- Nē!
Lans stāvēja, no sāniem skatīdamies uz Aesu Sedaju; redzama bija tikai viņa seja un rokas, arī vien kā izplūdušas, neskaidras ēnas. Moiraina turpināja jau klusāk, taču tikpat noteikti:
- Dažas lietas ir svarīgākas par citām. Tu to zini.
Sargātājs nekustīgi stāvēja, un viņas balss atkal kļuva skarba.
- Neaizmirsti par savu zvērestu, al’Lan Mandragoran, Septiņu torņu pavēlniek! Kā būs ar zvērestu Malkiēras kronētajam cīņas pavēlniekam?
Perins samirkšķināja acis. Lanam ir tik daudz titulu? Egvēna kaut ko murmināja, bet Perins nespēja novērsties no ainas, kas uzausa viņa acu priekšā: Lans kā Lāsumainās bara vilks stāv miniatūrās Aesu Sedajas priekšā, velti cenzdamies aizbēgt no likteņa.
Ainu pēkšņi pārtrauca lūstoši zari mežā. Lans ar diviem platiem soļiem jau atradās starp Moirainu un kokiem, un pār viņa zobenu pārskrēja palsa mēnesnīca. Zari krakšķēja arvien skaļāk, un tad starp kokiem parādījās divi zirgi, viens ar jātnieku.
- Bela! Egvēna iekliedzās, un Nīnēva, sēdēdama pinkainās ķēves mugurā, tajā pašā brīdī iesaucās:
- Gandrīz vai pazaudēju tevi, Egvēna! Paldies Gaismai, ka esi dzīva!
Noslīdējusi no Belas muguras, Viedā jau skrēja pie emondāriešiem, taču Lans satvēra viņu aiz rokas. Nīnēva apstājās un paskatījās uz viņu.
- Laiks doties ceļā, Lan, Moiraina sacīja jau bezkaislīgā balsī.
Sargātājs atlaida Nīnēvas roku.
Viedā to paberzēja un steidzās samīļot Egvēnu, taču Perinām šķita, ka dzird klusus smieklus. Viņš samulsa, nesaprazdams, kāpēc Nīnēva smejas laimē par tikšanos.
- Bet kur tad ir Rands un Mats? Perins jautāja.
- Kaut kur citur, Moiraina atbildēja.
Nīnēva skarbi nomurmināja pāris vārdu, tā ka Egvēnai aizsitās elpa. Perins samirkšķināja acis, pa ausu galam saklausījis tirgotāju lāstu turklāt rupju.
- Dod, Gaisma, lai ar viņiem viss būtu labi, Aesu Sedaja turpināja, it kā neko nebūtu dzirdējusi.
- Ja mūs atradīs Gaismas bērni, Lans brīdināja, labi nebūs nevienam. Nomainiet apmetņus un aši zirgos!
Perins uzrausās rumakā, kuru Nīnēva bija atvedusi kopā ar Belu. Seglu nebija, bet tas nekas mājās Perins zirga mugurā bieži nesēdās un, kad jāja, visbiežāk bez segliem. Baltais apmetnis salocīts karājās viņam pie jostas. Sargātājs teica, ka nedrīkst atstāt pēdas, jo tās var palīdzēt Gaismas bērniem viņus atrast. Jauneklim vēl aizvien šķita, ka apmetnis ož pēc Baiera.
Viņi devās ceļā. Sargātājs jāja priekšgalā sava augstā, melnā ērzeļa mugurā. Perina prātu atkal skāra Lāsumainā. Kādu dimu atkal. Tā drīzāk bija sajūta, nevis vārdi. Lāsumainās nopūtā bija solījums tikties, nojausma par to, kas gaidāms, rezignācija par to, kas gaidāms. Vēstījums sekoja vēstījumam. Perins gribēja pajautāt, kad un kur, domās klupdams gan steigā, gan bailēs. Vilku klātbūtne bija sajūtama aizvien vājāk, līdz izgaisa pavisam. Uz Perina dedzīgajiem jautājumiem bija tikai viena un tā pati nomācošā atbilde. Kādu dienu atkal. Ta vajāja viņu vēl ilgi pēc tam, kad vilki no prāta jau bija pagaisuši.
Lans veda viņus uz dienvidiem lēni, bet noteikti. Naksnīgi mežonīgā vide, paugurainā zeme un krūmāji, kurus varēja just, tikai tiem uzkāpjot, ēnainie koki, kas blīvi cēlās pret debesīm, neļāva virzīties uz priekšu ātrāk. Sargātājs viņus divreiz atstāja, pagriezdamies atpakaļ uz mēness sirpja pusi. Jātnieks un Mandarbs divreiz izgaisa naktī viņiem aiz muguras. Atgriezies Sargātājs abas reizes ziņoja, ka vajātājus neredz.
Egvēna turējās blakus Nīnēvai. Līdz Perinām atplūda klusi satrauktas sarunas fragmenti. Abas sievietes izskatījās līksmas, it kā jau būtu mājās. Perins vilkās īsās kolonnas galā. Viedā vairākkārt pagriezās seglos un paskatījās uz viņu, un Perins ikreiz pamāja, sak’, viss kārtībā, un palika, kur bija. Bija par ko padomāt, tikai nebija viegli visu prātā sakārtot. Kas tagad notiks? Kas tagad notiks?
Jauneklim šķita, ka tuvojas rītausma, kad Moiraina beidzot paziņoja par apstāšanos. Lans, upes malā nelielā ieplakā nolūkojis drošu vietiņu, sakūra uguni.
Beidzot viņiem bija ļauts atbrīvoties no baltajiem apmetņiem. Viņi tos apraka netālu no ugunskura. Perins jau bija grasījies uzmest plecos savējo, kad viņa skatienu piesaistīja izšūtā zelta saule uz baltā apmetņa krūtīm, bet zem tās divas zelta zvaigznes. Kā dzelts viņš izlaida balto apmetni no rokām un gāja prom, slaukot rokas pret savām drēbēm, un apsēdās nostāk.
Kad Lans bija aizbēris bedri, Egvēna iejautājās:
- Varbūt tagad kāds pateiks, kur ir Rands un Mats?
- Manuprāt, viņi ir Kēmlīnā, Moiraina piesardzīgi atbildēja, vai arī ceļā uz Kēmlīnu.
Nīnēva skaļi un nicinoši nosprauslājās, bet Aesu Sedaja netraucēti turpināja.
- Ja puišu tur nebūs, es viņus tāpat atradišu. To es apsolu.
Klusēdami viņi ieturēja maltīti maizi, sieru un karstu tēju. Pat Egvē-
nas sajūsmu uzveica nogurums. Viedā izņēma no somas ziedes: vienu, kas sadziedēs auklu noberzumus ap Egvēnas delmiem un otru citām meitenes brūcēm. Kad Nīnēva pienāca pie Perina, kas sēdēja atstatu no ugunskura, viņš pat nepacēla skatienu.
Viedā brīdi klusu stāvēja, tad notupās, nolika blakus somu un aši sacīja:
- Perin, velc nost mēteli un kreklu! Man teica, ka viens no Baltajiem apmetņiem nīdis tevi no visas sirds.
Perins lēni noģērbās, vēl iegrimis domās par Lāsumainās vēsti. Nīnēva ievaidējās. Jauneklis izbrīnījies paskatījās uz viņu, pēc tam uz savām kailajām krūtīm. Tur bija vai visas krāsas. Svaigākie, violetie plankumi pārklāja vecākos, kas bija izbalējuši brūni un dzelteni. Tikai spēcīgie, mezglainie, Luhana kunga smēdē iemantotie muskuļi bija aiztaupījuši Perinām lauztas ribas. Domas par vilkiem viņam bija likušas aizmirst sāpes, bet tagad tās par sevi atgādināja, turklāt neganti. Neapzināti dziļi ieelpojis, Perins sakoda zobus, lai nesāktu vaidēt.
- Kāpēc viņš tevi tā neieredzēja? Nīnēva brīnījās.
Es nogalināju divus cilvēkus.
- Nezinu, Perins atbildēja.
Viedā kaut ko meklēja somā. Pēc mirkļa, kad viņa sāka uz brūcēm klāt taukainu ziedi, Perins sarāvās.
- Zemā efeja, pieclapu āboliņš un asinszāles sakne, Nīnēva paskaidroja.
Perinām bija karsti un reizē auksti, viņu kratīja drebuļi, pēc brīža izspiedās sviedri, tomēr jauneklis nepretojās. Viņam jau bija pieredze ar Nīnēvas ziedēm un kompresēm. Līdzko Viedā ar pirkstiem maigi ieberzēja ādā mikstūru, karstumi un aukstie drebuļi atkāpās, līdzi paņemot sāpes. Violetie plankumi izbalēja brūni, bet brūnie un dzeltenie kļuva gaišāki, daži vispār pazuda. Izmēģinādams Perins dziļi ieelpoja; viņš tik tikko sajuta dūrienu.
- Tu izskaties pārsteigts, Nīnēva sacīja, arī pati it kā izbrīnījusies un savādi izbijusies. Nākamreiz vari iet pie viņasl
- Es neesmu pārsteigts, Perins mierināja Viedo, tikai priecīgs.
I
Dažreiz Nīnēvas ziedes iedarbojās ātrāk, citreiz lēnāk, taču tās vienmēr palīdzēja.
- Kas… kas noticis ar Randu un Matu?
Nīnēva sāka likt somā pudelītes un burciņas, grūzdama katru tā, it kā viņai būtu jāpārvar kāds šķērslis.
- Viņa saka, ar zēniem viss ir kārtībā. Sola atrast. Teica, ka satiksim viņus Kēmlīnā. Viņi mums esot pārāk svarīgi, nezinu gan, kā to saprast. Viņa daudz ko saka.
Perins negribot pasmaidīja. Lai nu kas mainījās, bet tikai ne Viedā, un Aesu Sedaja nebija viņas draudzene.