Nenolaidusi skatienu no zirga, Viedā grieza, taustīdamās pie asmens, lai zinātu, cik dziļi auklā jau iegriezts. Zirgs pameta ar galvu, Nīnēva aizturēja elpu. Pietiks ar vienu zviedzienu.
Viņa sataustīja, ka nepārgrieztas vēl ir tikai dažas sīkas šķiedras. Nīnēva lēnītēm pievērsās nākamajai auklai, vērodama zirgu, līdz beidzot vairs nevarēja redzēt, vai tas skatās uz viņu vai ne, un aprauti ieelpoja. Ja visi zirgi būs tādi, ej nu sazini, kā ies līdz galam.
Tomēr pie otrās auklas, pēc tam pie trešās un arī ceturtās neviens zirgs nepamodās, lai gan, iegriezusi īkšķī, Nīnēva ievaidējās. Sūkādama brūcīti, Viedā uzmanīgi paskatījās atpakaļ uz to pusi, no kuras bija atnākusi. Stāvēdama pret vēju, viņa vairs nespēja saklausīt sardzes maiņu, taču
vīri īstajā vietā būtu varējuši viņu sadzirdēt. Un, ja sargi nāktu pārbaudīt, kas tas bija par troksni, viņa vēja dēļ tos nedzirdēs, līdz Baltie apmetņi jau būs klāt. Laiks doties prom. Ja aizbēgs četri zirgi no pieciem, viņi nevienam pakaļ nedzīsies.
Taču Nīnēva nekustēja ne no vietas. Viņa skaidri iztēlojās Lana acis, kad Sargātājs dzirdēs, ko viņa ir paveikusi. Nosodījuma tajās nebūs; viņai ir savs pamatojums, un neko vairāk Sargātājs no viņas arī negaida. Viņa bija Viedā, nevis sasodīti apdāvināts Sargātājs, kurš spēj būt neredzams. Sakodusi zobus, Nīnēva tuvojās pēdējai slitai. Pirmais zirgs pie tās bija Bela.
Drukno, pinkaino augumu nevarētu sajaukt ne ar vienu citu tāds pats zirgs tieši šeit un tagad būtu pārāk liela sakritība. Nīnēva tik ļoti nopriecājās, ka tomēr neaizgāja prom, ka sāka drebēt. Rokas un kājas trīcēja tā, ka Viedā baidījās pieskarties auklai, taču viņas prāts bija skaidrs kā Vīnavota ūdens. Lai arī kurš no puišiem atradās šajā apmetnē, te bija arī Egvēna. Ja būs jāsēž diviem uz viena zirga, daži no Gaismas bērniem lai arī zirgi būs pamukuši bēgļus notvers, un kādam no viņiem būs jāmirst. Par to Nīnēva bija pilnīgi droša tāpat kā par to, ka klausījās vējā. Vēderā iedūra bailes bailes, ka viņa tik skaidri to zina. Tam nebija nekāda sakara ar laiku, ražu vai slimībām. Kāpēc Moiraina man teica, ka spēju vadīt Spēku? Kāpēc viņa nevarēja likt man mieru?
Dīvaini, bet bailes apturēja drebēšanu. Ar noteiktām kustībām, tikpat kā smalcinādama ārstniecības augus mājās, Viedā iegrieza auklu tāpat kā iepriekšējās. Beigusi Nīnēva iestūma nazi vietā un atraisīja Belas pavadu. Pinkainā ķēve satrūkusies pamodās un pameta ar galvu, taču Nīnēva noglaudīja viņai purnu un mierinoši čukstēja ausī. Bela klusi nosprauslājās un šķita apmierināta.
Pamodās arī pārējie zirgi un skatījās uz Nīnēvu. Atcerējusies, kā viņai gāja ar Mandarbu, Viedā vilcinoties sniedzās pēc nākamās pavadas, taču šis zirgs nebaidījās no svešām rokām. Vēl vairāk šķita, tas no viņas gaida glāstu, tādu pašu, kādu nupat bija saņēmusi Bela. Stingri satvērusi Belas pavadu, Nīnēva tās otru galu aptina ap delmu, nervozi vērodama apmetni. Bālganās teltis atradās tikai trīsdesmit jardu attālumā, un starp tām varēja redzēt staigājam vīrus. Ievērojuši, ka zirgi neguļ, viņi nāks pārbaudīt, kas noticis…
Nīnēva izmisīgi vēlējās, lai Moiraina negaida viņas atgriešanos. Lai ari ko Aesu Sedaja grasījās darīt, lai viņa to dara tūlīt. Gaisma, liec viņai to darīt tagad, pirms…
Nakti negaidot pāršķēla zibens, uz brīdi izkliedējot tumsu. Pērkons Viedās ausīs nogranda tik spēcīgi, ka viņai saļodzījās ceļgali; aiz zirgiem zemē ietriecās trijžuburu zibens, pasviezdams gaisā dubļu un akmeņu strūklaku. Sašķeltā zeme cīnījās ar zibeni. Zirgi satrakojās, zviedza un cēlās pakaļkājās, pārraudami aizgriezto auklu kā pavedienu. Zibens gaisma vēl nebija apdzisusi, kad debesis pāršķēla nākamā šautra.
Nīnēva bija tik aizņemta, ka viņai nebija laika gavilēt. Pēc pirmā zibens spēriena Bela metās sāņus, bet otrs zirgs izrāvies auļoja uz pretējo pusi. Viedajai šķita, ka viņas rokas tiks izrautas no pleciem. Minūti, ilgu kā mūžība, viņa karājās starp abiem zirgiem, līdz beidzot zem kājām sajuta zemi. Nīnēvas kliedzienu apslāpēja otrs pērkona dārds. Atkal noplaiksnīja zibens, pēc tam vēl un vēlreiz; no debesīm nāca nepārtraukta, nikna dārdoņa. Juzdami pretestību, zirgi rāvās atpakaļ, un Nīnēva nokrita zemē. Viņa gribēja sarauties čokurā un paberzēt sāpošos plecus, taču tam nebija laika. Bela un otrs zirgs gāzās viņai virsū, mežonīgi valbīdami acis tā, ka beigās bija redzami vien baltumi, un daudz netrūka, ka Viedā būtu samīdīta. Nīnēva kaut kā pacēla rokas, ieķērās Belai krēpēs un ar pūlēm uzrausās nemierīgās ķēves mugurā. Otrā pavada, vēl aizvien aptīta ap delmu, dziļi griezās miesā.
Nīnēvai atvērās mute, kad garām rūkdama aizslīdēja pelēka ēna, šķiet, nelikdamās ne zinis par Viedo un viņas zirgiem, taču atiezusi zobus pret pārējiem satracinātajiem zirgiem, kas nu metās uz visām pusēm. Pirmajai nāves ēnai sekoja otra. Nīnēva atkal gribēja kliegt, taču pār lūpām nenāca ne skaņa. Vilki! Gaisma, palīdzi mums! Ko gan dara Moiraina?
Nīnēva iecirta papēžus Belas sānos, taču nebija vajadzības to darīt. Ķēve jau pati auļoja prom, un otrs zirgs tai priecīgi sekoja. Jebkur tik ilgi, līdz pietiks spēka skriet, tik ilgi, līdz viņi būs aizbēguši no uguns, kas krita no debesīm un nogalināja nakti.
Trīsdesmit astotā nodala
Izglābšanās
P
erins, cik nu spēja, centās iekārtoties ērtāk, lai gan rokas viņam
bija aizsietas aiz muguras. Visbeidzot viņš nopūties padevās. Ja
paveicās izlocīties no viena akmens, tā vietā sānos iespiedās divi.
Viņš neveikli centās ietīties apmetnī. Nakts bija auksta, un šķita, ka zeme
uzsūc no auguma visu siltumu kā jau visās naktīs, kopš viņi atradās
Balto apmetņu gūstā. Gaismas bērni uzskatīja, ka apcietinātajiem neva-
jag nedz segu, nedz jumtu virs galvas. Un sevišķi bīstamiem Meln-
draugiem.
Egvēna gulēja dziļā noguruma miegā, piespiedusies viņam pie muguras, lai sasildītos. Kad Perins sakustējās, meitene neizdvesa ne skaņas. Saule pie apvāršņa parādīsies tikai pēc vairākām garām stundām. Augums sāpēja no galvas līdz kājām: viņš visu dienu bija gājis aiz zirga ar virvi ap kaklu, taču miegs nenāca ne lūdzams.
Kolonna virzījās uz priekšu diezgan lēni. Sadursmē ar vilkiem stēdingā bija zaudēta lielākā daļa rezerves zirgu, tāpēc Baltie apmetņi nevarēja pārvietoties tik ātri, kā gribētu. Aizkavēšanās bija papildu pārmetums emondāriešiem. Lai nu kā, Baltie apmetņi, iedami divās rindās, neatlaidīgi turpināja ceļu; Bornhalda kungs par katru cenu vēlējās sasniegt Kēmlīnu laikā. Perins kādā prāta nostūrī pastāvīgi baidījās nokrist, jo Baltais apmetnis, kas puisi turēja aiz siksnas, to neatlaidīs par spīti kapteiņa Bornhalda kunga pavēlei nogādāt viņus dzīvus pie pratinātājiem Amadorā. Perins zināja, ka viņš nespēs izglābties. Puiša rokas tika atbrīvotas tikai maltītes laikā un ejot uz atejas bedri. Virve ap kaklu ik soli darīja nozīmīgu, ik akmens zem kājām varēja būt liktenīgs. Perins
gāja, sasprindzinājis muskuļus, nemierīgi pētīdams zemi. Kad vien Perins paraudzījās uz Egvēnu, viņš redzēja, ka meitene dara tāpat. Viņiem saskatoties, Egvēnas seja bija saspingta un izbiedēta. Viņi uzdrīkstējās atraut acis no zemes, tikai lai pārmītu skatienus.
Brīžos, kad Baltie apmetņi atļāva apstāties, Perins parasti nokrita zemē kā lupata, taču šonakt viņa prāts drudžaini darbojās. Āda bailēs tirpa, un izbīlis auga ar katru dienu. Aizvēris acis, jauneklis redzēja tikai to, ko bija apsolījis Baiers, kad viņi nokļūs Amadorā.