Perins bija pārliecināts, ka Egvēna vēl netic tam, ko Baiers viņiem tik lietišķi pavēstīja. Ja ticētu, tad nespētu gulēt, lai arī cik nogurusi meitene bija. Sākumā jau arī Perins neticēja. Pat tagad viņš nevēlējās ticēt; kā cilvēks var kaut ko tādu nodarīt citiem cilvēkiem? Taču, stāstīdams par nokaitētu dzelzi un knaiblēm, par nažiem, ar kuriem nošķēlē ādu, un adatām, ar kurām dur, Baiers pat īsti nedraudēja, bet runāja kā par piesolītu malku ūdens. Neizskatījās, ka viņš gribētu gūstekņus nobiedēt. Baiera acīs pat nebija ļauna prieka. Viņam bija vienalga, baidās emondārieši vai ne, spīdzinās viņus vai ne, paliks viņi dzīvi vai ne. Beidzot to sapratis, Perins sajuta uz sejas aukstus sviedrus. Viņam kļuva skaidrs, ka Baiers gluži vienkārši saka patiesību.
Vārajā mēnesnīcā pelēki nozibsnīja abu sargu apmetņi. Tumsā sejas nebija saskatāmas, taču Perins zināja, ka viņi vēro. It kā viņš ar sasietām rokām un kājām spētu kaut ko izdarīt. Kad vēl bija tik gaišs, lai redzētu, Perina atmiņā iespiedās riebums viņu acīs un kodīgie skatieni sejās, it kā viņiem liktu sargāt derdzīgus, smirdīgus briesmoņus, uz kuriem riebj skatīties. Tāpat izturējās visi pārējie Baltie apmetņi. Tas ne brīdi nemainījās. Gaisma! Kā lai pārliecina, ka mēs neesam Melndraugi, tos, kuri par to nešaubās? Perina kuņģis šķērmi sagriezās. Beigās viņš varbūt atzīsies visos nāves grēkos, lai tikai pratinātāji liktu viņu mierā.
Kāds tuvojās. Nāca Baltais apmetnis ar lukturi rokā. Apstājies viņš parunāja ar sargiem, kas godbijīgi atbildēja. Perins nedzirdēja sarunu, taču pazina garo, izdēdējušo augumu.
Jauneklis piemiedza acis luktura gaismā, ko Baiers piegrūda viņam pie sejas. Otrā rokā Baiers turēja viņa cirvi, kuru acīmredzot jau uzskatīja par savu. Katrā ziņā viņš no tā ne uz brīdi nešķīrās.
- Mosties, Baiers bezkaislīgi teica, it kā domādams, ka ar paceltu galvu var gulēt, un smagi iespēra Perinām pa ribām.
Perins caur sakostiem zobiem ierūcās. Sāni no Baiera zābakiem jau bija vienās brūcēs.
- Es teicu, mosties!
Baiers jau atkal atvēzēja kāju, un Perins aši sacīja:
- Es neguļu.
Neatbildēt nevarēja; Baiers prata pievērst sev uzmanību. Nolicis lukturi zemē, vīrs noliecās un aptaustīja valgus. Rupji sagrābis Perinu aiz delma, tas izgrieza viņam rokas. Redzēdams, ka mezgli ir tikpat stipri kā iepriekšējās pārbaudes laikā, Baiers paņēma auklu pie Perina potītes un norāva viņu uz akmeņainās zemes. Skeletam līdzīgais augums par spēku neliecināja, tomēr ar Perinu viņš tika galā kā ar bērnu. Un tā notika katru vakaru.
Kad varmāka iztaisnoja muguru, Perins ievēroja, ka Egvēna vēl guļ.
- Mosties! Perins iesaucās. Egvēna! Mosties!
- Kas… Ko? Egvēna izbijusies prasīja miegainā balsī.
Pacēlusi galvu, meitene luktura gaismā mirkšķināja acis.
Baiers nekādi nepauda vilšanos, ka nevar Egvēnai iespert, lai viņu pamodinātu, jo viņš nekad neizrādīja emocijas. Viņš tikai parāva meiteni aiz auklas tāpat kā Perinu, nelikdamies ne zinis par viņas vaidiem. Pat sāpes Baiers nodarīja bezkaislīgi. Perins bija vienīgais, kuru viņš patiešām mocīja ar pilnu atdevi. Pat ja puisis nespēja atcerēties, ka ir nogalinājis divus Gaismas bērnus, Baiers to labi atminējās.
- Kāpēc lai Melndraugi gulētu, Baiers bezkaislīgi sacīja, ja cienījamiem vīriem jābūt nomodā un viņi jāsargā?
- Es jums jau simt reižu esmu teikusi, Egvēna piesardzīgi atbildēja, mēs neesam Melndraugi.
Perins saspringa. Dažreiz tik spītīgam noliegumam sekoja mācību stunda kaitinoši monotonā balsī: par atzīšanos un nožēlu, kā ari apraksts par pratinātāju metodēm, ar kādām tā tiek panākta. Citreiz pamācību papildināja spēriens. Bet šoreiz Baiers nezin kāpēc nelikās viņu dzirdam.
Notupies Perina priekšā viss vienos bruņu stūros un iedobēs -, viņš nolika uz ceļiem Perina cirvi. Luktura gaismā nospīdēja zelta saule baltā apmetņa kreisajā pusē tieši uz krūtīm, bet zem tās divas zelta zvaigznes. Noņēmis no galvas bruņucepuri, Baiers nolika to blakus lukturim. Līdzās nicinājumam un naidam viņa sejā bija uzradies kas jauns kas
■
uzstājīgs un nenosakāms. Salicis uz cirvja kāta rokas, Baiers klusēdams pētīja Perinu, kurš centās nekustīgi izturēt iekritušo acu skatienu.
- Tu aizkavē mūsu ceļojumu, Melndraugs, tu un tavi vilki! Gaismas iesvaidīto padome saņēmusi ziņojumus par šādiem atgadījumiem un vēlas uzzināt vairāk, tāpēc mums tevi jānogādā Amadorā un jānodod pratinātāju rīcībā, bet tu mūs aizkavē. Biju cerējis, ka ceļosim pietiekami ātri arī bez rezerves zirgiem, taču es maldījos.
Baiers apklusa un, saraucis pieri, skatījās uz viņiem. Perins gaidīja atļauju atbildēt.
- Kapteiņa kungs atrodas dilemmas priekšā, Baiers turpināja. Vilku dēļ tevi jāved uz Padomi, bet viņam jātiek arī uz Kēmlīnu. Lieku zirgu mums nav, lai jūs varētu jāt, taču, ja iesiet kājām, mēs Kēmlīnā neieradīsimies laikus. Kapteiņa kungs gan izpilda pienākumu, gan pats pieņem lēmumus, un viņš ir apņēmies aizgādāt jūs uz Padomi.
Egvēna ievaidējās. Baiers skatījās uz Perinu, bet jauneklis uz Baieru, baidoties pamirkšķināt acis.
- Es nesaprotu, Perins lēni novilka.
- Kas tur ko nesaprast? Baiers atbildēja. Tukša prātošana, nekas vairāk. Ja jūs aizbēgtu, mums nebūtu laika dzīties jums pakaļ. Ja gribam Kēmlīnu sasniegt laikus, nedrīkstam zaudēt pat stundu. Ja jūs ar asiem akmeņiem pārrīvētu auklas un pazustu naktī, kapteiņa kunga dilemma būtu atrisināta.
Neatlaidis skatienu no Perina, viņš pabāza roku zem apmetņa un nosvieda kaut ko zemē.
Perins neviļus paskatījās un ieraudzīja. No pārsteiguma viņam aizrāvās elpa. Akmens. Klints gabals ar asu šķautni.
- Tukši prātojumi, Baiers atkārtoja. Arī jūsu sargi šonakt tukši prātos.
Perinām pēkšņi izkalta mute. Padomā labi! Gaisma, palīdzi man, lai varu visu saprast un nekļūdīties!
Vai tā varētu būt? Vai tiešām Baltajiem apmetņiem jātiek uz priekšu tik ātri, ka viņi pievērs acis un ļaus aizbēgt aizdomās turamiem Melndraugiem? Nē, jāķeras klāt no citas puses, kur vairāk saprašanas. Baiers bija vienīgais no Baltajiem apmetņiem, kas ar viņiem runāja, izņemot kapteiņa kungu Bornhaldu, un gan viens, gan otrs kaut ko stāstīja nelabprāt. Tomēr, ja Baiers grib, lai viņi aizbēg, kāpēc vienkārši nepārgriež
auklas? Ja viņš patiešām grib, lai viņi aizbēg? Baiers, kas līdz kaulu smadzenēm ir pārliecināts, ka viņi ir Melndraugi. Baiers, kas ienīst Melndraugus negantāk nekā pašu Melno. Baiers, kas meklē jebkuru ieganstu, lai nodarītu Perinām sāpes tāpēc, ka viņš nogalināja divus Baltos apmetņus. Baiers tagad grib, lai viņi aizbēg?
Pirmīt Perina prāts darbojās drudžaini, savukārt šobrīd domas jau traucās kā lavīna. Par spīti aukstumam, jauneklim pār seju plūda sviedru tērcītes. Viņš uzmeta skatienu sargiem. Tie bija tikai bālpelēkas ēnas, tomēr Perinām šķita, ka abi nosvērti gaida. Ja viņu un Egvēnu nogalinātu bēgšanas laikā, un viņu auklas būtu pārgrieztas ar nejauši atrastu akmeni… tad arī kapteiņa kunga dilemma būtu atrisināta. Un viņi būtu miruši, kā to visu laiku vēlējies Baiers.
Izģindušais vīrs pacēla bruņucepuri, ko bija nolicis blakus lukturim, un cēlās kājās.
- Pagaidiet, Perins aizsmacis ierunājās. Puiša galvā jaucās un mezglojās domas, mēģinot atrast izeju. Pagaidiet, es gribu ko sacīt. Es…
Tuvojas palīdzība!