Nīnēva piepeši sastinga un skatījās Perinām sejā. Nosviedusi somu, viņa piespieda plaukstu augšdaļu pie Perina vaiga un pieres. Jauneklis gribēja izrauties, taču Viedā, ar abām rokām saņēmusi viņa galvu, ar īkšķiem pavēra platāk plakstiņus un, skatīdamās acīs, klusi murmināja. Neraugoties uz sīko augumu, Nīnēva Perina seju turēja gluži bez piepūles; jauneklim nebūtu viegli izrauties no sievietes rokām, ja viņa pati to neatlaistu.
- Nesaprotu, Viedā beigās palaida vaļā Perinu un atkal notupās. -Ja tas būtu dzeltenais drudzis, tu nespētu nostāvēt kājās. Bet drudža tev vispār nav un acu baltumi nav kļuvuši dzelteni, tikai zīlītes.
- Dzeltenas? Moiraina jautāja.
Perins un Nīnēva satrūkās. Pie viņiem nedzirdami bija pienākusi Aesu Sedaja. Jauneklis ieraudzīja, ka Egvēna pie ugunskura ir aizmigusi; meitene gulēja, ietinusies apmetnī. Arī viņam lipa ciet acis.
- Tas nav nekas īpašs, Perins sacīja.
Taču Moiraina saņēma viņu aiz zoda un pagrieza ar seju pret sevi, lai varētu ieskatīties tieši acīs tāpat kā pirmīt Nīnēva. Perins atrāvās atpakaļ un sabozās. Abas sievietes laikam viņu uzskatīja par bērnu.
- Es taču teicu, tas nav nekas īpašs.
- Tā nebija paredzēts, Moiraina sacīja it kā sev, raudzīdamās viņam garām. Tiešām tā ieausts, vai arī Rakstā notikušas izmaiņas? Ja tā, tad kuras rokas to veikušas? Rats veļas, kā Rats vēlas. Tā tam jābūt.
- Vai jūs varat to izskaidrot? Nīnēva negribīgi jautāja un tad aprāvās. Vai varat kaut kā viņam palīdzēt? Ar savu dziedniecības spēku?
Viedās lūgums palīdzēt, atzīstot, ka pati to nespēj, izskanēja tā, it kā tiktu vilkts laukā ar varu.
Perins caur pieri glūnēja uz abām sievietēm.
- Ja jūs runājat par mani, tad runājiet ari ar mani! Es sēžu jums blakus.
Nedz viena, nedz otra neveltīja viņam ne skatiena.
- Ar dziedniecību? Moiraina smaidīja. Dziedniecība šajā gadījumā nepalīdzēs. Ta nav slimība, un to nevar…
Brīdi vilcinājusies, Aesu Sedaja uzmeta Perinām ašu skatienu, kas daudz ko nožēloja. Tomēr tas nebija veltīts viņam, tāpēc Perins kaut ko īgni noburkšķēja, Aesu Sedajai atkal pagriežoties pret Ninēvu.
- Gribēju teikt, ka viņam tas nekaitēs, bet kurš gan zina, kāds būs gals? Lai nu kā, varu teikt, ka tieši tas viņam nekaitēs.
Nīnēva piecēlās, paberzēja ceļgalus un ieskatījās Aesu Sedajai acis.
- Ar to nepietiek. Ja ar viņu kaut kas nav kārtībā…
- Kā ir, tā ir. Kas ieausts, to nevar izmainīt. Moiraina aši novērsās.
- Kamēr varam, mums jāpaguļ. Rit jāceļas mazā gaismiņā. Ja jau Melnā roka kļūst tik spēcīga… Mums ātri jānokļūst Kēmllnā.
Nīnēva dusmīgi pagrāba somu un devās prom; Perins nepaguva bilst ne vārda. Jauneklis jau gribēja nolamāties, bet tad pēkšņi viņam prātā iešāvās doma. Sastindzis viņš iepleta acis. latad Moiraina zina. Aesu Sedaja zina par vilkiem un uzskata, ka tur vainojams Melnais. Perinām caur augumu izskrēja drebuļi. Ātri uzmetis mugurā kreklu, viņš neveikli sagrūda to biksēs, bet virsū uzvilka mēteli un apmetni. Apģērbs gan daudz nelīdzēja; šķita, ka viņš ir izsalis līdz pašam kaulam un kaulu smadzenes ir sastingušas kā auksta želeja.
Lans nometās blakus Perinām uz zemes, sakrustoja kājas un atmeta atpakaļ apmetni. Perins nopriecājās. Nebija patīkami skatīties uz Sargātāju un redzēt, ka viņa acis slīd tev garām.
Bridi viņi vienkārši raudzījās viens uz otru. Sargātāja skarbie sejas vaibsti bija neizdibināmi, taču acis Perins kaut ko ievēroja. Līdzjūtību? Ziņkārību? Gan to, gan to?
- Jūs zināt? Perins jautāja, un Lans pamāja ar galvu.
- Kaut ko zinu, bet ne visu. Pats aptvēri vai arī tev kāds pateica, kāds starpnieks?
- Es satiku kādu vīru, Perins lēni iesāka. Viņš zina, bet vai domā tāpat kā Moiraina ? Viņš nosauca savu vārdu. Eliass. Eliass Mašera.
Lans dziļi ieelpoja, un Perins uzmeta viņam pētošu skatienu.
- Jūs viņu pazīstat?
- Pazinu. Eliass man daudz ko iemācīja, par Lāstu un visu pārējo. Lans pieskārās zobena spalam. Viņš bija Sargātājs, pirms… pirms tas notika. Sarkanie ajahi…
Lans pameta skatienu uz Moirainu, kas bija atgūlusies pie ugunskura.
Šī bija pirmā reize, kad Perins Sargātājā manīja nepārliecinātību. Šadarlogotā Lans bija drošs un spēcīgs, tāpat arī stājoties pretī Izdzisušajiem un trollokiem. Arī tagad Lans nebaidījās par to Perins nešaubījās taču šķita piesardzīgs, it kā bītos pateikt ko lieku. It kā tas varētu būt bīstami.
- Esmu dzirdējis par Sarkanajiem ajahiem, viņš Lanam sacīja.
- Un lauvas tiesa no tā, ko esi dzirdējis, bez šaubām, nav taisnība. Tev jāsaprot, ka Tarvalonā… ir grupējumi. Vieni cīnās pret Melno, citi arī, tomēr citādi. Mērķis visiem ir viens, atšķiras tikai… atšķirības var mainīt cilvēku dzīvi vai pat to izbeigt. Atsevišķu cilvēku dzīvi vai visas tautas dzīvi. Vai Eliass ir sveiks un vesels?
- Manuprāt, jā. Baltie apmetņi teica, ka ir viņu nogalinājuši, bet Lāsumainā… Perins nedroši paskatījās uz Sargātāju. Es nezinu. Redzēdams, ka Lans, kaut arī negribīgi, bet viņam tic, Perins jutās drošāk un turpināja: Jā, sazināšanās ar vilkiem. Moiraina acīmredzot uzskata, ka tas… ir Melnā roku darbs. Bet tā nav, vai ne?
Eliass taču nevarēja būt Melndraugs.
Taču Lans vilcinājās, un Perinām uz sejas izspiedās sviedri, aukstas lāses, ko nakts vērta vēl aukstākas. Tas slīdēja viņam pār vaigiem, un Sargātājs runāja:
- Nē, tieši nē. Daži gan tā domā, bet viņi maldās, jo tas bija senos laikos un sen aizmirsts, iekams uzradās Melnais. Tomēr tāda sakritība, kalēj? Dažreiz izskatās, ka elementi Rakstā ieausti nejauši, vismaz mums tā šķiet, bet vai patiešām tu nejauši satiki cilvēku, kurš šajā lietā var tevi vadīt, un tu pats esi spējīgs viņa vadīšanai sekot? Raksts veido Lielo tīmekli; daži to sauc par Laikmetu mežģīnēm, un jūs, puiši, atrodaties tā centrā. Manuprāt, jūsu dzīvē nevar būt daudz sakritību. Vai jūs būtu izredzētie? Un, ja tā ir, kas jūs izraudzījās Gaisma vai Ēna?
- Melnais nevar mūs skart, iekams nenosaucam viņu vārdā. Perinām tūlīt pat ienāca prātā sapņi par Bālzamonu sapņi, kas nebija sapņi vien. Viņš notrausa no sejas sviedrus. Nevar.
- Spītīgs kā klints, Sargātājs kļuva domīgs. Varbūt pietiekami spītīgs, lai beigās izglābtos. Neaizmirsti, kādos laikos dzīvojam, kalēj! Atceries, ko tev teica Moiraina Sedaja! Mūsu laikos daudz kas izšķīst un saplīst. Vecās robežas kļūst vājākas, vecie mūri sadrūp. Robežas starp to, kas ir un kas bija, starp to, kas ir un kas būs. Sargātāja balss kļuva drūma. Melnā cietuma mūri. Varbūt tuvojas Laikmeta beigas. Varbūt pirms nāves redzēsim dzimstam jauno Laikmetu. Bet varbūt tuvojas visu Laikmetu gals, un tad pat laiks apstāsies. Pasaules gals. Lans piepeši pasmaidīja, taču drūmi viebdamies, kaut viņa acis priecīgi dzirkstīja karātavu pakājē. Bet mums par to nav jāuztraucas, vai ne, kalēj? Cīnīsimies pret Ēnu līdz pēdējam elpas vilcienam, un, ja tā uzvarēs, kodīsim un skrāpēsim. Jūs, divupieši, esat pārāk spītīgi, lai padotos. Neraizējieties, ka Melnais ir iejaucies jūsu dzīvē. Jūs esat atgriezušies pie draugiem. Neaizmirstiet, ka Rats veļas, kā Rats vēlas, un pat Melnais nespēj to mainīt, ja jūs sargā Moiraina. Tomēr, jo ātrāk atradīsim jūsu draugus, jo labāk.
- Ko jūs gribat teikt?
- Viņus šobrīd neaizsargā Aesu Sedaja, kas pieskārusies Pirmavotam. Kalēj, varbūt mūri ir tiktāl novājināti, ka Melnais pats var ietekmēt notikumu gaitu. Nevis tieši pielikdams savu roku, jo tad ar mums jau būtu cauri, bet varbūt viegli pārceldams pavedienus. Kāda stūra vietā nejauši pagriežas cits, nejauša satikšanās, nejaušs vārds, vismaz tā šķiet, un jūsu draugi var iekļūt tik dziļi Ēnā, ka pat Moiraina nespēs viņus atgriezt.