- Tas viss ir ļoti jauki, Rands sacīja, tomēr nesaprotu, kāds tam sakars ar mani. Es taču esmu aitugans, nevis kāds cits Artūrs Vanagspārns. To pašu var teikt par Matu un Perinu. Neredzu tur… nekādu jēgu.
- Es neteicu, ka esi, tomēr, klausīdamies tavā stāstā, es gandrīz vai jūtu Raksta ņirboņu, kaut gan man šāda talanta nav. Tu patiešām esi ta’verens. Tu un varbūt arī tavi draugi.
Ogērs pieklusa un sāka domīgi kasīt platā deguna kumpi. Visbeidzot viņš pie sevis pamāja ar galvu, it kā būtu kaut ko nolēmis.
- Rand, es labprāt ceļotu kopā ar tevi.
Jauneklis mirkli tikai skatījās, domādams, ka pārklausījies.
- Ar mani? viņš iesaucās, beidzot atguvis runas spējas. Vai tad nedzirdēji, ko es teicu par… ?
Rands piepeši paskatījās uz durvīm. Tas bija cieši aizvērtas un tik biezas, ka otrā pusē neviens nevarētu noklausīties, lai arī kā to gribētu, un, pat piespiedis ausi pie durvīm, dzirdētu tikai murmināšanu. Taču Rands vienalga pieklusināja balsi.
- Par tiem, kas mani vajā? Un tu taču gribi redzēt savas birztalas.
- Arī Tarvalonā ir ļoti jauka birztala, un man teica, ka Aesu Sedajas to rūpīgi kopj. Bet es jau gribu redzēt arī kaut ko citu. Varbūt tu neesi cits Artūrs Vanagspārns, taču vismaz kādu laiku pasaule veidosies ap tevi, varbūt jau veidojas. Pat vecākais Hamans gribētu to skatīt savām acīm.
Rands vilcinājās. Nebūtu par ļaunu iemantot ceļabiedru. Mats izturējās tā, ka viņa sabiedrībā Rands jutās gandrīz viens. Ogēra klātbūtne uzmundrināja. Varbūt ogēru gadu skaitīšanas sistēmā Loials bija jauns, tomēr viņš bija nesatricināms kā klints tāpat kā Tams. Turklāt daudz ceļojis, daudz ko zināja. Rands uzmeta skatienu ogēra platajai sejai: Loials sēdēja kā pats pacietības iemiesojums. Kā gan varētu paslēpt kādu, kurš ir turpat trīs pēdas garš? Rands nopūtās un papurināja galvu.
- Loial, šaubos, vai tas izdosies. Pat ja Moiraina mūs šeit atradīs, mēs visi būsim briesmās līdz pat Tarvalonai. Bet, ja neatradīs… Tad viņa ir mirusi un visi pārējie arī. Ai, Egvēna! Rands saņēmās. Egvēna nav mirusi, un Moiraina mūs atradīs.
Loials līdzjūtīgi pieskārās Randa plecam.
- Rand, esmu pārliecināts, ka tavi draugi ir sveiki un veseli.
Rands pateicīgi pamāja. Rīkle bija tā aizžņaugusies, ka viņš nespēja
bilst ne vārda.
- Bet vismaz dažreiz tu ar mani parunāsi? Loiala nopūta atgādināja dobju rīboņu. Varbūt pamētāsim kopā oļus? Jau nez cik dienu man nebija neviena, ar ko parunāt, izņemot labo Gila kungu, bet viņš gandrīz visu laiku ir aizņemts. Rādās, ka pavāre viņu izdzen bez žēlastības. Varbūt īstā saimniece te ir viņa?
- Protams, parunāsim, Rands aizsmakušā balsi atbildēja un nokāsējies izmocīja smaidu. Un, ja Tarvalonā satiksimies, tu mani aizvedīsi uz savu birztalu. Ar viņiem nav noticis nekas ļauns. Gaisma, dari tā, lai ar viņiem viss būtu kārtībā!
Trīsdesmit septītā nodaļa
Ilgā pakaļdzīšanās
S
aņēmusi rokā trīs zirgu pavadas, Nīnēva raudzījās naktī, it kā spētu
ar skatienu pāršķelt tumsu un ieraudzīt Aesu Sedaju un Sargātāju.
Visapkārt palsajā mēnesnīcā cēlās skeletiem līdzīgi koki kaili un
melni. Koki un nakts labi slēpa Moirainas un Lana gaitas. Nedz viens,
nedz otrs pat neapstājās, lai viņai paskaidrotu, kas notiek. Lans klusi
piekodināja parūpēties par zirgiem, un tad jau abi bija prom, atstājuši
Viedo par zirgu puisi. Paskatījusies uz zirgiem, izmisusī Nīnēva no-
pūtās.
Mandarbs saplūda ar nakti gandrīz tikpat cieši kā viņa saimnieka apmetnis. Kaujās rūdītais ērzelis atļāva Viedajai pienākt tik tuvu tikai tāpēc, ka pats Lans bija ielicis pavadu Nīnēvai rokās. Šobrid rumaks šķita diezgan mierīgs, taču Viedā pārāk labi atcerējās, kā zirgs mēmi atieza zobus, kad viņa bez Lana atļaujas pasniedzās pēc iemauktiem. Klusums tobrīd šķita vēl bīstamāks. Uzmetusi ērzelim pēdējo piesardzīgo skatienu, Nīnēva pagriezās uz to pusi, kurp abi bija aizgājuši, un, izklaidīgi glāstīdama savu zirgu, skatījās tumsā. Viedā satrūkās, kad Aldiba iegrūda bālo purnu viņai plaukstā, bet pēc brīža apmīļoja arī balto ķēvi.
- Tev nav jācieš, Nīnēva čukstēja, tāpēc vien, ka tavai saimniecei tik saltas acis…
Viņa jau atkal pētīja tumsu. Nez ko viņi dara?
Atstājuši Balto tiltu, viņi jāja cauri ciematiem, kas bija tik ikdienišķi, ka šķita gluži nereāli. Parasti ciemati ar tirdziņu Nīnēvai šķita pavisam cita pasaule pasaule bez Izdzisušajiem, trollokiem un Aesu Sedajām. Viņi jāja pa Kēmlīnas ceļu līdz brīdim, kad Moiraina seglos saliecās uz
priekšu un skatījās uz austrumiem tā, it kā redzētu lielceļu visā tā garumā, daudzas jūdzes līdz Kēmlīnai, un arī to, kas viņus gaida.
Smagi nopūtusies, Aesu Sedaja izslējās taisni.
- Rats veļas, kā Rats vēlas, viņa klusi sacīja, tomēr nespēju noticēt, ka griešanās izdzēsīs cerību. Vispirms gādāšu par to, par ko varu būt droša. Būs tā, kā Rats vēlas.
Pēc tam Moiraina mudināja ķēvi rikšot uz ziemeļiem un nogriezās no ceļa mežā. Tajā pusē atradās viens no jaunekļiem ar viņas doto monētu. Lans sekoja Aesu Sedajai.
Nīnēva Kēmlīnas ceļam veltīja ilgu atvadu skatienu. Ceļinieku plūsma šeit nebija liela tikai daži rati ar augstiem riteņiem, tukšs pajūgs tālumā, bariņš kājāmgājēju, kas nesa savu mantu uz muguras vai stūma ratiņos. Daži neslēpa, ka dodas uz Kēmlīnu apskatīt viltus Pūķi, bet vairums to kvēli noliedza, sevišķi tie, kas bija nākuši caur Balto tiltu. Baltajā tiltā Nīnēva sāka Moirainai ticēt. Zināmā mērā. Katrā ziņā vairāk. Tomēr tas nebija liels mierinājums.
Sargātājs un Aesu Sedaja gandrīz bija pazuduši kokos, kad Viedā beidzot metās viņiem nopakaļ. Bija jāsteidzas, lai viņus panāktu. Lans bieži atskatījās un skubinoši māja, tomēr turējās Moirainai pie pleca, un Aesu Sedaja nemitīgi raudzījās uz priekšu.
Kādu vakaru, kad viņi jau bija nogriezušies no ceļa, neredzamās pēdas izgaisa. Moiraina, nesatricināmā Moiraina, piepeši piecēlās kājās pie neliela ugunskura, virs kura katliņā vārījās ūdens. Viņa iepleta acis.
- Pazuda, Aesu Sedaja čukstēja naktī.
- Vai viņš… ? Nīnēva nespēja pabeigt jautājumu. Gaisma! Es pat nezinu, kurš tas ir.
- Miris viņš nav, Aesu Sedaja lēni teica, taču arī zīmes pie viņa vairs nav.
Moiraina apsēdās un runāja mierīgi, un arī, noņemot no uguns katliņu un iemetot tajā riekšavu tējas, viņas rokas netrīcēja.
- Rīt no rīta dosimies tālāk uz to pašu pusi. Kad būšu pietiekami tuvu, spēšu atrast viņu arī bez monētas.
Kad no ugunskura bija atlikušas vien ogles, Lans ietinās segā un aizmiga. Nīnēva nespēja gulēt. Viņa vēroja Aesu Sedaju. Moiraina bija aizvērusi acis, taču sēdēja taisni. Nīnēva zināja, ka viņa neguļ.
Kad izplēnēja pēdējās ogles, Moiraina atvēra acis un paskatījās uz Nīnēvu. Pat tumsā varēja just, ka Aesu Sedaja smaida.
- Viedā, viņš atguva monētu. Viss būs labi.
Moiraina nopūtās, atgūlās uz segas un gandrīz uzreiz sāka miegā vienmērīgi elpot.
Neraugoties uz nogurumu, Nīnēvai miegs nenāca ne lūdzams. Prāts uzbūra arvien nepatīkamākas ainas, lai arī kā viņa centās tās atvairīt. Viss būs labi. Pēc Baltā tilta viņa vairs nespēja tik viegli sev to iestāstīt.
Pēkšņi Nīnēva no atmiņām atgriezās naktī, uz rokas juzdama pieskārienu. Apspiedusi rīklē kliedzienu, viņa taustījās pie jostas pēc naža, taču, to satvērusi, atskārta, ka viņai pieskaras Lans.