- Loials, Halana dēls, kas ir Ārenta dēls. Tavs vārds skan man ausīs kā dziesma, Rand Altor!
Rands nosprieda, ka tas ir tradicionāls sveiciens. Arī viņš palocījās.
- Tavs vārds skan man ausīs kā dziesma, Loial, Halana dēls… kas ir… Ārenta dēls!
Viss šķita mazliet nereāli. Rands vēl nezināja, kas ir Loials. Milzīgās ķetnas spiediens bija apbrīnojami viegls, tomēr jauneklis atviegloti nopūtās, juzdams, ka roka nav savainota.
- Jūs, cilvēkus, var ātri izsist no līdzsvara, Loiala balss dunēja kā bungas. Protams, dzirdēju nostāstus, lasīju grāmatās, taču līdz galam nesapratu. Kad ierados Kēmlīnā, nespēju noticēt, ka manis dēļ var sacelties tāda kņada. Bērni raudāja, sievietes spiedza, pūlis dzinās pakaļ cauri visai pilsētai, vicinot nūjas, nažus un lāpas un kliedzot: Trolloks! Baidos, ka beigās ari es pats sāku raizēties. Pat nezinu, kā viss beigtos, ja tuvumā negadītos Karalienes sargu vienība.
- Tev paveicās, Rands izdvesa.
- Jā, bet arī sargi izskatījās gandrīz tikpat nobijušies kā citi. Nu jau esmu Kēmlīnā ceturto dienu un neuzdrīkstos bāzt laukā degunu. Krietnais Gila kungs pat palūdza, lai nerādos viesistabā. Loials noraustīja ausis. Ne jau tāpēc, ka būtu neviesmīlīgs, tu jau saproti. Pirmajā vakarā te bija neliels tracis. Šķita, ka visi uzreiz grib doties prom. Neganti bļaudami un kliegdami, ļaudis uzreiz gāzās uz durvīm. Dažs labs taču varēja tikt savainots.
Rands kā apburts skatījās uz Loiala kustīgajām ausīm.
- Teikšu tev, ka ne jau tāpēc es atstāju stēdingu.
- Tu esi ogērs! Rands iesaucās. Pagaidi! Sešas paaudzes? Tu pieminēji simtgadu karu. Cik tad tev pašam gadu?
Laikam nebija pieklājīgi tā jautāt, taču Loials izskatījās drīzāk nobijies nekā apvainots.
- Deviņdesmit, ogērs saspringtā balsī atbildēja. Pēc desmit gadiem drīkstēšu uzrunāt Apspriedi. Ceru, ka vecajie ļaus man runāt, ja jau lēma, vai drīkstu atstāt stēdingu. Viņi gan neatkarīgi no vecuma vienmēr raizējas par visiem, kas grib doties uz Ārpasauli. Jūs, cilvēki, esat tik nepacietīgi un neapdomīgi. Samirkšķinājis acis, ogērs aši palocījās.
- Lūdzu, piedod! Man nevajadzēja tā teikt. Bet jūs vienmēr cīnāties, arī bez vajadzības.
- Tas tiesa, Rands piekrita.
Tomēr šķita neaptverami, ka Loials ir tik vecs. Vecāks par Sennu Buiji, taču par jaunu, lai… Rands apsēdās krēslā ar augstu atzveltni. Loials
sastūma kopā divus krēslus un ari apsēdās. Sēdošs viņš bija teju tikpat garš kā vairums vīriešu stāvot.
- Bet beigās taču tevi palaida.
Loials pētīja grīdu, saraucis degunu un berzēdams to ar resno pirkstu.
- Nūja, bet tagad pie lietas. Saproti, Apspriede nav pārāk gara, dažreiz neilgst pat gadu, taču, ja var ticēt dzirdētajam, sprieduma pieņemšanas brīdī es jau būšu pietiekami vecs, lai varētu ceļot bez atļaujas. Baidos, ka, viņuprāt, esmu uzlicis cirvi uz pārāk gara kāta, taču es ņēmu un… aizgāju. Vecajie mani sauc par lielu karstgalvi, un baidos ar savu rīcību es apstiprinu, ka viņiem ir taisnība. Nez vai viņi jau ir ievērojuši manu prombūtni? Bet es nevarēju neiet.
Rands koda lūpā, lai nesmietos. Ja Loials tiek uzskatīts par karstgalvi, tad viegli iedomāties, kādi ir citi ogēri. Apspriede nav gara, neilgst pat gadu? Alvēra kungs brīnīdamies grozītu galvu. Ciemata padomes sanāksmē, ja tā ilgtu pusi dienas, visi sēdētu kā uz adatām, pat Harals Luhans. Randā uzvilnīja ilgas pēc mājām. Atceroties Tamu, Egvēnu, Vīnavota iebrauktuvi, Beltainu un Zaļienu, laimīgākus laikus nekā tagad, viņam aizrāvās elpa. Tad jauneklis atmiņas padzina.
- Ja neiebilsti, es gribētu zināt, Rands nokāsējies iesāka, kāpēc jūs tā raujaties… nu, uz Ārpasauli? Vismaz es nožēloju, ka pametu mājas.
- Kāpēc? Gribēju redzēt kaut ko jaunu, Loials atbildēja tā, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Lasot grāmatas, ceļojumu aprakstus, es alku ari redzēt, ne tikai lasīt. Uzmanīgi lasīju katru raksta galu par ceļojumiem, par Ejām, par tradīcijām cilvēku valstīs un pilsētās, kuras mēs jums, ļaudīm, uzcēlām pēc Pasaules ārdījuma. Jo vairāk lasīju, jo skaidrāk zināju, ka man jātiek uz Ārpasauli, jāredz savām acīm vietas, kur mēs savulaik esam bijuši, jāredz birztalas.
Rands samirkšķināja acis.
- Birztalas?
- Jā, birztalas. Koki. Protams, palikuši tikai daži no lielajiem kokiem, kas sniedzas debesīs un glabā svaigas atmiņas par stēdingu.
Krēsls ievaidējās, kad ogērs pieliecās uz priekšu. Viņa acis neparasti mirdzēja, bet ausis viegli trīsēja.
- Parasti mēs izmantojām vietējos kokus. Nevar taču izaicināt zemi. Cik nu tur ilgi, un tā sacelsies. Vīzija jāveido, balstoties uz zemi, nevis otrādi. Ikvienam iestādītajam kokam bija paredzēts augt un zelt,
iekļauties pārējo vidū un papildināt citus, protams, lai labāk augtu, bet arī tāpēc, lai acis un sirdis varētu dziedāt. Ak, grāmatas vēsta par mūžīgi zaļojošām birztalām, liekot vecajiem vienlaikus raudāt un smiet!
- Bet pilsētas? Rands jautāja.
Loials uzmeta viņam apjukušu skatienu.
- Pilsētas. Pilsētas, kuras uzbūvēja ogēri. Kaut vai Kēmlīna. To taču uzcēla ogēri? Ta vēsta nostāsti.
- Darbs ar akmeni… Loiala milzu pleci sakustējās. Viens no amatiem, kuru apguvām pēc Ārdījuma, izsūtījuma laikā, kad vēl tikai cerējām atgriezties stēdingā. Laba lieta, bet nedabiska. Centies, cik gribi, esmu lasījis, ka ogēri mēģināja no visas sirds, taču akmeni atdzīvināt nevar. Daži vēl strādā ar akmeni, taču tikai tāpēc, ka jūs, cilvēki, karodami bieži sagraujat mājas. Jā, daži ogēri… Kairhjenā, tā to tagad sauc… pats garāmejot redzēju. Par laimi, viņi bija no citas stēditigas, tāpēc par mani neko nezināja, lai gan juta aizdomas un brīnījās, kā tik jauns ogērs kā es var viens klaiņot Ārpasaulē. Bet man, par laimi, nebija vajadzības tur ilgi aizkavēties. Katrā ziņā darbu ar akmeni, saproti pats, mums uztiepa Raksta audekls, bet birztalas nāca no sirds.
Rands nogrozīja galvu. Puse nostāstu, ar kuriem viņš uzauga, tika apgriezti ar kājām gaisā.
- Loial, es nezināju, ka ogēri tic Rakstam.
- Protams, mēs ticam! Laika rats auž Laikmetu rakstu, un mūsu dzīves ir auduma pavedieni. Neviens nezina, kā viņa dzīve ieaužas Rakstā un kā tajā ievijas ļaužu pavedieni. Piedzīvojām Pasaules ārdījumu un izsūtījumu, akmeni un ilgas un beigās, iekams visi nomirām, atguvām stēdingu. Dažreiz man ienāk prātā, ka jūs, cilvēki, esat tādi, kādi esat, tāpēc, ka jums ir tik īsi pavedieni. Un tādi aušanas laikā noteikti spurojas uz visām pusēm. Ak, es jau atkal aizrāvos! Vecajie teic, ka jums, cilvēkiem, nepatīk, ja kāds atgādina, ka jūsu dzīves laiks ir tik īss. Ceru, ka neaizvainoju tavas jūtas.
Rands smiedamies purināja galvu.
- It nemaz! Droši vien būtu jauki dzīvot tikpat ilgi, cik dzīvojat jūs, taču nekad neesmu par to domājis. Manuprāt, ja cilvēks nodzīvo tik ilgi kā vecais Senns Buije, pilnīgi pietiek.
- Vai tad viņš ir tik ļoti vecs?
Rands tikai pamāja ar galvu. Nevarēja taču teikt, ka Senns Buije ir jaunāks par Loialu.
- Nūja, Loials turpināja, varbūt jums, cilvēkiem, dzīve ir īsa, taču jūs mākat to izmantot, visu laiku lēkājat riņķi, vienmēr steidzaties. Un jums pieder visa pasaule. Bet mēs, ogēri, esam piesaistīti stēdingai.
- Bet tu taču esi Ārpasaulē.
- Tikai uz brīdi, Rand. Man tāpat būs jāatgriežas. Pasaule pieder tev, tev un tev līdzīgajiem. Bet man ir stēdinga. Ārpasaule ir pārāk nemierīga un juceklīga. Turklāt daudz kas ir mainījies salīdzinājumā ar to, ko esmu lasījis grāmatā.