilsētā ir daudz ļaužu, tāpēc ari visur ir žurkas. Kur vienuviet daudz cilvēku, tur arī žurkas, un šobrīd Kēmlīnu ir apsēdusi žurku sērga. Jūs neticēsiet, cik šobrīd maksā labs kaķis, krietns peļu junkurs! Jūsu istaba būs bēniņos. Pateikšu meitenēm, un ikviena no viņām jūs turp aizvedīs. Bet par Melndraugiem neraizējieties! Par Baltajiem apmetņiem daudz laba nevaru teikt, tomēr viņu dēļ tāpat arī Gvardes Kēmlīnā neviens no šīs sugas savu nešķīsto ģīmi nerāda.
Krēsls atkal iečīkstējās. Saimnieks iestūmās ar to vietā un tad piecēlās.
- Cerams, tās atkal nebūs caurules.
Rands ķērās pie ēdiena, bet tad ievēroja, ka Mats vairs neēd.
- Man šķita, ka tu esi izsalcis, viņš aizrādīja.
Neatraudams skatienu no šķīvja, draugs ar dakšiņu stumdīja kartupeļa gabalu.
- Ir jāēd, Mat! Ja gribam tikt līdz Tarvalonai, jāuzkrāj spēki.