Sargātājs bija atmetis atpakaļ kapuci, taču viņa hameleonveida apmetnis tā saplūda ar nakti, ka sejas vietā tumsā vīdēja vien blāvs plankums. Šķita, ka plauksta uz viņas rokas pieder gaisam.
Nīnēva aprauti ieelpoja. Viņa jau gaidīja Lana piezīmi, ka viņu var viegli pārsteigt, taču Sargātājs tikai novērsās un sāka rakties seglu somās.
- Jūs esat vajadzīga, viņš beigās sacīja un noliecās, lai uzliktu zirga kājām pinekļus.
To izdarījis, vīrietis taisni izslējās, satvēra Nīnēvu aiz rokas un devās prom tumsā. Viņa tumšie mati saplūda ar nakti tikpat ļoti kā apmetnis, un kustējās viņš vēl klusāk nekā Viedā. Nīnēvai ar nepatiku bija jāatzīst, ka viņa nespētu iet nakti, ja Lans viņu neturētu aiz rokas. Sieviete nebija droša, vai spētu izrauties, viņš bija ļoti spēcīgs.
Kad viņi bija uzkāpuši pacēlumā, kas nebija pakalna vārda cienīgs, Lans noslīga zemē uz ceļgala, sev blakus novilkdams Nīnēvu. Tikai pēc dažiem mirkļiem Viedā ievēroja, ka tepat ir Moiraina. Nekustīgā Aesu Sedaja tumšajā apmetnī izskatījās pēc ēnas. Lans pamāja lejup uz plašu klajumu koku ielokā.
Viedā palsajā mēnesnīcā sasprindzināja redzi un tad, visu sapratusi, pasmaidīja. Bālganie plankumi bija taisnās rindās uzslietas teltis tumsas slēptā apmetnē.
- Baltie apmetņi, Lans čukstēja, divi simti, ja ne vairāk. Tur lejā ir labs ūdens. Un arī puisis, kuru meklējam.
- Apmetnē?
Nīnēva vairāk juta nekā redzēja, ka Lans pamāj ar galvu.
- Apmetnes vidū. Moiraina var sajust ceļu tieši līdz viņam. Biju tik tuvu, ka redzēju: viņu apsargā.
- Viņš ir aizturēts? Nīnēva jautāja. Bet kāpēc?
- Nezinu. Gaismas bērnus lauku puiši var ieinteresēt tikai tad, ja tie šķiet aizdomīgi. Gaisma zina, ka Baltie apmetņi viegli kļūst aizdomīgi, tomēr tas mani uztrauc.
- Kā jūs domājat viņu atbrīvot?
Pat vēl nejuzdama Lana skatienu, Viedā aptvēra, cik dziļa ir viņas pārliecība, ka vīrietis dosies uz divsimt Gaismas bērnu apmetni un atgriezīsies kopā ar jaunekli.
Nu viņš ir Sargātājs. Dažiem nostāstiem ir jābūt patiesiem.
Mirkli Viedajai šķita, ka Lans par viņu zobojas, taču Sargātāja balss skanēja mierīgi un bezkaislīgi.
- Izvest viņu varu, taču mums būs grūti palikt neievērotiem. Ja kāds kaut ko pamanīs, varam dabūt divsimt Balto apmetņu uz pēdām, bet mums ir tikai viens zirgs. Ja nu vien viņi būs pārāk aizņemti, lai mūs vajātu. Vai esat gatava riskēt?
- Lai palīdzētu emondārietim? Protams! Bet kas tieši man jādara?
Lans atkal pamāja uz teltīm tumsā. Šoreiz Nīnēva redzēja tikai ēnas,
neko vairāk.
- Tā tur ir zirgu rinda. Jāpārgriež valgi. Ne jau pavisam, bet tikai tik daudz, lai zirgi mestos projām, kad Moiraina veiks savu uzdevumu. Baltie apmetņi būs pārāk aizņemti, ķerot savus zirgus, un mums nesekos. Šaipus apmetnei ir divi sargi. Ja esat kaut uz pusi tik attapīga, kā domāju, viņi jūs neievēros.
Viedā ar mokām norija siekalas. Lavīties pie trušiem ir kas viens, bet pie sargiem ar šķēpiem un zobeniem… Tātad viņš domā, ka esmu spējīga, vai ne?
- Es to darīšu.
Lans atkal pamāja, it kā citu atbildi nemaz nebūtu gaidījis.
- Vēl kas. Šonakt tuvumā ir vilki. Divus es redzēju, un, kur ir divi, var būt arī vairāk. Brīdi klusējis, Lans turpināja, un, lai gan Sargātāja balss nebija mainījusies, Nīnēva juta, ka viņš ir apjucis. Gandrīz vai šķita, ka vilki grib, lai es viņus ieraugu. Lai nu kā, jums par tiem nevajadzētu raizēties. Vilki parasti turas pa gabalu no cilvēkiem.
- Labi, ka pateicāt, Viedā saldi atbildēja. Es taču esmu uzaugusi starp aituganiem.
Lans kaut ko norūca, un Nīnēva tumsā pasmaidīja.
- Labi, bet tagad ķeramies pie darba, viņš teica.
Redzot ar apbruņotiem vīriem pilnu apmetni, smaids Nīnēvas sejā pagaisa. Divsimt vīru ar šķēpiem, zobeniem un… Cenzdamās par to nedomāt, Viedā atraisīja no jostas nazi un sāka slīdēt lejup. Moiraina satvēra Viedās roku gandrīz tikpat spēcīgi kā Lans.
- Uzmanies! Aesu Sedaja klusi teica. Pārgriez valgus un, cik ātri vien spēj, atgriezies! Arī tu esi daļa no Raksta, un es nevēlos pakļaut tevi briesmām vairāk nekā citus laikmetā, kad visai pasaulei draud briesmas.
Kad Moiraina atlaida Nīnēvas roku, viņa zagšus to paberzēja. Viņa jau nu neliks Aesu Sedajai manīt, ka tvēriens bija sāpējis. Tikmēr Moiraina pagriezās un sāka vērot apmetni lejā. Nīnēva satrūkās, pamanījusi, ka Sargātājs ir pazudis. Gaisma, padari to sasodīto vīrieti aklu! Aši sacēlusi svārkus, lai vieglāka iešana, Nīnēva aizsteidzās prom naktī.
Pēc pirmās steigas, kad zem kājām lūza kritušie zari, Viedā sāka iet lēnāk, priecīga, ka neviens neredz viņas pietvīkumu. Bija jāiet klusītēm, bet viņa jau nevar sacensties ar Sargātāju. Vai patiesi?
Aizdzinusi šo domu, Nīnēva visu uzmanību pievērsa gājienam caur tumšo mežu. Nebija nemaz tik grūti; ar vāro mēness gaismu pilnīgi pietika viņu taču bija mācījis tēvs, turklāt līdzenā zeme bija kā radīta iešanai. Vien kailie koki, kas skaidri iezīmējās naksnīgajās debesīs, atgādināja, ka šī nav nekāda bērnu rotaļa, un griezīgais vējš skanēja kā trolloku taures. Palikusi tumsā viena, Viedā atcerējās, ka vilki, kas parasti bēg no cilvēkiem, šoziem Divupē izturējās citādi.
Saozdama zirgus, Nīnēva atviegloti nopūtās. Teju neelpodama, viņa nometās uz vēdera un sāka rāpot uz to pusi, no kuras vējš nesa zirgu smaržu.
Daudz netrūka, ka Viedā būtu uzskrējusi virsū sargiem, kurus viņa ievēroja pašā pēdējā brīdī. Vīri naktī soļoja uz viņas pusi, baltajiem apmetņiem vējā plandot; mēnesnīcā tie gandrīz vai mirdzēja. Nākdami ar lāpām, viņi nebūtu redzami labāk. Nīnēva sastinga, cenzdamās saplūst ar zemi. Piesizdami kājas, sargi apstājās viņai tuvu priekšā, ne tālāk par desmit soļiem, un, uzlikuši uz pleca šķēpu, pagriezās ar seju viens pret
otru. Turpat aiz viņiem Nīnēva varēja izšķirt kādus veidolus tie noteikti bija zirgi. Gaisā virmoja spēcīga staļļa un mēslu smaka.
- Mierīga nakts, viens no Baltajiem apmetņiem teica. Gaisma, spīdi pār mums un pasargā mūs no Ēnas!
- Mierīga nakts, otrs atbildēja. Gaisma, spīdi pār mums un pasargā mūs no Ēnas!
Pēc tam abi pagriezās un devās atpakaļ tumsā.
Nīnēva gaidot ievēroja, ka sargi veica savu apli divreiz. Un katru reizi viņi tieši tāpat pagriezās viens pret otru un atkārtoja visu to pašu vārds vārdā ne vairāk, ne mazāk. Neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, viņi gan atnāca, gan aizgāja. Nez vai sargi ievērotu, ja viņa pieceltos kājās?
Trešo reizi aprīt baltos, plandošos apmetņus nakts nepaguva, jo Nīnēva pielēca kājās un salīkusi skrēja pie zirgiem. Tikusi tuvāk, viņa palēnināja soli, lai dzīvniekus neiztramdītu. Baltie apmetņi varbūt neredzēja, kas notiek viņu degungalā, taču, padzirdējuši zirgus zviedzam, noteikti ies pārbaudīt, kas noticis.
Zirgi to bija vairāk nekā viena rinda stāvēja pie slitas, nokāruši galvas, gandrīz saplūduši ar tumsu. Ik pa brīdim kāds no tiem nosprauslājās vai miegā pacēla kāju. Mēnesnīca bija tik blāva, ka Nīnēva aizgāja līdz pašam slitas galam un tikai tad to ieraudzīja. Tumsā pastiepusi roku, viņa piepeši sastinga vistuvāk stāvošais zirgs pacēla galvu un skatījās uz viņu. Pavada bija piesieta pie lielas cilpas, savukārt tā bija apmesta ap slitu īkšķa resnumā, kas beidzās pie mieta. Pietiks ar vienu zviedzienu. Sirds vai lēca laukā no krūtīm, dunēdama tik skaļi, ka to droši vien dzirdēja arī sargi.