Mats klusītēm rūgti iesmējās.
- Tarvalona! Līdz šim mēs runājām par Kēmlīnu. Moiraina mūs gaidīs Kēmlīnā. Tur atradīsim Perinu un Egvēnu. Jātiek līdz Kēmlīnai, un tad viss būs kārtībā. Tagad, kad esam Kēmlīnā, atkal nav labi! Nav nedz Moirainas, nedz Perina, neviena. Tagad tu saki, ka ir jāiet uz Tarvalonu un tikai tad viss nokārtosies.
- Bet mēs esam dzīvi, Rands atbildēja daudz asāk, nekā bija gribējis. Dziļi ieelpojis, viņš centās runāt laipnāk. Mēs esam dzīvi. Un tas jau vien ir labi. Esmu nolēmis izdzīvot. Gribu uzzināt, kāpēc mēs kādam esam tik svarīgi. Es nepadošos!
- Visapkārt ir tik daudz ļaužu; ikkatrs no viņiem var būt Melndraugs. Gila kungs pārāk ātri piesolīja mums palīdzību. Pasaki man, kurš cilvēks neuztraucas nedz par Aesu Sedajām, nedz Melndraugiem! Tas nav normāli. Jebkurš cienījams pilsonis parādītu mums durvis… vai… vai tamlīdzīgi.
- Ēd, Rands klusi sacīja un nenovērsa no Mata skatienu, kamēr draugs sāka košļāt gaļas kumosu.
Viņš pats uz brīdi novietoja rokas blakus šķīvim un piespieda pie galda, lai tās netrīc. Rands bija pārbijies. Protams, ne jau Gila kunga dēļ, taču arī bez viņa netrūka, no kā baidīties. Pilsētas augstie mūri Izdzisušo neaizkavēs. Varbūt vajadzēja to pateikt viesnīcniekam? Bet vai Gila kungs kaut arī tic viņiem palīdzētu, zinādams, ka Izdzisušais var ienākt arī “Karalienes Svētībā”? Un žurkas! Varbūt tās tiešām vairojas vietās, kur ir daudz ļaužu, taču Rands atcerējās Bērlonā redzēto sapni, kas nemaz nebija sapnis; tajā žurkai tika pārlauzts mugurkauls. Dažreiz Melnais izmantojot maitēdāju acis, tā vismaz teica Lans. Kraukļu, vārnu, žurku acis…
Rands ēda, taču pēc tam pat neatcerējās, vai viņam bija garšojis.
Apteksne meiča, kas, viņiem ienākot, bija spodrinājusi svečturus, aizveda puišus uz istabu bēniņos. Tur slīpā ārsienā bija izcirsts logs; tam abās pusēs stāvēja pa gultai, bet blakus durvīm bija vadži. Tumšacainā meitene sāka ņurcīt brunču apakšmalu un ķiķināt, kad vien paskatījās uz Randu. Viņa bija glīta, taču jauneklis zināja: pietiks tikai pateikt kādu vārdu, un viņš jau būs izgāzies. Žēl, ka viņš nemāk apieties ar meitenēm kā Perins. Kad kalpotāja aizgāja, Rands atviegloti nopūtās.
Viņš jau gaidīja, ka Mats sāks zoboties, taču, līdzko aiz meitenes bija aizvērušās durvis, draugs ar visu apmetni un zābakiem iekrita gultā un pagriezās ar seju pret sienu.
Rands pakāra saiņus un drēbes, skatīdamies viņam mugurā. Droši vien Mats zem mēteļa atkal bija sagrābis dunci.
- Vai taisies visu laiku gulēt un slēpties? Rands beigās neizturēja.
- Esmu noguris, Mats nomurmināja.
- Mums vēl šis tas jāpajautā Gila kungam. Varbūt viņš pat pateiks, kur varam meklēt Egvēnu un Perinu. Iespējams, viņi abi jau ir Kēmlīnā, ja nebūs pazaudējuši zirgus.
- Viņi ir miruši, Mats teica sienai.
Rands mirkli vilcinājās, bet tad atmeta ar roku. Klusi aizvēris aiz sevis durvis, viņš cerēja, ka Mats patiešām aizmigs.
Taču apakšstāvā Gila kungs nebija atrodams, un pēc pavāres skarbās sejas izteiksmes varēja pateikt, ka arī viņa meklē saimnieku. Kādu laiciņu Rands pasēdēja viesistabā, līdz aptvēra, ka pēta visus ienācējus katru svešinieku, kas varēja būt kāds vai kaut kas -, sevišķi tad, ja uz sliekšņa parādījās stāvs melnā apmetnī. Izdzisušais šeit būtu kā lapsa vistu kūtī.
No ielas ienāca Gvardes sargs sarkanā formastērpā. Apstājies uz sliekšņa, vīrs uzmeta saltu skatienu visiem viesistabā sēdošajiem, kas izskatījās pēc iebraucējiem. Beigās viņa acis apstājās pie Randa, kurš sāka pētīt galda virsmu, bet, kad puisis pacēla skatienu, sargs jau bija prom.
Garām gāja melnacainā apteksne ar dvieļiem rokās.
- Dažreiz viņi tā dara, pienākusi tuvāk, viņa sazvērnieciski čukstēja. Vienkārši pārbauda, vai te kas nav atgadījies. Gādā par mūsu labās Karalienes pavalstniekiem. Tev nav par ko uztraukties!
Meiča ieķiķinājās.
Rands papurināja galvu. Viņai bija taisnība. Sargs taču nepienāca un neprasīja, vai viņš nepazīst Tomu Merilinu. Esmu tāds pats kā Mats. Rands iecirta nagus krēsla atzveltnē.
Cita apteksne pārbaudīja, cik daudz eļļas vēl palicis sienu gaismekļos.
- Vai es nevaru pasēdēt kaut kur citur? Rands viņai jautāja, negribēdams iet augšā pa kāpnēm un klusēt blakus saīgušajam Matam. Varbūt jums ir kāda tukša istaba?
- Mums ir bibliotēka, meitene pamāja uz durvīm. Izej pa durvīm, pagriezies pa labi, pēc tam ej līdz gaiteņa galam. Šobrīd tur nevienam nevajadzētu būt.
- Paldies! Ja gadījumā redzi Gila kungu, lūdzu, pasaki, ka Rands Altors grib parunāt. Protams, ja viņš var atlicināt kādu brīdi.
- Pateikšu, meitene atbildēja un pasmaidīja. Pavāre arī grib ar viņu runāt.
Rands pagriezās, un tad viņam ienāca prātā, ka saimnieks slēpjas.
Iegājis bibliotēkā, jauneklis apstājās un sāka skatīties visapkārt. Plauktos varētu būt trīssimt vai četrsimt grāmatu, vairāk, nekā Rands līdz šim bija vienuviet redzējis. Audekla un ādas iesējumos, ar zeltītām muguriņām. Tikai dažas bija koka vākos. Aši pārskrējis ar acīm pār nosaukumiem, Rands ieraudzīja savas mīļākās grāmatas. “Džeina Fārstraidera ceļojumi.”
“Vilima Manekesa esejas.” Redzot “Ceļojumus piejūras tautas” ādas iesējumā, Randam aizrāvās elpa. Tams jau sen bija gribējis to izlasit.
Rands iedomājās, kā tēvs smaidīdams paņem rokās grāmatu, sāk to šķirstīt, aptausta un beigās, apsēdies pie kamīna ar pīpi mutē, sāk lasīt. Stingrāk saņēmis rokā zobenu, viņš juta sirdī zaudējuma sāpes un tukšumu, kas apslāpēja prieku par grāmatām.
Kāds nokremšļojās, un Rands attapās, ka nav viens. Gribēdams atvainoties par ielaušanos, viņš pagriezās. Jauneklis jau bija pieradis, ka gandrīz vienmēr un visur augumā ir visgarākais, bet šoreiz gan bija jāceļ skatiens augstāk un augstāk, līdz viņam atvērās mute. Būtnes galva atradās teju pie pašiem griestiem, desmit pēdu augstumā. Deguns bija tikpat plats kā seja tik plats, ka drīzāk atgādināja snuķi. Uzacis nokarājās kā astes virs gaišām tasīšu lieluma acīm. No nevīžīgām, melnām krēpēm līda laukā spalvainas ausis. Trolloks! Rands iekliedzies gribēja atkāpties un raut laukā zobenu. Taču sapinās pats savās kājās un smagi apsēdās uz grīdas.
- Es gribētu, lai jūs, cilvēki, rīkotos citādi, dobji kā bungas atskanēja balss. Spalvainās ausis strauji sakustējās, un balss kļuva bēdīga. Reti kurš par mums atceras. Droši vien paši esam pie tā vainīgi. Kopš Ēna pārklājusi ceļus, visai reti apgrozāmies cilvēku vidū. Nu jau… jā, nu jau būs sešas paaudzes. Jā, uzreiz pēc simtgadu kara beigām, nūja.
Pašūpojis pinkaino galvu, svešais izdvesa vērša cienīgu nopūtu.
- Pārāk ilgi, pārāk ilgi, un ceļotgribētāju ir maz, tikpat kā nemaz.
Rands, atvēris muti, labu brīdi tikai sēdēja un skatījās uz svešinieku
pusgaros zābakos ar platiem purngaliem un tumšzilā mētelī, aizpogātā no kakla līdz viduklim. Zemāk mētelis bija platāks un virs maisveida biksēm atgādināja skotu brunčus. Vienā rokā viņš turēja grāmatu, kas milzīgajā plaukstā izskatījās niecīga, grāmatzīmes vietā starp lapām ielicis pirkstu, trīsreiz resnāku nekā cilvēka pirksts.
- Man šķita, ka jūs… Rands iesāka un tad apķērās. Bet kāds…
Arī tas nederēja. Piecēlies kājās, viņš piesardzīgi pasniedza roku.
- Mani sauc Rands Altors.
Tā pazuda milzīgajā ķetnā, un svešais oficiāli palocījās.