- Ko lai dara, gadu gaitā daudz kas mainās. Vismaz šis un tas.
- Šis un tas? Puse pilsētu, par kurām lasīju, vairs nepastāv, bet vairums pārējo ir pārdēvētas. Kaut vai Kairhjena. Tās īstais vārds ir Al’kair’hjenālena, Zelta rītausmas kalns. Vietējie to vairs neatceras, lai gan pašiem karogos ir attēlota rītausma. Aizmirsta ir arī birztala. Šaubos, vai kāds pēc trolloku kariem par to rūpējas. Tagad tur ir parasts mežs, kurā cērt kokus malkai. Lielo koku vairs nav, un visi tos ir aizmirsuši. Bet šeit? Kēmlīna gan vēl ir Kēmlīna, taču uzbūvēta tieši birztalas vietā. Mēs atrodamies mazāk par ceturtdaļjūdzi no centra, kur tai būtu jāatrodas. Nav vairs neviena koka. Biju arī Tērā un Iliānā. Arī tās ir pārdēvētas un aizmirstas. Tērā birztalas vietā plešas zirgu ganības, bet Iliānā Karaļa parks, kurā viņš medī briežus, un bez Karaļa atļaujas parkā neviens netiek. Viss ir mainījies līdz nepazīšanai, Rand. Gaužām bail, ka tā būs visur, kur vien iešu. Visas birztalas ir izcirstas, atmiņas izgaisušas, visi sapņi miruši.
- Tu nedrīksti padoties, Loial. Tu nekad nedrīksti padoties! Ja padosies, tu tikpat labi varētu būt miris.
Rands sarkdams piespiedās krēsla atzveltnei, cik cieši vien varēdams. Puisis domāja, ka ogērs smiesies, taču Loials tikai drūmi pamāja.
- Tā jau jūsu cilts dzīvo, vai ne? Viņa balss mainījās, it kā kādu citējot. Līdz beigās nodzisis mijkrēslis, pazudīs ūdens, un tad ar atieztiem zobiem un pēdējo elpas vilcienu Ēnā kliegsiet, pēdējā dienā spļausiet acīs Skatiena dzēsējam.
Loials vaicājoši piešķieba pinkaino galvu. Randam nebija ne jausmas, ko ogērs no viņa gaida.
Loials pagaidīja brīdi, tad otru, un viņa garās uzacis satraukti savilkās. Tomēr ogērs turpināja gaidīt. Rands ieilgušajā klusumā sāka justies neveikli.
- Lielie koki, Rands beidzot ierunājās tāpēc vien, lai pārtrauktu klusumu, vai tie ir tādi kā avendesora?
Loials strauji sakustējās, un viņa krēsls nočīkstēja un nokrakšķēja tik skaļi, ka puisis jau nobijās, ka tas izjuks gabalos.
- Tu jau pats zini labāk. Labāk par visiem citiem.
- Es? Kā es varu zināt?
- Vai tu dzen ar mani jokus? Dažkārt jūs, aijeli, smejaties par visdīvainākajām lietām.
- Ko? Es neesmu aijels! Esmu no Divupes. Aijelu savu mūžu neesmu redzējis!
Loials pašūpoja galvu, un kušķi virs viņa ausīm nolaidās.
- Vai redzi? Viss ir mainījies, un puse no tā, ko es zinu, vairs nekam neder. Cerams, es tevi neaizvainoju. Nešaubos, ka tava Divupe ir ļoti jauka vieta, lai arī kur tā atrodas.
- Man kāds teica, Rands turpināja, ka savulaik Divupi sauca par Maneterenu. Vismaz es tādu vārdu dzirdēju pirmo un vienīgo reizi, bet varbūt tu…
Ogēra ausis līksmi saslējās.
- Ak! Jā. Maneterena. Kušķi virs ausīm atkal nolaidās. Arī tur bija ļoti jauka birztala. Manā sirdī dzied tavas sāpes, Rand Altor. Mēs nepaguvām laikus ierasties.
Loials sēdēdams palocījās un Rands tāpat, noprazdams, ka tā jādara, citādi Loials varētu apvainoties un labākajā gadījumā uzskatītu viņu par rupekli. Vai viņš domā, ka cilvēkiem ir tāda pati atmiņa kā ogēriem? Loiala nolaistie mutes kaktiņi un acu stūrīši nepārprotami liecināja, ka viņš saprot Randa sāpes par zaudējumu, it kā Maneterena būtu nopostīta vakar, nevis pirms divtūkstoš gadiem un Rands pats to būtu pārdzīvojis, nevis tikai dzirdējis no Moirainas.
Pēc mirkļa Loials nopūtās.
- Rats griežas, viņš teica, un neviens nezina, uz kuru pusi. Taču tu esi gājis gandrīz tikpat tālu no mājām, cik es no savējām. Ievērojams attālums, ņemot vērā tagadējos apstākļus. Kad ceļi bija brīvi, tad,
protams, bija citādi, bet tas bija vēl sirmā senatnē. Saki: kāpēc tu tik tālu nāci? Vai arī gribēji redzēt kaut ko jaunu?
Rands jau vēra muti, lai atbildētu, ka viņi ieradās viltus Pūķa dēļ, tomēr to nepateica. Varbūt tāpēc, ka Loials izturējās kā Randa vienaudzis, bija deviņdesmit gadus vecs vai nebija. Varbūt deviņdesmitgadīgs ogērs nebija vecāks par Randu? Viņam jau tik sen nebija bijis izdevības parunāt ar kādu par visu notiekošo. Mūždien bija jābaidās, ka sarunu biedrs var izrādīties Melndraugs vai arī var uzskatīt, ka Rands ir Melndraugs. Mats bija tik ļoti ierāvies sevī, barojot bailes ar aizdomām, ka ar viņu kārtīgi parunāt nevarēja. Un tad Rands attapās, ka stāsta Loialam par Ziemvakaru. Ne jau pasaciņu par Melndraugiem, bet patiesību par trollokiem, kas ielauzās viņa mājās, par Izdzisušo uz Akmeņlauztuvju ceļa.
Zināmā mērā Rands par to šausminājās, tomēr šķita, ka viņā gandrīz ir divi cilvēki: viens cenšas turēt mēli aiz zobiem, bet otrs izjūt atvieglojumu, ka var izkratīt sirdi. Visbeidzot Rands sāka stostīties un vairs nespēja saprotami visu pēc kārtas izstāstīt. Šadarlogota, naktī pazaudētie draugi, par kuriem nav zināms, vai viņi ir dzīvi vai miruši. Izdzisušais, Baltā tilta pilsēta, Toms, kurš gāja bojā, lai viņi varētu aizbēgt. Izdzisušais Bērlonā, vēlāk Melndraugi, Hovals Gods, un zēns, kas no viņiem baidījās, sieviete, kas grasījās nogalināt Matu. Puscilvēks pie “Zosīm un Kroņa”.
Kad Rands sāka murmulēt par sapņiem, pat tajā prāta nostūrī, kas gribēja atklāties, viņš juta, ka uz skausta saceļas matiņi. Iekodis mēlē, jauneklis cieši sakoda zobus. Smagi elpodams caur degunu, viņš piesardzīgi vēroja Loialu, cerēdams, ka ogērs to visu uzskatīs tikai par nakts murgiem. Gaisma vien zina, vai stāstījums izklausījās pēc nakts murgiem vai arī centieniem izsaukt murgus. Varbūt Loials gluži vienkārši domāja, ka Rands jūk prātā. Varbūt…
- Ta'verens. Ogērs pēkšņi pateica.
Rands samirkšķināja acis.
- Ko?
- Ta'verens. Ogērs ar resno pirkstu pakasīja aiz smailās auss un viegli paraustīja plecus. Vecākais Hamans vienmēr teica, ka es nekad neklausos, bet dažreiz klausījos gan. Un šo to arī liku aiz auss. Tu, protams, zini, kā tiek austs Raksts?
- Neesmu par to daudz domājis, Rands atzinās. Tas notiek, un viss.
- Hm… nūja, labi. Ne gluži. Vai zini Laika rats auž Laikmetu rakstu, un pavedieni tās ir mūsu dzīves. Raksts nav nemainīgs, vismaz ne vienmēr. Ja cilvēks grib mainīt dzīves virzienu un Rakstā tam atrodas vieta, vēlme tiek vienkārši ieausta, un viss. Nelielām izmaiņām vienmēr atrodas vietiņa, bet lielas pārmaiņas Raksts dažreiz gluži vienkārši neņem pretī, lai ari kā tu censtos. Vai saprati?
Rands pamāja ar galvu.
- Es varu dzīvot vai nu lauku mājā, vai Emondārē, un tā būtu neliela atšķirība. Taču, ja es sadomātu kļūt par karali… Rands sāka smieties.
Loials pasmaidīja tā, ka viņa seja gandrīz sašķēlās uz pusēm. Zobi ogēram bija balti un plati kā kalti.
- Tieši tā! Bet dažkārt izmaiņas tevi izvēlas, un citreiz tavā vietā izvēlas Rats. Dažkārt Rats saloka dzīves pavedienu vai pat vairākus tā, ka blakuspavedieniem neatliek nekas cits kā ap to apvities, ietekmējot citus pavedienus, kas savukārt iedarbojas uz citiem, un tā tālāk. Pirmā pavedienu kārta timeklī ir ta'verens, to nekādi nevar izmainīt, kamēr nemainās pats Raksts. Tīmeklis to sauc par ta’maral'ailenu var noturēties nemainīgs nedēļām, pat gadiem ilgi. Tas var aptvert pilsētu vai pat visu Rakstu. Artūrs Vanagspārns bija ta’verens. Tāpat arī Terīns Dzimtkāvis, cik man zināms.
Ogērs dārdoši nosmējās.
- Vecākais Hamans ar mani lepotos. Viņš allaž tikai bubināja un bubināja, ceļojumu grāmatas bija daudz interesantākas, taču dažreiz es ieklausījos.