Prātā uzplauka doma, haosa vidū uzziedēja skaidra gaisma, un mirkli Perins bija tā pārsteigts, ka aizmirsa par visu pasaulē, pat to, kur viņš šobrīd atrodas. Lāsumainā bija dzīva. Eliass, viņš raidīja domu vilkam, pieprasot bez vārdiem atbildēt, vai vīrs ir pie dzīvības, un redzēja vīziju. Eliass gulēja alā, mūžzaļu augu gultā blakus nelielam ugunskuram un apkopa brūci sānā. Aina ilga tikai mirkli. Tikmēr Perins blenza uz Baieru, muļķīgi smaidīdams. Eliass bija dzīvs. Lāsumainā bija dzīva. Tuvojas palīdzība.
Baiers sastinga, vēl īsti nepiecēlies, un raudzījās uz viņu.
- Tev kaut kas ienāca prātā, Perin no Divupes, un es gribētu zināt,
kas.
Brīdi Perinām šķita, ka Baiers runā par Lāsumainās sūtīto domu. Vispirms viņa sejā parādījās panika, bet tad puisis atviegloti nopūtās. Baiers taču nekādi nevarēja to zināt.
Baiers vēroja izmaiņas Perina sejā, un pirmoreiz vīrieša skatiens pievērsās pirmīt nomestajam akmenim.
Perins saprata, ka Baiers apsver iespējas. Ja viņš pārdomās par akmeni, vai pēc tādas sarunas atstās Perinu un Egvēnu dzīvus? Auklas var pārgriezt arī mirušajiem, lai gan tas būtu risks tikt atklātam. Perins
ieskatījās Baiera acīs tumšie acu dobumi atgādināja tumšas alas, un no tiem pretī raudzījās nāve.
Gaismas bērns jau atvēra muti, un Perins gaidīja spriedumu, bet tad cits pēc cita sāka risināties notikumi, kuriem prāts nespēja izsekot.
Viens sargs piepeši pazuda. Vienubrīd tie bija divi neskaidri silueti, bet jau nākamajā mirklī vienu no tiem aprija nakts. Otrs pagriezās, taču kliedziens viņa lūpās sastinga. Sargs nepaguva pateikt ne zilbi, jo atskanēja pamatīgs būkšķis, un viņš nogāzās zemē kā nocirsts koks.
Baiers pagriezās zibenīgi kā uzbrūkoša odze, un cirvis viņa rokās zibēja tik ātri, ka tas zumēja. Perins iepleta acis, naktij šķietami ieplūstot luktura gaismā. Puisis atvēra muti, gribēdams kliegt, taču rīkle bailēs aizžņaudzās. Uz brīdi Perins pat aizmirsa, ka Baiers grib viņu nogalināt. Taču Baltais apmetnis bija tikai cilvēks, un nakts piepeši bija atdzīvojusies, grasīdamās aprīt viņus visus.
Tad gaismai uzbrūkošā tumsa pēkšņi pārvērtās Lanā, kura apmetnis, viņam kustoties, zvīļoja pelēkās un melnās nokrāsās. Baiera rokās kā zibens noplaiksnīja cirvis… bet Lans it kā nejauši pieliecās, ļaudams asmenim šķelt gaisu tik tuvu, ka Sargātājs droši vien sajuta brāzmu. Baiers iepleta acis, līdz ar vēzienu zaudējis līdzsvaru, un Sargātājs viņam ātri sita un spēra tik zibenīgi, ka Perins nespēja ticēt savām acīm. Viens nu bija skaidrs: Baiers sabruka kā lupatu lelle. Viņš vēl nebija nokritis zemē, kad Sargātājs, nometies uz ceļiem, nodzēsa lukturi.
Perins neko nespēja saskatīt tumsā, kas pēkšņi bija atgriezusies. Šķita, ka Lans atkal ir pazudis.
- Vai tiešām… ? Egvēna aizžņaugti šņukstēja. Mēs domājām, ka esat miris. Domājām, ka jūs visi esat miruši.
- Vēl ne.
Sargātāja dobjajā čukstā skanēja uzjautrinājums.
Perinām pieskārās rokas, tās sataustīja valgus. Nazis pārgrieza auklas, tik tikko tām pieskāries, un Perins bija brīvs. Kad jauneklis slējās sēdus, sāpošie muskuļi protestēja. Berzēdams roku locītavas, Perins skatījās uz pelēko kalnu, vēl nesen Baieru.
- Vai jūs… ? Vai viņš… ?
- Nē, tumsā klusi atbildēja Sargātāja balss. Es nogalinu tikai tad, ja esmu tā nolēmis. Kādu laiciņu viņš nevienam netraucēs. Vairs nekādu jautājumu, labāk paķeriet dažus Baltos apmetņus! Mums nav daudz laika.
Perins pierāpoja pie gulošā Baiera. Vajadzēja saņemties, lai viņam pieskartos, un, juzdams, ka Baltā apmetņa krūtis cilājas, jauneklis gandrīz atrāva nost rokas. Piespiedis sevi atpogāt un novilkt vīram balto apmetni, Perins sajuta zosādu. Lai arī ko bija teicis Lans, viņš varēja labi iztēloties, ka Baiers pieceļas un viņa galvaskausam līdzīgā seja atdzīvojas. Steidzīgi taustīdamies apkārt, Perins atrada savu cirvi un aizrāpoja pie cita sarga. Sākumā šķita dīvaini, ka šim bezsamaņā gulošajam pieskarties bija vieglāk, bet tad Perins atskārta, kāpēc. Viņu ienīda visi Baltie apmetņi, bet tās bija cilvēciskas emocijas. Taču Baiers nevēlēja Perinām neko citu kā vien nāvi bez naida, bez emocijām.
Paņēmis abus apmetņus, Perins pagriezās. Un tad viņu sagrāba šausmas. Tumsā vairs nevarēja saprast, uz kuru pusi iet, kā tikt atpakaļ līdz Lanam un pārējiem. Kājas ieauga zemē, un bija bail pakustēties. Naktī bez baltā apmetņa nebija redzams pat Baiers. Perins nemanīja nevienu orientieri. Tikpat labi viņš varēja pagriezties un ieiet dziļāk apmetnē.
- Šurp!
Perins steberēja uz to pusi, no kuras bija atskanējis Lana čuksts, līdz atdūrās pret rokām. Egvēna atgādināja neskaidru ēnu, bet Sargātāja seja bija kā plankums šķita, ka viņa paša nemaz nav. Juzdams visu skatienus, Perins pārlika, vai nav jāsniedz paskaidrojumi.
- Uzvelciet apmetņus, Lans klusi teica. Aši! Savējos satiniet. Un bez trokšņošanas. Vēl jūs neesat drošībā.
Priecīgs par iespēju noklusēt savas izbailes, Perins aši pasniedza Egvēnai apmetni. Savējo viņš sasēja sainī un paņēma rokās, bet balto uzlika plecos. Viņam uzmetās zosāda, kaut kur starp lāpstiņām dūra nemiers. Vai tas bija Baiera apmetnis? Gandrīz vai šķita, ka tas ož pēc izdēdējušā vīra.
Lans viņiem lika sadoties rokās, un Perins vienā paņēma cirvi, bet otru deva Egvēnai, vēlēdamies, kaut Sargātājs uzsāktu lūgšanu tad viņš spētu savaldīt savu satracināto iztēli. Taču viņi tikai stāvēja Gaismas bērnu telšu ielokā divi silueti baltos apmetņos un viens neredzams, bet tikai jūtams.
- Drīz, Lans čukstēja. Ļoti drīz.
Zibens šautra pāršķēla nakti virs apmetnes tik tuvu, ka Perinām no uzlādētā gaisa sacēlās mati un roku matiņi. Trieciens uzjundīja zemi ap
teltīm, bet sprādziens uz zemes saplūda ar dārdiem debesīs. Vēl zibens gaismā viņi Lana vadībā devās prom.
Kad bēgļi spēra pirmo soli, melno tumsu atkal pāršķēla zibens. Gaismas šautras krita zemē kā krusa, un nakts mirdzēja, tumsai ik pa brīdim sašķīstot gabalos. Nepārtraukti dārdēja negants pērkons, plosīdams gaisu. Baiļu sagrābtie zirgi zviedza, taču tos varēja dzirdēt tikai brīžos, kad pieklusa pērkons. No teltīm laukā līda vīri daži baltos apmetņos, citi daļēji apģērbušies; daži skraidīja kā apsviluši, bet citi apstulbuši vienkārši stāvēja.
Lans ašā solī vadīja viņus cauri burzmai; gājienu noslēdza Perins. Gaismas bērni nikni noskatījās, viņiem ejot garām. Daži kaut ko kliedza, taču balsis apslāpēja dārdoņa no debesīm. Baltie apmetņi nevienam nedeva iemeslu viņus aizturēt. Garām teltīm ārā no nometnes un iekšā naktī, un neviens pret viņiem nepacēla roku.
Zeme zem kājām kļuva nelīdzena, sejā cirtās krūmu zari. Perins vēl aizvien vilkās astē. Drudžaini uzplaiksnīja zibens un pēkšņi izgaisa. Pār debesīm vēlās pērkona dārdu atbalss, kas pēc mirkļa apklusa. Perins raudzījās pār plecu. Viņiem aiz muguras starp teltīm liesmoja koki. Droši vien bija trāpījis zibens, bet varbūt kāds panikā bija apgāzis lampu. Skanēja kliedzieni, taču nakts apslāpēja balsis; jādomā, kāds centās atjaunot kārtību, noskaidrot, kas noticis. Viņi jau gāja kalnup, atstādami aiz muguras teltis, uguni un kliedzienus.
Lans pēkšņi apstājās, un Perins gandrīz uzskrēja virsū Egvēnai. Viņu priekšā mēnesnīcā stāvēja trīs zirgi.
Ēnā kaut kas sakustējās, un atskanēja Moirainas dusmu pilnā balss:
- Nīnēva neatgriezās. Baidos, ka šī jaunā sieviete būs sadarījusi muļķības.
Lans apsviedās uz papēža, lai mestos atpakaļ, bet Moiraina viņu dzedri apturēja.